Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Natalija Gratkowska 

Mans ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos).

Kaut arī par aktīvu bibliotēkas lasītāju kļuvu pirmajā klasē (pat neatceros, kad iemācījos lasīt, bet ābece bija garlaicīga un man neinteresanta), man nekad nebija mērķis kļūt par bibliotekāri. Iespējams, līdz zināmam brīdim man ceļā negadījās entuziastiski un nestandarta domājoši šīs profesijas pārstāvji.

Es sapņoju kļūt par skolotāju. Un nevis par kaut kādu skolotāju, bet par vācu valodas skolotāju. Cik lielu interesi profesijai ar savu atbildīgu darbu un pareizo pieeju bērnam var izraisīt skolotājs! Manā skolas dzīvē bija divi izcili vācu valodas skolotāji. Un es mērķtiecīgi gāju pretī sava sapņa īstenošanai. Un tas man pat izdevās!

Pēc Latvijas Universitātes beigšanas izrādījās ka es esmu bez darba. Vācu valodas skolotāji nebija vajadzīgi ne Rīgā, ne visā Latvijā, lai gan biju gatava braukt jebkur. Un nejaušas sakritības dēļ es nokļuvu Viļa Lāča Latvijas Valsts bibliotēkas apstrādes un kataloģizācijas nodaļā.

Raksturs man ir tāds, ka jebkurā, pat monotonā un neinteresantā darbā atrodu kaut ko tādu, kas dod man gandarījumu un prieku. Lūk, arī kartīšu izkārtojumu stingra alfabēta secībā redzēju kaut ko līdzīgu pasjansa izkārtojumam. Bet, rakstot šifrus, es izjutu neticamu atbildību, saprazdama, ka no mana kārtīguma un pedantiskuma atkarīgs, vai lasītājs un bibliotekārs atradīs vajadzīgo izdevumu.

Tāpēc strādāju atbildīgi, bet lielu godbijību pret darbu neizjutu.

Manā iegrimšanā bibliotekārā darbinieka profesijā savu lomu spēlēja vēl viena nejaušība. Kolēģe no apstrādes nodaļas “pačukstēja”, ka tehniskās bibliogrāfijas sektorā meklē darbinieku un ka es, viņasprāt, tur iederos. Es tiešām iederējos.

Un tad sākās! Tāds inteliģents, uzmanīgs un neuzbāzīgs ievads profesijā. Pat tad, kad pieļāvu kļūdas, un sākumā tā notika, tiku tik nemanāmi izlabota, ka likās, ka es pati pēkšņi sapratu, kas vajadzīgs. Bibliogrāfa darbs sagūsta un pakļauj. Un jāpiebilst, ka tas bija tajos laikos pirms interneta (nē, dinozaurus neredzēju :-)).

Vārdi “Jums zvana no Latvijas Valsts bibliotēkas” bija maģiska parole, kas atvēra daudzas durvis valsts augstākajās organizācijās. Un lasītājam nepieciešamās informācijas vai publikācijas meklējumi, kas dažkārt ilga vairākas dienas vai pat nedēļas, kad vainagojās ar pozitīvu rezultātu, radīja neaprakstāmu sajūsmu.

Mūsu nodaļā pēc palīdzības vērsās tādu zinātņu doktori, par kurām (zinātnēm) ne visi ir dzirdējuši, un es, humanitāro zinātņu meitene, varēju atrast nepieciešamo informāciju, piedāvāt veselu sarakstu ar literatūru zinātniskai publikācijai. Un mana palīdzība tika pieņemta ar cieņu un pateicību.

Varbūt es būtu veltījusi visu savu dzīvi bibliogrāfa darbam, bet zemapziņā joprojām “dzīvoja” jaunības sapnis, un man gribējās pārbaudīt savas pedagoģiskās spējas.

Parādījās vakance skolā, un es to izmantoju.

Tie jau bija pārmaiņu laiki. Viss mainījās: gan skola, gan bibliotēka. Un dzīves apstākļi. Bet, lai kurp mani aizvestu šī nemierīgā straume, es tā vai citādi biju kopā ar grāmatu.

Gadsimta sākumā saņēmu piedāvājumu atvērt zinātnisko grāmatu veikalu kādā no Latvijas privātajām augstskolām. Pēc tam veikals “uzauga” līdz piecu veikalu tīklam vairākās augstskolas filiālēs.

Un, kad Baltijas Starptautiskās akadēmijas bibliotēkas direktore aizgāja pensijā, man piedāvāja turpināt viņas darbu. Turklāt visu iepriekšējo laiku cieši sadarbojāmies, un man bija diezgan labs priekšstats par pienākumu un uzdevumu apjomu.

Jau 7 gadus organizēju augstskolas bibliotēkas darbu, sekoju līdzi un iegādājos nepieciešamo literatūru, atrodos studiju programmu pastāvīgas akreditācijas stāvoklī un vienlaikus pārsteidzu studentus ar to, kā un ko var atrast par konkrētu tēmu, jo īpaši tagad, kad meklēšanas iespējas ir neticami plašas.

Tomēr bibliogrāfs manī ir dzīvs!

Vislielāko prieku un gandarījumu man savā darbā sagādā.

Kad varu profesionāli palīdzēt: atrast retu izdevumu; sastādīt vajadzīgās literatūras sarakstu; sakārtot grāmatas plauktos tā, lai tās būtu pamanāmas un viegli atrodamas (plaukti taču nav no gumijas); kad lietotājs aiziet ar vēlmi atgriezties.

Mans lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā.

Augstskolas bibliotēka ir viens no obligātajiem faktoriem, kas tiek izvērtēts katras konkrētās mācību programmas akreditācijas gaitā. Reiz (bibliotēku biju pieņēmusi pirms kādiem diviem mēnešiem) akreditējamā programma nesaņēma nevienu negatīvu komentāru par bibliotēkas krājumu un darbu! Līdz šim esmu par sevi lepna, jo mācību programmas akreditācija uz 6 gadiem ir arī mans nopelns.

Nesaņemt negatīvus komentārus no akreditācijas komisijas, manuprāt, ir izaicinājums.

Turklāt mums izdevies organizēt bibliotēkas darbu Covid-19 periodā tā, ka varētu teikt – darbu nepārtraucām, jo mācību process neapstājās. Tāpēc mēs izgudrojām dažādus veidus, kā sniegt informāciju gan studentiem, gan pasniedzējiem.

2022. gada beigās es uzdrošinājos un nokārtoju kvalifikācijas eksāmenu bibliotēkzinātnē. Un es esmu neticami lepna par sevi, jo eksāmens nav viegls, bet man tas ir arī svešvalodā. Pēc eksāmena sertificēto bibliotekāru skaits Latvijā pieauga. Esmu viena no viņiem.

Zināšanas / prasmes / rakstura īpašības, kuras visvairāk noderējušas profesionālajā darbībā.

Pašreizējais laiks no cilvēka prasa pastāvīgu intelektuālo attīstību. Ir jābūt zinātkāram un nedrīkst ieslīgt slinkumā, lai saprastu tos, kuri vēršas pie jums pēc palīdzības. Īpaši – strādājot ar jauniešiem. Es taču strādāju augstskolā!

Prasme klausīties, taktiski un pareizi uzdot jautājumus, lai rastu pareizās atbildes. Nebaidīties izskatīties nezinošai. Es esmu tikai cilvēks, es varu kaut ko nezināt.

Koleģialitāte.

Un, protams, akurātība, kas robežojas ar pedantismu.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu.

Mūsu mazo, bet zinātnisko bibliotēku ir grūti salīdzināt ar lielām bibliotēkām, kuras veic pētniecisko darbu. Turklāt tā ir privātās augstskolas struktūra, kas ietekmē bibliotēkas darbu, finansējumu un inovatīvu tehnoloģiju izmantošanas iespējas un grāmatu krājuma veidošanu.

Bet speciālistu varu nosaukt, jo visu savu apzināto mūžu atceros viņu ar cieņu un pateicību. Tas ir cilvēks, kurš man iemācīja bibliogrāfiskā darba pamatus, kurš ar pacietību un taktu izturēja manas kļūdas un vadīja mūsu mazo kolektīvu tā, lai mēs neizjustu vadītājas spiedienu – Ludmila Aleksandrovna Žeglova.

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās / kādā konkrētā bibliotēkā.

Mūsu bibliotēkā nemitīgi cenšamies kaut ko uzlabot gan krājuma komplektēšanā, gan darbā ar lietotāju. Mēs cenšamies atrast jaunas pieejas, ieviest iespējamās modernās darba metodes.

Covid-19 pieredze ir parādījusi, ka bibliotēkas, bieži vien pateicoties darbinieku attapībai, savā pašreizējā stāvoklī var pieņemt daudzus izaicinājumus un cienīgi izkļūt no dažādām neparedzamām situācijām.

Komunicējot ar kolēģiem no dažādām bibliotēkām un dažādām valstīm, var saprast, ka mums būtībā ir līdzīgas problēmas, un visi cenšas šīs problēmas atrisināt, bieži vien ar diezgan līdzīgām metodēm. Galvenais, manuprāt, lai būtu, kam piedāvāt pakalpojumus. Ar pārējo mēs tiksim galā!

Grāmata, kuru iesaku izlasīt / profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem.

Man ir hobijs, kas prasa nopietnu iedziļināšanos tēmā – es profesionāli vadu tūristu grupas Rīgā un tās apkaimē, tik profesionāli, ka pat dalos pieredzē kā pasniedzēja profesionālās pārorientācijas kursos pieaugušajiem.

Tāpēc manā personīgajā plauktā vienmēr pa rokai ir grāmatas par Rīgas un Latvijas vēsturi, par arhitektūras stiliem. (Es nevienam neuzspiežu savu gaumi.)

Bet, ja man pēkšņi sagribēsies vēlreiz izlasīt Aleksandra Puškina “Jevgeņiju Oņeginu”, tad ir laiks paņemt pauzi un vienkārši atpūsties!

Manas dzīves īpašie mirkļi.

Esmu ļoti komunikabls cilvēks. Viedokļu, iespaidu, pieredzes apmaiņa ar kolēģiem, paziņām, radiem man ir bauda un lietderīga laika pavadīšana.

Trīs lietas, kas man sagādā prieku (uzlādē, iedvesmo).

Darbs – esmu neārstējama darbaholiķe. Ir grūti aprakstīt gandarījuma sajūtu no labi padarīta darba.

Pastāvīga sevis pilnveidošana gan intelektuāli, gan garīgi (es visu laiku cenšos kaut ko uzlabot sevī.)

Saldējums. Lai cik smieklīgi tas neizklausītos. Tas ir kārums, no kura es nevaru atteikties. Un tas gastronomiskais prieks, kas jebkurā situācijā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē atvēsina domas un jūtas, uzlabo garastāvokli.

Pamēģiniet to, varbūt kādam no jums tas kļūs par labāku līdzekli nekā baldriāna pilieni.

Žanetas Moisejas īpašais jautājums: Kāda ir jūsu viena piedzīvojumiem bagāta diena?

Atzīšos, ka parastajā dzīvē “piedzīvojumu”, šī vārda vispārīgā izpratnē, man ir maz. Bet rutīnas arī nav. Augstskolā, kurā strādāju, notiek daudz pasākumu: dažādu valstu pasniedzēju uzņemšanas, mākslas izstāžu atklāšanas, administratīvie pasākumi. Daudzi iesaista ja ne bibliotēkas direktoru, tad tās darbiniekus. Bet mūsu bibliotēkā strādā tikai 4 cilvēki, un tikai divi no tiem ir uz pilnu slodzi.

Bieži vien ķeros pie sava “parastā” darba, kad viss norimst. Un bieži es tik ļoti aizraujos ar darbu (par darbaholismu sk. augstāk), ka tikai apsargs mani atgriež realitātē, sakot, ka ēka tiek slēgta.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)

Ļoti sarūgtina tas, ka Latvijā tiek izdots ļoti maz mācību metodiskās literatūras augstskolām. Kā galvenais zināšanas avots nākamajiem juristiem ir žurnāla “Jurista Vārds” arhīvs.

Bet nākamajiem psihologiem pat tāda nav!

Pasniedzējiem ir jāizgudro iespējamie varianti, jāiesaka avoti angļu valodā, kas bieži vien neatspoguļo Latvijai raksturīgas īpatnības.

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks).

Transporta un sakaru institūta bibliotēkas direktore Ilona Kauce.

Īpašais jautājums šim izvēlētajam dalībniekam.

Vai, jūsusprāt, pastāv atšķirības starp publiskajām un privātajām bibliotēkām. Kādas?

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!