Tas viss sākās 1991. gadā, drīz pēc Berlīnes mūra krišanas, kad kāds laikraksts publicēja fotoattēlu, kurā bija redzams, kā Leipcigā atklātā izgāztuvē tiek izmests desmitiem tūkstošu vairs nevajadzīgu grāmatu.
 
"Kopā ar dažiem draugiem mēs sadabūjām kravas automašīnu un aizbraucām uz izgāztuvi. Mēs piepildījām somas ar grāmatām un tās aizvedām, un tā vairākas reizes," teica Veskots, kurš dzīvo Getingenē, Vācijas vidienē.
 
"Literatūrai nav vietas izgāztuvē," sacīja Veskots, rādot savu līdzās viņa luterāņu baznīcai esošajā šķūnī kaudzēs sakrauto bagātību. Šķūnī sakrauts gandrīz 50 000 grāmatu, un draudzes locekļi un "dārgumu meklētāji" pēc svētdienas dievkalpojuma var tās apskatīt, izvēlēties un pirkt. Ienākumi no grāmatu pārdošanas tiek ziedoti labdarībai.
 
"Aizmetot kultūru, cilvēki neatbrīvosies no savas pagātnes," teica 57 gadus vecais Veskots, kurš pats uzaudzis Rietumvācijā, kur joprojām atceras nacistu 1933. gadā sarīkoto grāmatu dedzināšanu.
 
Kad 1989. gadā krita Berlīnes mūris, kas sadalīja Vāciju Austrumos un Rietumos, tika izmesti aptuveni 100 miljoni grāmatu, saka izdevniecību eksperti.
 
Daļa no tām nāca no tiem astoņiem tūkstošiem Austrumvācijas 12 000 publisko bibliotēku, kas finansējuma trūkuma dēļ bija spiesti pārtraukt darbību.
 
"Neviens vairs negribēja VDR (toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas) grāmatas," stāsta Leipcigas universitātes grāmatu speciālists Zigfrīds Lokatis. Dažas grāmatas bija politiska rakstura, taču daudzas bija vienkārši sliktas kvalitātes, drukātas uz lēta papīra.
 
Veskots jau izglābis vairāk nekā miljonu no tām, tai skaitā ne vien tādu austrumvācu rakstnieku kā Kristas Volfas un Štefana Heima romānus un komunistiskās Vācijas atļautos ārvalstu rakstnieku darbus, bet arī skolu mācību grāmatas, medicīnas, kulinārijas un mākslas grāmatas.
 
"Grāmatu pastors", kā viņu mēdz dēvēt, ne vien pārdod grāmatas, bet arī sūta tās ārvalstu bibliotēkām, pat uz Šanhaju un Almati.
 
Viena no neparastākajām bērnu grāmatām viņa krājumos ir "Karalis Edmunds" oriģinālajos plastikāta vākos. "Edmunds faktiski bija Ēriks," stāsta Veskots, ar to domājot bijušās Austrumvācijas komunistu līderi Ēriku Honekeru.
 
Režīms šo kritisko grāmatu bija aizliedzis. Taču, kad beidzot to atļāva publicēt pēc Vācijas apvienošanās, neviens vairs nevēlējās to lasīt.
 
Divas garīdznieka šķūnī atrastās vecās zinātnes grāmatas deva iespēju kādam speciālistam no pazīstamā Maksa Planka Fizikas institūta radīt ļoti specifisku instrumentu gaismas intensitātes mērīšanai.
 
Grāmatas "deva man iespēju izgatavot fotometru no tērauda un keramiska materiāla saskaņā ar procesu, kas Rietumos nav izmantots kopš kara laikiem," stāsta Hanss Lauhe, kura radītais instruments 1997. gadā tika nosūtīts uz Saturnu ar kosmisko zondi "Cassini".
 
 
LETA AFP
Copyright © LETA