2014. gada 7. maijā plkst. 17.00 LU Akadēmiskajā bibliotēkā (Rīgā, Rūpniecības ielā 10) notiks Latvijas ievērojamā fotomākslinieka Vilhelma Mihailovska jaunās grāmatas “Portreti. Likteņu grāmata” prezentācija un tikšanās ar autoru.

 

Savas karjeras laikā mākslinieks ir rīkojis 57 personālizstādes Latvijā un deviņas – ārzemēs, piedalījies vairāk nekā 300 konkursos un grupu fotomākslas izstādēs Latvijā un 45 citās pasaules valstīs.

 

Autors saņēmis vietējus un starptautiskus fotomākslas apbalvojumus, to skaitā – “World Press Photo” balvu “Golden Eye”, Amerikas Fotogrāfijas biedrības PSA (Photographic Society of America), FIAP (Starptautiskā Fotomākslas federācija), BFFK, VENUS zelta medaļas.

 

Viņam kā pirmajam no Padomju Latvijas tika piešķirts FIAP ekselences tituls.

V. Mihailovskis ir dokumentālās filmas “Augstākā tiesa” (režisors Hercs Franks) līdzautors.

 

1996. gadā viņš kļuva par Mārtiņa Buclera prēmijas laureātu. Par fotoalbumu “Lidojums” tika apbalvots ar “Zelta Ābeles” prēmiju (2000), kļuvis par Cicerona prēmijas laureātu (2006) un Rīgas Balvas laureātu (2007).

 

2010.gadā mākslinieks kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.

 

Vilhelms Mihailovskis ir izdevis vienpadsmit autora fotoalbūmus, kuru kopējā tirāža sasniegusi 64 tūkstošus eksemplāru.

 

Fotomākslinieks ir radījis vairākus vērienīgus darbu: “Vecrīga” (no 1969. līdz 2007.gadam, 100 darbu), “Dzīve kā realitāte” (1971.-2013. gadam, 530 darbu), “Augstākā tiesa” (1985.-1986. gadam, 80 darbu), “Lidojums” (1998.-2013. gadam, 350 darbu), “Portrets” (1975.-2013. gadam, 500 darbu).

Autora vārds minēts 55 prestižos fotomākslai veltītos izdevumos (albūmos, monogrāfijās, enciklopēdijās), kas izdoti deviņās pasaules valstīs.

V.Mihailovska darbi atrodas Francijas, Šveices, Vācijas muzejos, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā, Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijās.

 

Vilhelms Mihailovskis par sevi saka: “Mani portreti nepieder tikai vienam laikam, vienai vēsturei – tie atrodas arī sistēmā, kura prasa garīgu pretdarbību. Šī pretdarbība izpaužas tieši tādā apkopojošā koncentrētā cilvēku garīgajā enerģētikā.

 

Mākslinieki, mūziķi, rakstnieki un dzejnieki ir iekšēju ciešanu pilni, – no tā viņiem neaizbēgt. Savu likteni neizvēlas…

 

Neatkarīgi no tā, cik dziļi es pazīstu cilvēku, kāds ir viņa nospiedums manā liktenī, – viņu portretējot, es cilvēku tveru caur mīlestību.

 

Manu portretu stilistika ir askētiska. Gaisma – un tikai tā. Baltais, melnais un bezgaldaudzās toņu attiecības.

 

Pastāvīgi esmu atstarotās gaismas meklējumos, un tā, kā jaudīgs starojums, vieno mani ar maniem laikabiedriem. Vēl vairāk – ar savu filozofisko nozīmību tā vieno visu cilvēci. Jo tā nerodas no nekā. Gaisma rodas no laika plūduma, kas nes kā mūs, tā tos, kas bijuši pirms mums, un tos, kuri būs pēc. Simt gadi šurpu vai turpu – kāda gan starpība!

 

Saskarsmē ar cilvēkiem es pieskaros arī mūžībai.”