Dundagas bibliotēkas pasākumu ciklā “Manas ģimenes/dzimtas stāsts” iepazīstam Edgaru un Daci Kārklevalkus
Paldies Edgaram un Dacei Kārklevalkiem par sava stāsta uzticēšanu mums Dundagas bibliotēkā. Arī šo stāstu iekļaujam kopējā programmā “Latviešu grāmatai 500”, ko visi kopā Latvijā atzīmēsim 2025. gadā.
Šī stāsta sākums ir 1949. gada marts, kad izsūtījuma ceļu uz Sibīriju 18 gadu vecumā sāka Edgara mamma Lūcija ar saviem vecākiem. Piespriesti 10 gari gadi. Par ko? Tagad jau mēs atbildi zinām – par to, ka dūšīgi strādāja. Sibīrijas ceļus izbraukušais koferis ir smags, darināts no koka un tā vākā ierakstīts Lūcijas atgriešanās datums Latvijā – 1955. gada 24. janvāris.
Tagad koferī atrodas mammas rokdarbi – izšuvumi, adītās zeķes un cimdi. Un koferim noteikti ir īpaša aura, jo to, no pirmās izstādes dienas, ļoti iemīļojusi mūsu bibliotēkas kaķenīte Poga. Ģimenes arhīvā ir Sibīrijas laika foto, bet Edgars dikti sīki nezina stāstīt par tajā fiksēto mirkli. Jaunības dienu foto redzama mamma Lūcija kopā ar zirgu (šie majestātiskie dzīvnieki ļoti patikuši) un ar velosipēdu, bet tētis Maigonis smaga darba nevairās un neizbēg arī no dienesta armijā.
Tēta darba gaitas aizrit SCO (starpkolhozu celtniecības organizācijā), un mums uzticēts foto, kur celtnieku brigāde nofotografēta, ceļot bērnu dārza ēku Dundagā, kurā tagad darbojas arī bibliotēka. Tētis ir barikāžu dalībnieks un saņēmis 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Edgars mums uztic ne tikai savas mammas rokdarbus, bet arī rokdarbu lādīti ar visu saturu, kā tas bijis ierasts mammai pašai. Un šeit lādītes apakšā varam atrast “dārgumus” – 1970. gada elektrības maksājuma kvīti par 2,67 rubļiem, preses abonēšanas kvīti un ārsta nosūtījumu. Daudziem no mums, to visu apskatot, būs līdzvērtīgas atmiņas, bet jaunākai paaudzei – labs salīdzinājums tam, cik un kā šodien maksājam par elektrību, kā abonējam mūsdienās preses izdevumus, un pilnīgs pretstats mūsu e-veselībai. Edgars pats ir tehniskais puisis jau no mazotnes, par ko liecina pat viņa atzīmes 3. klases latviešu valodas burtnīcā – ja uzdevumā jāraksta par mašīnām, tad atzīme ir 5. Cik glīts rokraksts mazajam zēnam! Šodien skolotāji par ko tādu pārsvarā var tikai sapņot.
Mašīnas, tehnika ir Edgara sirdslieta. Dzimis šoferis! Ļoti labs šoferis! To mūsu puses cilvēki zina. Jaunietis apzināti kārtojis DOSAAF tiesības uz GAZ 66, jo no dienesta armijā neizbēgt, tad šos gadus labāk aizvadīt kā šoferim. Savas tehniskās zināšanas labi izmanto vēlākos gados, kad ģimene sāk nodarboties ar tūrismu, un Edgars iesaistās militārā mantojuma tūrisma aktivitātēs – uztur kārtībā armijas auto un vadā tūristus. Edgaram piederošais auto GAZ 66 ir “personāžs” vairākās filmās, piemēram, “Paradīze ’89”, ASV uzņemtajā seriālā “Černobiļa” un ticis filmēts grupas “Carnival Youth” dziesmu klipā.
Vīdales meitene Dace ar skanīgo balsi beigusi mazo, mājīgo Vīdales skoliņu, pēc tam mācības Dundagā. Dace mums uztic savas sākumskolas liecības, skolotājas rakstītu raksturojumu un skolas pateicības rakstu vecākiem (1978. gads, skolas direktore Jautrīte Freimute). Daces mamma ir saimniece Vīdales skolā, tētis strādā kolhozā “Dundaga”. Tētis spēlē akordeonu, un pati Dace ir muzikāla, ilgus gadus dzied Dundagas jauktajā korī.
Tā savijas cilvēku dzīves stāsti vienā stāstā. Dacei un Edgaram ir divas meitas Lana un Linda, nu jau sagaidīti arī mazbērni. Viņi ir viesu mājas “Pūpoli” saimnieki. Pirmie mūsu pusē, kas sāka nodarboties ar tūrismu, viesu uzņemšanu, izmitināšanu, dabas taku veidošanu. Edgars ir devies arī pieredzes apmaiņā uz Somiju, lai iepazītu tūrisma jomu, pakalpojumus šai kaimiņu zemē. Dace rūpīgi salikusi vienuviet presē publicētos rakstus par savu ģimeni un viesu mājas tapšanu, pati smej, ka kļuvusi pat par vāka modeli (rāda 2000. gada 14. aprīļa “Praktisko Latvieti”).
Un tagad par grāmatām. Edgars mums atnes divas grāmatas – vienu izdotu pirms 144 gadiem, bet otra ir iespaidīga dēļ saviem izmēriem. 1879. gadā Jelgavā iespiestā ”Dziesmu grāmata Lutera draudzei” nav pašu dzimtas mantojums un Edgars īsti nezin, kā senā grāmata pie viņa nonākusi, bet tagad tā tiek rādīta interesentiem. Savukārt 1963. gadā izdotā “Jūras atlanta” (to gadu nodeva, protams, ir, ka grāmata krievu valodā) lielums ir iespaidīgs – 38×52 cm.
Šāds nu ir mūsu cikla “Manas ģimenes/dzimtas stāsts” otrais stāsts, kuru stāstām kopā ar Daci un Edgaru, un vienkopus sevī ievij gan Sibīrijas izsūtījumu, gan obligāto dienestu armijā, gan brīvās Latvijas atgūšanu un nemitīgu ģimenes rosīšanos un darbu ikdienā! Aicinām ikvienu interesentu!
Dundagas bibliotēkas cikla “Manas ģimenes/dzimtas stāsts” 1. stāsts
Stāstus pierakstīja:
Dundagas bibliotēkas vadītāja Ruta Emerberga
biblioteka@dundaga.lv
dundaga.lv/lv/kultura/bibliotekas