Radošais gariņš Vaira Kamara (dzimusi Policāne) ir Jēkabpils meitene. Teātri spēlē jau kopš mazotnes, skolas gadiem. Šādi notiek arī viņas pirmā tikšanās ar Laimoni Kamaru. Vaira mācās 11. klasē, uz teātra izrādi režisors ir uzaicinājis Kamaru, un Vairai viņš ir jāsagaida. Meitene jautā, kā lai zina, kurš ir īstais cilvēks, kā lai atpazīst? Viņai saka – nu būs kungs ar brillēm. Šī pirmā tikšanās ir 1970. gada 5. septembrī, un tā arī notiek, ka jaunā meitene iemīlas dzejniekā. Dzīves līkloči katram ir savi, ar lieliem starplaikiem abi satiekas atkal 1971. gada februārī, tad vēl pēc gada. Tagad Vaira ar smaidu saka, cerējāmies ilgi, bet kuriem lemts būt kopā, tie ir kopā. Kāzas abi radošie cilvēki svin 1981. gada 24. decembrī. Dzīve ir nežēlīga, jo jau pēc diviem gadiem Laimonis spēka brieduma gados nomirst. Skumjas! Tām Vaira ir ļāvusies, bet par kopīgi pavadīto laiku viņa stāsta ar patiesu siltumu. Laimonis ir talantīgs, ar savu humora dzirksti. Nepublicētajos dzejoļos (tapuši 20. gadsimta 50. gados) caurvijas brīvības tēma. Studējot igauņu valodu, kļūst par labu tulku, spējot uztvert igauņu dzejas dvēseli. Uz savu 50 jubileju plānoto dzejas krājumu “7×7” 1984. gadā kopā saliek jau Vaira. Stāstot par Laimoņa atstāto literāro mantojumu, viņa pat nedaudz ir pateicīga drūmajam kovida laikam, jo tas ļāvis piesēst un visu daudz mierīgāk sakārtot, pārskatīt, sašķirot. Tinot atmiņu kamolīti, Vaira stāsta, ka Laimonis pratis radīt svētkus no nekā. Reiz viņai pārnākot mājās jau dziļā naktī (radošiem cilvēkiem tas ir saprotami), atrod uz grīdas piezīmju lapiņas. Pirmā doma – vai tiešām nevarēja savākt! Bet tad ieskatās un izrādās, ka tur uzrakstīts “Apsveicam ar pavasari!”, to Laimonis kopā ar Vairas dēlu Sandi bija paveikuši.

Vaira Kamara Dundagas bibliotēkā 2023. gada 1. novembrī

Ar Laimoni Kamaru ļoti saistās Dundagas dzejas draugu klubs “Ritums”, jo viņš kļuva par tā pirmo prezidentu. Dzejas draugu kluba sākums meklējams cilvēkos, kuriem patīk dzeja, kuri to lasa, grib runāt par to un darīt zināmu pārējiem. Dundagā ir aktīvs daiļlasītāju kolektīvs. Rodas doma par kluba dibināšanu. Šis process ir nopietns. Klubam ir sava interešu kluba pase, kurā fiksēts dibināšanas laiks – 1981. gada 3. novembris. Kluba kodolu veidojuši ap 20 cilvēku, bet šai kluba pasē fiksēti 36 biedri vecumā no 10 līdz 65 gadiem. Dundadznieki nav dzeju rakstošais, bet gan dzeju lasošais klubs. No pirmsākumiem viņi sadarbojas ar Talsu rajona literāro apvienību “Avots”, kopš 1984. gada ir sadarbība ar Kuldīgas 1. vidusskolas jaunrades pulciņu “Atklāsme”. Dundadznieki lasa, analizē dzeju, aicina ciemos literātus, un tikšanās burtiski ievelkas līdz vēlām nakts stundām. Tikšana uz Dundagu notiek ar sabiedrisko satiksmi, autobusiem, nauda ciemiņiem netika maksāta, bet kārtīgs ēdiens gan vienmēr ticis sarūpēts. Visa kluba darbība ir fiksēta, un tikšanās reizē tiek rēķināts, ka kopā bijis ap 160 nodarbību, 35 padomes sēdes, 14 atklātie pasākumi, organizētas 30 talkas (turējuši rūpi par Kužnieku un Dingu kapiem), 11 ekskursijas, kluba pastāvēšanas laikā uzaicināti 80 literāti un daudz citu interesantu cilvēku. Kluba biedri maksājuši biedra naudas. “Ritums” aktīvi darbojas gadus desmit, tad mainās laiki un finanšu situācija, kas reāli ietekmē kluba pastāvēšanas iespēju. Taču šo dzejas draugu kluba laiku daudzi vietējie cilvēki joprojām atceras kā ļoti interesantu un piesātinātu. Daiga Muželovska bija viena no kluba aktīvām dalībniecēm, un šodien viņa ar pārliecību saka: “Tas bija tā, ka bez tā nevarēja iztikt!”

Izstādei mums Dundagas bibliotēkā uz laiku tika uzticētas daudzas lietas, un grāmatas šoreiz noteikti ir pirmajā vietā.


Īpašas emocijas izraisa formāta ziņā maza grāmatiņa – sērijas “Atvērsim priekškaru” Astrīdas Lindgrēnas grāmata “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (izdota 1983. gadā) ar Vairas ierakstu “Pēdējā grāmata, kuru Laimonis pats aiznesa uz izdevniecību”. Šo grāmatu Laimonis Kamara ir tulkojis.

Varējām aplūkot ar dzejnieka roku pierakstītās piezīmju lapiņas. Tādas viņš izmantoja daudz, patika šādi pierakstīt savas domas, arī gatavojoties Dzejas draugu kluba “Ritums” nodarbībām.

Vaira atļauj pavisam nedaudz ielūkoties privātajā dzīvē – ir abu kāzu fotogrāfija no 1981. gada 24. decembra un blakus foto rāmītī otrs foto ar datējumu 1982. gada 25. decembris.

Tikšanās reizē 1. novembrī bibliotēkā Vairai līdzi arī dzejnieka slavenās brilles, kuras kā par brīnumu ir turējušās visus šos gadus, bet neilgi pirms nākšanas uz bibliotēku ieplīsušas.

Varam apskatīt 80. gados sūtītas vēstules, jo dzejas draugu klubam notika aktīva sarakste. Ir interesanti redzēt kādas bija aploksnes, kā rakstīja pasta indeksus. Vēstuļu vidū mūs kā bibliotēku ieinteresēja Sofijas Dravnieces sūtītā vēstule. (Sofija Dravniece ir Krišjāņa Barona jaunākās māsas Marijas mazmeita. Dzimusi Dundagā, strādājusi par skolotāju Kubalu skolā.)

Dzejas draugu kluba “Ritums” materiālos atrodams:

  • daudz rokrakstu, autogrāfu – Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs un Talsu puses cilvēki – Maija Laukmane, Zigurds Kalmanis; kluba biedru kartes – Laimonim tā ir datēta ar Nr. 1 un Vairai Nr. 3;
  • interešu kluba pase un vēstule/iesniegums, kurā īsi apkopota kluba darbības vēsture. Šī vēstule adresēta Emīļa Melngaiļa Republikas Tautas mākslas un kultūras – izglītības darbu zinātniski metodiskajam centram;
  • dzejas draugu kluba biedru parakstīta vēstule LPSR Rakstnieku savienībai, apliecinot savu atbalstu uzsāktajam Atmodas periodam un vēl citas liecības.

Grāmata, dzeja, dzeju lasoši un dzeju rakstoši cilvēki. Mīlestība pret sev tuviem cilvēkiem, pret darbu ko darām, pret vaļaspriekiem. Tāds ir mūsu šī reizes stāsts, kura noslēgumā lai izskan fragments no Laimoņa Kamaras dzejoļa:

“Ar naidu un ar mīlestību
Es ienācu šai pasaulē
Un sniedzu roku pretī mātei,
Un teicu jā, un teicu nē.

Nīst, mīlēt. Tāds es biju radīts,
Tāds vajadzīgs šai pasaulei.”

Visi attēli no Dundagas bibliotēkas arhīva

Vairas Kamaras stāstā ieklausījās
Dundagas pagasta bibliotēkas vadītāja
Ruta Emerberga
biblioteka@dundaga.lv