Digitālā bibliotēka ir pieeja Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju, kopienu un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, muzeju priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem. Kopā šobrīd atrodamas vairāk nekā 3,8 miljonu digitālās vienības. Saturu veido vērtības no vairāk nekā 500 partneru krājumiem un kolekcijām no visas Latvijas un pasaules, un Digitālajā bibliotēkā satiekas kultūras mantojums, stāsti un cilvēki.

LNB apvieno digitālo saturu Digitālajā bibliotēkā un pārvalda Digitālā kultūras mantojuma platformu. Digitālās bibliotēkas vadošie partneri ir Latvijas Nacionālais arhīvs, Kultūras informācijas sistēmu centrs, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde un Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Vietne tapusi septiņu gadu laikā, un tās veidošanu līdzfinansēja Eiropas Reģionālās attīstības fonds un valsts. 2015. gadā pirmo reizi Latvijā tika izstrādāta kopēja arhīvu, bibliotēku un muzeju “Digitālā kultūras mantojuma attīstības stratēģija”, kas iezīmēja daudz ciešāku kultūras mantojuma institūciju sadarbību nekā iepriekš un ļāva pretendēt uz Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu nacionāla mēroga digitālās bibliotēkas un vienotas digitālā kultūras mantojuma platformas izveidei.

No 2017. līdz 2022. gadam LNB kopā ar Latvijas Nacionālo arhīvu, Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi un Kultūras informācijas sistēmu centru realizēja projektus “Kultūras mantojuma satura digitalizācija (1. kārta)” un “Kultūras mantojuma satura digitalizācija (2. kārta)”, kuru rezultātā ir tapusi Digitālā bibliotēka.

Pērnā gada novembrī ar pasākumu Kuldīgā tika aizsākts Digitālās bibliotēkas atklāšanas pasākumu cikls Latvijas reģionos. Jau pavisam drīz, 2024. gada 20. martā plkst. 10.00 Jelgavas Pilsētas bibliotēkā, Akadēmijas ielā 26, Jelgavā, notiks nākamais Digitālās bibliotēkas atklāšanas pasākums ar plašu programmu. To organizē Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde sadarbībā ar Jelgavas valstspilsētas pašvaldības domi un Jelgavas Pilsētas bibliotēku. Dalībai pasākumā nepieciešama reģistrācija ŠEIT, kas atvērta līdz 14. martam. Vietu skaits ierobežots. Atklāšanas pasākumā tiks prezentēti nozares ieguvumi no Digitālās bibliotēkas, eksperti dalīsies pieredzē un pārrunās digitalizācijas sniegtās iespējas.

Nākamie pavasarī plānotie Digitālās bibliotēkas atklāšanas pasākumi Vidzemē un Latgalē notiks 18. aprīlī Cēsu muzeja izstāžu zālē, Cēsīs, organizē – Latvijas Nacionālais arhīvs, un 15. maijā Latgales Centrālajā bibliotēkā, Daugavpilī, organizē – Kultūras informācijas sistēmu centrs. Informācija sekos.

Latvijas Bibliotēku portāls uz sarunu aicināja LNB Digitālās attīstības departamenta direktori Karīnu Banderi un digitālo pakalpojumu bibliotekāri Evu Ausēju. Portāla redakcija izsaka lielu paldies kolēģiem par veltīto laiku intervijai.

Digitālās bibliotēkas priekšvēsture ir gara, un tās aizsākumi meklējami – lai cik neticami neizklausītos – pagājušajā gadsimtā. Vai variet ieskicēt, kāds ceļš ir noiets līdz digitalabiblioteka.lv atklāšanas dienai?

Karīna Bandere: Viss sākās ar brīdi, kad pagājušā gadsimta 90. gados tika uzsākta digitalizācija kā tāda, un sākām veidot pirmās kolekcijas. Katra kultūras institūcija “čubinājās” atsevišķi. Nākamais lielais vilnis bija divtūkstošo gadu otrā desmitgade, kad tapa tādas lielas nozīmīgas sistēmas kā periodikas portāls, karšu portāls, grāmatu portāls, arī pirmā Latvijas Nacionālās Digitālās bibliotēkas vietne, kas apvienoja visus LNB resursus. Tapa arī nacionālo muzeju kopkatalogs u.c. lielās nozaru sistēmas. Vienlaikus sāka virmot gaisā doma, ka varbūt ir jāstrādā visiem kopā. Un 2015. gads bija tas brīdis, kad tapa digitālā kultūras mantojuma stratēģija un tika uzrakstīta sadarbības projekta pirmā koncepcija, pirmais priekšdokuments. Uz tā pamata valsts akceptēja divus lielus Eiropas Reģionālās attīstības fonda projektus – kopā nepilnu 12 miljonu eiro apmērā – nacionālā kultūras mantojuma digitalizācijas pirmajai un otrajai kārtai. Un tad jau atlika tikai strādāt. Pēc septiņu gada darba Digitālā bibliotēka ir atklāta.

Kas bija lielākais izaicinājums, projektu īstenojot?

K. B.: Pirmais lielais izaicinājums bija pēc tam, kad dokumentos un annālēs tika ierakstīts, ka mums – kultūras mantojuma iestādēm – tagad ir jāveido kaut kas kopīgs, tiešām arī sanākt kopā un reāli sākt to darīt. Spēt mazliet abstrahēties no katras institūcijas jau pierastās darba pieejas un domāt nacionālā pārnozaru līmenī – tas bija grūtākais. Nākamā cīņa bija par tehnoloģisko arhitektūru, par to, kas tad būs tās galvenās sistēmas, tie “vaļi”, uz kuriem viss balstīsies. Bija jārisina jautājums arī par iestāžu līderību un lomu, kāda tā jaunradītajā digitālajā telpā būs. To var izcelt kā otru ļoti grūtu posmu. Tos pārvarot, trešais grūtais etaps bija datu savietošana. Fiziski sakartēt visas metadatu un datu struktūras un standartus, lai digitālajā vidē meklētais materiāls lietotājam būtu ātri un viegli atrodams. Tā viennozīmīgi bija arī darīšana mācoties. Sistēmas, kas ir izstrādātas, ir tapušas interaktīvā mācību veidā, jo, tikai virzoties uz priekšu, mēs pamazām sākām saprast, ko galarezultātā vēlamies radīt. Kad ir tapusi pirmā lielā vīzija, tikai sākot darīt, var saprast reālās iespējas. Savā ziņā izstrāde ir bijusi arī vienlaikus izpēte, kas, protams, ir bijis izaicinoši, prasījis vairāk resursu, spēju pieņemt, ka kļūdāmies, un turpināt iet uz priekšu.

Par ko jums ir vislielākais gandarījums?

K. B.: Vislielākais lepnums ir par to, ka Digitālā bibliotēka izskatās tieši tāda, kādu mēs to izsapņojām. Tā patiešām ir šī vienotā kultūras telpa ar digitāliem artefaktiem un iespēju cilvēkiem pilnveidot savas kompetences, gan mācoties un apgūstot digitalizācijas vadlīnijas, gan iepazīstot izglītojošus stāstus par digitālajiem artefaktiem un iepazīstoties ar vērtīgiem digitālajiem resursiem, kādi ir tapuši. Viss vienkopus!

Eva Ausēja: Jā, piekrītu, arī mans lielākais gandarījums ir tas, ka viss digitālais mantojums šeit sanāk vienkopus. Tas, ko Digitālajā bibliotēkā var atrast – cik daudz lietu, pērļu, un cik daudz iespēju te ir pētīt, cik daudz dažāda satura nāk no reģioniem! Tas, ka saturs pakāpeniski papildinās, un Digitālā bibliotēka kļūst aizvien plašāka, dažādāka, interesantāka, un ka tas viss aug un attīstās ar skatu nākotnē – sniedz lielu gandarījumu par paveikto.

K. B.: Ir pagājis tikai mēnesis [saruna notiek novembra izskaņā – A.I.], bet tas ir bijis tik ietilpīgs it kā būtu pagājis jau pusgads, un lietotāji, kas pamatā ir institūcijas, ierosina idejas un min vajadzības, par kurām mēs varbūt bijām aizdomājušies, bet tagad saņemam papildu apsitprinājumu. Piemēram, tas, ka Digitālā bibliotēka tiešām varētu kļūt par savveida digitālo kompetenču un digitalizācijas jautājumu centru, ka tā sniedz fantastisku materiālu izglītībai un, iespējams, varētu tikt papildināta ar dažādiem metodiskajiem izdales materiāliem. Esam saņēmuši atgriezenisko saiti arī no Izglītības un zinātnes ministrijas, ka, jā, arī viņi saskata, ka Digitālā bibliotēka ir liela vērtība un ir jāpiedāvā skolām materiāli. Katrai kultūras mantojuma institūcijai ir nepieciešama šāda vieta, kur rādīt un stāstīt par krājuma vērtībām, un te nu tā ir. Līdz ar to nenoliedzams gandarījums ir refleksija un atgriezeniskā saite, kas ir izrādījusies krietni spēcīgāka nekā cerēts.

E. A.: Gribu piebilst, ka reģionālie atklāšanas pasākumi turpināsies līdz pat 2024. gada vidum, novembrī bija pirmais atklāšanas pasākums Kurzemē, Kuldīgā, nākošie plānoti Zemgalē, Vidzemē un Latgalē.

K. B.: Tikšanās iespējas ļoti palīdz tām insitūcijām, kas potenciāli varētu būt Digitālās bibliotēkas sadarbības partneri, bet vēl šaubās. Dzirdētais no citiem, kopīga iespēja iepazīties ar iespējām noteikti iedrošina un kliedē bažas. Rezultātā ir aktīva vēlme kļūt par daļu no Digitālās bibliotēkas. Arī muzeju nozarē notiek aktivizēšanās, kas varbūt pirms tam iztrūka, un beidzot varam jau pavisam konkrēti parādīt un izstāstīt, kas tā Digitālā bibliotēka tāda ir, kamēr pirms tam varējām tikai teorētiski ieskicēt vīzijas.

Jau pieminējāt, ka Digitālā bibliotēka var kļūt par lielisku resursu mācībām. Varbūt variet paturpināt, kā tieši šos resursus varētu izmantot nodarbībās bērniem un jauniešiem?

K. B.: Ļoti precīzi atbildēt ir grūti, bet mēs katrā ziņā fokusējamies uz šo kā vienu no mūsu auditorijām līdztekus, protams, profesionāļiem, par kuriem mēs gribam turēt rūpi, lai digitālā satura kvalitāte tikai augtu. Bet bērni un jaunieši ir auditorija, ar kuru mēs noteikti vēlamies nākotnē strādāt un aktīvi domājam, kā to vislabāk darīt. Kā radīt šo paradumu, ka – līdzīgi kā ar Nacionālo enciklopēdiju, ja ir kas jāatrod, tad izvēlies ieskatīties Digitālajā bibliotēkā. Viens iespējamais ceļš ir veidot tematiskas izlases kolekcijas, kas var ieinteresēt vai dot atbildi uz meklēto. Šīs kolekcijas varētu veidot par bērniem un jauniešiem aktuālām tēmām vai sasaistīt tās ar mācību saturu. Vairantu ir daudz, un mēs katrā ziņā esam jau sākuši tos apsvērt.

Vai visi Digitālās bibliotēkas resursi ir pieejami bez maksas? Vai ir jāveido atsauce uz resursu, ja materiāli tiek izmantoti rakstiskajos darbos, piemēram, skolās?

K. B.: Ikviens objekts, ko skolēns, students, skolotājs vai ikviens cits atrod Digitālajā bibliotēkā un var lejupielādēt, ir brīvi izmantojams, savukārt tos, kas autortiesību ierobežojumu dēļ nav brīvi izmantojami, arī nebūs iespēja apskatīties vai noklausīties un lejupielādēt. Otra lieta ir metadati un apraksti, kas ir kvalitatīvi, noderīgi un izmantojami, jo vairumā gadījumu tie ir kultūras mantojumu iestāžu speciālistu gatavoti apraksti, kas ir papildus vērtība. Atsauce uz resursu, protams, būtu jānorāda, kā arī atsauce uz oriģināla glabātāju.

E. A.: Turklāt tehniski tas ir ļoti viegli un ātri izdarāms, jo zem katra digitālā objekta ir atsevišķa ikona, kas piedāvā iespēju izveidot īso atsauci tieši uz Digitālo bibliotēku ar saiti uz konkrēto digitālo objektu. Pētniekiem, protams, būs citas prasības, bet skolas un vispārējām vajadzībām šāds atsauču ģenerēšanas veids ir pietiekams.

Kam Digitālo bibliotēku var izmantot bibliotekārs?

E. A.: Mācot bibliotekārus, mēs fokusējamies uz diviem aspketiem: pirmkārt, kā Digitālo bibliotēku var izmantot bibliotekārs savā darbā, piemēram, novadpētniecībā, otrs aspekts – kā to var izmantot darbā ar lasītājiem. Veicot novadpētniecību vai pētniecību vispār, Digitālajā bibliotēkā ir iespēja izgūt dažāda veida informāciju no dažāda veida kultūras mantojuma institūcijām par konkrēto jautājumu, kā arī ne tikai pētīt esošos materiālus, bet arī līdzdarboties un veidot jau savas kolekcijas, saglabāt savus digitālos objektus, lai tie būtu pieejami arī citiem. Savukārt darbā ar lasītājiem, apmācām bibliotekārus, kā meklēt, kā atrast, kas ir ērtākais veids, kā atrast ļoti konkrētas lietas. Digitālajā bibliotēkā pieejami dažāda tipa izdevumi, piemēram, avīzes, grāmatas, audio un video ieraksti, kā arī muzeju priekšmeti – katram šim tipam ir nedaudz atšķirīgs veids, kā tos visērtāk atrast. Pēc izdevējiem, autoriem, līdzautoriem utt. Tādas mazas nianses, kuras ir vērtīgi zināt, lai veiksmīgāk un ātrāk orientētos visā kopējā datu masīvā.

Ja bibliotēka vēlas Digitālajā bibliotēkā pievienot savu saturu, kā tas notiek?

K. B.: Tas ir samērā skaidrs process. Ceļš sākas ar to, ka iestāde izlemj, ka vēlas būt Digitālās bibliotēkas partneris, kam seko vairāki soļi, sākot ar apmācību gan par datņu kvalitāti, gan metadatiem. Tieši Eva ir mūsu gids un bibliotekāru palīgs šajā procesā.

E. A.: Mums ir jau vairākas reģionu bibliotēkas kā aktīvi partneri. Esam izstrādājuši pakalpojumu, kurā vispirms ir konsultācija un DOM apmācības, tad skatāmies, vai partnerim ir digitālie objekti saglabāti sistēmā ALISE, jo ir iespēja ALISES metadatus pārnestu uz DOM sistēmu, kuru izmanto Digitālā bibliotēka. Tad attiecīgi seko darbs ar kolekcijas veidošanu, kurai pakāpeniski varēs pievienot arvien jaunus digitālos objektus.

Kā ar privātpersonām? Vai arī cilvēks no malas var līdzdarboties satura veidošanā?

K. B.: Tieši šobrīd mums ir tāds precedents, un mēs formulējam, kāds būtu tas vislabākais veids, kā rīkoties šādās situācijās. Iespējas ir vairākas. Ja saturs ir jau digitalizēts, tad, iespējams, to var nodot mums ar aprakstiem, un mēs varam palīdzēt ar ievietošanu. Otrs variants ir cilvēkiem sadarboties ar kādu sev tuvāko bibliotēku un papildināt tās novadpētniecības kolekciju. Trešais variants ir izmantot “Zudušo Latviju”, kur ir izstrādāts ļoti viegls veids, kā augšupielādēt savu digitālo saturu, ja tas atbilst kolekcijas tvērumam, un tādējādi tas nonāk Digitālajā bibliotēkā, jo “Zudusī Latvija” ir Digitālās bibliotēkas daļa. Varianti ir vairāki, raugoties pēc katra konkrēta gadījuma.

Šķiet, lieki vaicāt, vai darbs pie Digitālās bibliotēkas ir pabeigts, jo, klausoties jūsos, ir skaidrs, ka process turpinās un saturs nemitīgi tiks papildināts. Bet vai paralēli jauniem partneriem un piedāvājumiem jums ir arī pašiem savi plāni un ieceres, kādus soļus spert tālāk?

K. B.: Mēs noteikti virzāmies proaktīvi, gan arī reaģējam, kad mūs kāds uzrunā. Viennozīmīgi darbojamies abos virzienos. Speram soļus tālāk, lai ieviestu jaunas Digitālās bibliotēkas iespējas un attīstītu sistēmas, kas visu balsta. Mēs jau tikai tagad īsti redzēsim, kas un kā praktiski strādā, kur un kādas ir nepieciešamās izmaiņas, un mums ir arī ieceres, piemēram, runas atpazīšanas ieviešana, kas ļaus meklēt ne tikai audio un video satura metadatos, bet jau pašā saturā. Otrs mērķis ir satura licencēšana jeb apskates licences, ko katrs individuāli varētu iegādāties, lai apskatītos interesējošos, bet ar autortiesībām aizsargātos materiālus.

Kādus līdzvērtīgus projektus pasaulē – kas varbūt iedvesmojuši arī jūsu komandu – vēlaties izcelt?

E. A.: Mums kā iedvesmojoši paraugi ir TROVE – Austrālijas digitālā bibliotēka, un Somijas FINNA, kam esam ļoti līdzīgi, gan tas ceļš, kādu esam gājuši, gan arī kaut kādā ziņā sajūta, lietojot FINNA vietni, ir līdzīga Digitālajai bibliotēkai.

K. B.: Mums pat ir teikts, ka esam ļoti līdzīgi FINNA vietnei, un tas ir liels kompliments. FINNA pērn svinēja 10 gadu jubileju, un viņiem ir uzkrāta vērtīga organizatoriskā pieredze, kā strādāt ar dažādām kopienām: ar satura devējiem, atšķirīgām lietotāju grupām – lai visu laiku attīstītos. Tā ir mūsu iecere – aizgūt pieredzi no viņiem.

Mūsdienu pasaule ir nemierīga vieta. Politiskie un klimata saasinājumi liek vēl rūpīgāk domāt par krājuma saglabāšanas jautājumiem. Vai, jūsuprāt, digitalizācija nākotnē arvien nostiprinās savu lomu?

K.B.: Prātā nāk divi aspekti. Pirmkārt, neviens vairs mūsdienās neapšauba to, ka digitalizācija ir veids, kā saglabāt kultūras vērtības. Tas tiek uztverts kā pašsaprotams process, ko kultūras mantojuma iestādes savā ikdienā dara. Bet no otras puses – tas ir process, kas prasa ārkārtīgi lielus finanšu un citus resursus. Valstiskā mērogā vismaz Latvijā šobrīd tam netiek pievērsta atbilstoša un pienācīga uzmanība. Acīmredzot valda uzskats, ka tas notiek pats no sevis. Un te ir sadursme, jo tas, ko katra iestāde, sākot no mazākā muzeja un bibliotēkas un beidzot ar nacionāla līmeņa institūcijām, spēj, ir tikai pavisam mazs procents no visa apjoma, no visa krājuma, kas būtu jādigitalizē. Līdz ar ko vienmēr ir izšķiršanās par vērtīgāko, par aktuālāko, par pieprasītāko, par unikālāko, ko digitalizēt. Valsts skatījumā kultūras mantojuma digitalizācija šobrīd nav prioritāte. Kultūras mantojuma iestādes te arī atduras. Turklāt tas neatbilst Eiropas uzstādījumiem. Manuprāt, kultūras mantojuma saglabāšanai tomēr jābūt kā daļai no drošības prioritātes.

Kas ir šābrīža lielākā vēlme saistībā ar Digitālo bibliotēku?

E. A.: Manuprāt, Digitālā bibliotēka ir tik labi “noprezentējusies”, ka vēlēties kaut ko vēl vairāk būtu jau mazliet par daudz. Atgriezeniskā saite ir pozitīva, partneri vēlas līdzdarboties un iesaistīties, un tas mums nozīmē ļoti daudz.

K. B.: Es noteikti vēlos, lai Digitālā bibliotēka kļūtu par paradumu, lai ikviens atgrieztos atkal un atkal, un atrastu meklēto. Un lai mums visiem kopā pietiktu spēka arvien kvalitatīvāk un interesantāk līdzdarboties Digitālajā bibliotēkā piedāvājot, ievietojot, sagatavojot saturu, jo iespēju ir ārkārtīgi daudz. Atliek izšķirties par svarīgāko.

www.digitalabiblioteka.lv

 

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv