Patiesībā autori, kura uzdrošinājusies uzrakstīt Rūdolfa Blaumaņa noveles Purva bridējs turpinājumu, sauc pavisam latviskā vārdā: Ilga Liepiņa. Viņa ir Tukuma bibliotekāre, kas jau pēc piecdesmitā dzīves sliekšņa pārkāpšanas pievērsusies literatūrai un sākusi rakstīt sava dēla žurnālista un vairāku grāmatu autora Imanta Liepiņa ietekmē. Radošo procesu Ilga neromantizē un atzīstas, ka pie rakstāmgalda dodas bez sentimentālām trīsām, drīzāk — kā uz ikdienas darbu. Noveles turpinājumu savā mērcē, romānu Kumeļu sauks Delveris, viņa uzrakstījusi vienā ziemā un ir pārliecināta, ka Blaumaņa radītos tēlus interpretē daudz tuvāk autora iecerei, nekā Leonīds Leimanis to darījis latviešu skatītāju iecienītajā filmā Purva bridējs.

Psihodrāmas metode

 

Izaicinājumu savā fantāzijā turpināt Blaumaņa noveli Ilgai metuši bibliotēkas lasītāji, vairākkārt jautājot un izsakot savas versijas, kā Kristīnes dzīve varētu attīstīties kopā ar Edgaru. “Tas jau tikai šķiet kā liels izaicinājums,” konstatē Ilga. “Pasaules literatūrā populāru rakstnieku darbu turpinājumi nav nekas jauns. Tādi ir, piemēram, Džeinai Eirai, Dziedoņiem ērkšķu krūmā, Vējiem līdzi. Esmu tos lasījusi.”

 

Autorei pašai pirms darba sākšanas nav bijis iepriekš izdomātu sižeta attīstības līniju, viņa ļāvusies jaunrades procesam, faktiski — savdabīgai tēlu atdzīvināšanas metodei. Ilga atzīst, ka tā nav literāra, drīzāk psiholoģiska. “Vairākus gadus mācījos pie psihoterapeita Viestura Rudzīša. Apguvu psihodrāmas metodi, kas izmantojama gan savas, gan pārējo cilvēku būtības izpratnei, taču tikpat labi tā attiecināma uz literāriem tēliem. Cilvēku psiholoģija pamatos jau ir vienāda. Ar šo metodi iespējams ieiet jebkurā tēlā un redzēt gan viņa noklusēto, gan pagātni, gan nākotni. Psihodrāmas metode ļauj identificēties ar jebkuru tēlu un rakstot pašai kļūt par to. Tas man palīdzēja. Vienam grāmatas lasītājam tās darbība patīk vairāk, otram — mazāk, bet neviens man nav sacījis: tā tas nevar būt.”

 

Metode varbūt arī ir laba, taču daudzu lasītāju cerības uz laimīgu notikumu attīstību tā izposta un Edgaram liek aiziet bojā. Rakstniecei pašai gan tas šķiet tikai likumsakarīgi. “Tādi cilvēki kā Edgars nemainās. Šis tēls būtībā bija sevi izsmēlis, attīstība nebija iespējama. Kristīne aizgāja vienā virzienā, viņš — otrā.

Manā ģimenē tādu Edgaru nav bijis, bet no malas esmu viņus redzējusi. Zinu, kā šie cilvēki paši un viņu sievas mokās. Simts gadi kopš Blaumaņa laika pagājuši, bet šī problēma nav mainījusies. Turpat mēs esam.”

 

Jautāta, vai grāmatas rakstīšanas procesā viņa iztēlojusies Kristīni ar Vijas Artmanes un Edgaru — Ulda Pūcīša vaibstiem, Ilga iesaucas: “Nekādā gadījumā! Es biju tēlos, bet no malas viņus neredzēju. Filmā noveles tēli ir stipri pārveidoti. Piemēram, par vešerieni Blaumanis rakstījis kā “kalsnu, pabailīgu sievu”, bet filmā viņa ir mīļa, apaļīga mammiņa. No bailīguma — ne vēsts. Savukārt Artmane Kristīnes lomā ielikta tikai tāpēc, ka viņa tobrīd bija populārākā aktrise, skaista, bet pārāk cēla un karaliska. Blaumaņa Kristīne ir muižas skuķis, jauna, ap divdesmit gadiem. Kalpone, kam jābūt zemākai par zāli un klusākai par ūdeni. Gružu tīrītāja nevarēja būt tik cēla, kā Artmane filmā rādīja.”

Kristīnes erotika

 

Atšķirībā no Blaumaņa, Ilga savā grāmatā daudz pievēršas Kristīnes erotiskajai dzīvei — tas neesot bijis rakstnieces pašmērķis, drīzāk iespēja parādīt dzīves realitāti. “Vai tad agrāk tie cilvēki kaut kādā modē nevairojās? Ja viņi to nedarītu, mēs jau arī te nesēdētu. Kad cilvēki apprecas, viņiem taču tūlīt sākas intīmas attiecības. Turklāt Edgars Blaumaņa darbā pozicionēts kā ļoti erotisks puisis. Loģiski, ka pēc kāzām viņam ar Kristīni bija intīmas attiecības! Kristīne līdz tam bija augusi un dzīvojusi ar māti, jo tēvs gāja bojā, kad viņai bija deviņi gadi, nebija arī brāļu un māsu, tāpēc intīmajā dzīvē viņa bija ļoti neizglītota.

Es gribēju parādīt, kā Kristīne no jaunas meitenes pārvēršas sievietē. Tolaik sievietes precējās uzreiz pēc iesvētībām, jo vēlāk precību tirgū bija nevajadzīgas. Viņas vienkārši nelietoja kosmētiku, izkrita zobi, un protēzistu pakalpojumus jau nesaņēma. Trīsdesmit gadu vecumā sievietes izskatījās tā, kā jau nu dabiski izskatījās.”

 

Nevēloties laupīt Sestdienas lasītājiem grāmatas “Kumeļu sauks Delveris” atklāšanas prieku — ja nu tik tālu nonāks, tomēr jāpasaka, ka Kristīnes dzīve pēc Edgara nāves nekļūst par bezcerīgu nelaimīgas sievietes eksistenci, jo viņa satiek savam raksturam un ētiskajam uzstādījumam atbilstīgu vīrieti Induli. “Edgara rokās viņa vairāk ieguva fiziskajā līmenī, bet attiecībās ar Induli uzplauka garīgi,” atzīst Ilga.

Noskatīti vīrieši

 

Blaumaņa radīto tēlu sistēmu papildinot, rakstniece iedvesmu smēlusies reālajā dzīvē, proti, gan Indulim, kurš smaržo pēc koka un bišu vaska, gan viņa tēvam ir prototipi. Izrādās, Induļa rakstura īpašības piemīt Ilgas darbabiedram, šoferītim, kuram ir piecas meitas. “Viņš ir ļoti pozitīvs cilvēks, vēl lielāks optimists nekā es, kas ir gandrīz neiespējami,” autore smejas. Savukārt Induļa tēva prototips ir Ilgas darbmācības skolotājs. “Viņš arī strādāja ar koku un kopa bites. Tagad viņam ir pāri septiņdesmit un nevis zelta, bet dimanta rokas. Viņš no koka var uztaisīt pilnīgi visu!”

 

Jaunajā grāmatā ir vēl kāds Blaumaņa novelē neienācis tēls — uzvedībā diezgan atbrīvotā Guste. “Viņa vienkārši pie virējām parādījās, un man pat šķiet, ka viņa tur bijusi no paša sākuma, tikai Blaumanis noklusējis. Ko nozīmē — atbrīvota? Tolaik cilvēki uzvedās daudz brīvāk un atklātāk pauda savas jūtas. Notika ņemšanās un kaušanās. Visi varēja darīt, kā grib. Krogos gāja vaļā tādas lietas… Ja tās varēja darīt puiši, kāpēc nevarēja darīt meitas?! Gan jau viņas izmeta villu puišu dēļ, raibi gāja.”

 

Ne tikai dzīvē noskatītus prototipus, bet arī vienu no bērnībā Krotē noklausītām situācijām Ilga apspēlējusi savā grāmatā: Kristīne kā atradeni pieņem Edgara bērnu, ko pie durvīm nolikusi viena no viņa piemīlētajām meitām. Stāsti par šādu notikumu autores bērnībā klejojuši no mutes mutē. Tomēr par sava darba pamata metodi Ilga joprojām uzskata Rudzīša vadītos psihodrāmas kursus, jo tie palīdzējuši viņai ne tikai kā rakstniecei, bet arī cilvēciski. “Tikai tad, kad esi ticis galā ar sevi, vari kaut ko mainīt. Kā redzat, es tagad jūtos tik stipra, ka varu mesties iekšā literatūrā. Mācības pie Rudzīša man deva pašapziņu,” saka Ilga, bet plašākos paskaidrojumos gan neieslīgst. Tas neesot domāts žurnālam…

Vella vecene

 

Dzīves romantizēšana rakstniecei nav raksturīga, viņa domāšanā un runātajā ir tieša. Arī darbu Tukuma bibliotēkā Ilga raksturo bez samākslotas apgarotības: “Mūsu laikos darbu īpaši nemaz nevar izvēlēties. Bibliotēkā strādāju apmēram desmit gadu, jo bija tāda iespēja.”

 

Paralēli darbam Tukuma bibliotēkā Ilga gadiem strādā pansionātā Raudas. “Tā ir mana tuvākā darbavieta, nekā liriska tur nav. Pansionātā dzīvo diezgan daudz spilgtu personāžu, kas tā vien prasījās, lai viņus apraksta. Gadiem ilgi pazīstu pansionāta iemītniekus, un viņu dzīve ir manu acu priekšā, atlika tikai šiem likteņiem izvērt cauri sižeta līniju, kurā viņi visi “karājas”. Varu atklāt, ka man jau noslēgts līgums ar apgādu Zvaigzne ABC par jaunu oriģinālromānu Nāve stiprāka par mīlu, kas iznāks nākamgad. Tas vairāk vēstīs par mūsdienām ar melno humoru, diezgan negants.”

 

Mani pārsteidzot, pati savu mīlestības dzīvi Ilga nodēvē par noietu posmu. “Mīlestība ir beigusies. Lai cik dīvaini tas arī izklausītos, kad mīlestība beidzas, pāri paliek enerģija, tāpēc kļūst iespējams darīt lietas, kurām pirms tam neatlika laika.” Kā mīlestība var tik totāli beigties?! “Tā, kas man bija, ir iestrādāta manos dēlos. Un vairāk arī nevajag.”

 

Arī uz jautājumu, vai kopdzīvē ar vīru Ilga kādreiz bijusi laimīga sieva, viņa atbild īsi: “Reizēm.” Šķiet, ka te zem ūdens paliek vesels aisberga noslēpums, bet uz to katram no mums ir cilvēciskas tiesības.

 

Ilga neslēpj, ka viņa devusies aprēķina laulībā. “Viņam piederēja plaša zemnieku saimniecība un liela māja. Esmu aprēķina un prāta cilvēks.” Vai tas nozīmē, ka Ilga vienkārši ļāva sevi mīlēt? “Tieši tā,” rakstniece noskalda. Nu, vella… “Jā, vella vecene.” Un sapņi, cerības? “Neesmu cilvēks, kurš veido grandiozus nākotnes plānus, bet dzīvi ņemu tādu, kāda tā ir. Un — uz priekšu! Viss arī labi sanācis.”

 

Kā mamma Ilga esot laimīga par visiem simts procentiem. “Mātišķā puse manī bijusi pašai tā tuvākā un devusi piepildījumu. Šajā aspektā jūtos kā zivs ūdenī. Maniem dēliem iet ļoti labi, neviens nav no šīs valsts aizbraucis. Visiem ir izglītība un darbs. Brīžiem viņus pat apbrīnoju. Piemēram, Imants ir rakstnieks, viņa ietekmē arī pati sāku rakstīt. Es tikai turos dēlam astē, eju nevis savu vecāku, bet dēla pēdās. Viņš man deva drosmi.

 

Otrs dēls, Harijs, ir veikalnieks, bet Jānis strādā televīzijas 5. kanāla raidījumu montāžā. Es nesaprotu ļaudis, kuri uzskata, ka mums ir slikta jaunatne. Es tādu jaunatni neredzu, jo dēlu draugi un draudzenes ir izglītoti cilvēki bez sliktiem ieradumiem.” Vecmāmiņas prieki un raizes gan Ilgai vēl priekšā, jo pagaidām neviens no viņas dēliem nav precējies.

Dzīvē viss noder

 

Ilgas pašas bērnība pagājusi radošai personībai zīmīgā vietā — Liepājas novada Krotē, netālu no Priekules, kur savulaik lidinājies latviešu Ikars. Tas arī paskaidro daļu no rakstnieces pseidonīma, savukārt Nelle esot pavisam brīvi izvēlēts vārds. Tā vienkārši rakstniecei labpaticies.

 

“Tēvu neesmu redzējusi, bet mamma bija skolotāja. Mani audzināja vecmāmiņa, jo mātei bija daudz sabiedrisko pienākumu un burtnīcu labošana. Vecmāmiņa man iemācīja noteikt gaidāmos laika apstākļus un saprast dabas norises.” Mazā Ilga auga kā kluss lauku bērns. “Nebija jau, kur izvērsties. Riņķī nebija neviena mana vecuma bērna. Diezgan vientulīgi.” Pieņemts domāt, ka vienīgie bērni, īpaši — ja tos audzina vecmāmiņas, ir izlutināti. Ilga šo apgalvojumu uz sevi nevar attiecināt. “Tajā laikā taču nebija nekā, ar ko lutināt. Es drīzāk iemantoju fizisku izturību. Noravēju bietes vienā vasarā, naudiņu gribējās. Dabūju simt astoņdesmit rubļus! Meitēnam bija piķis.

 

Lasīju gan daudz, jo manai mātei bija sakrāta bibliotēka. Iepazinu visu bez šķirošanas, Blaumani un sengrieķu teikas izlasīju sešu gadu vecumā. Kā pasakas.”

 

Pēc divdesmit Krotē nodzīvotajiem gadiem Ilga aizbrauca uz Rīgu studēt celtniecību, vēlāk strādāja Olaines plastmasas rūpnīcā, bet tad sākās juku laiki un dzīve Ilgu aizveda uz Tukumu, kur viņa dzīvo jau trīsdesmit gadu. Šajā laika posmā Ilga izdomāja mācīties pašdarbības teātra režiju Kultūras koledžā. “Mani tā sāka interesēt. Visi latvieši mīl teātri. Bet darbavietā, bibliotēkā, gan īsti negribēja, ka mācos, lika man šķēršļus. Dabūju pat savu atvaļinājumu sadalīt pa divām dienām, lai nedēļu nogalēs tiktu uz studijām. Arī diplomdarba sagatavošanai nedabūju brīvas dienas. Bet man gribējās dzīvē kaut ko jaunu! Un es to apguvu.

 

Starp citu, koledžā spēlējām fragmentus no Blaumaņa, tikai es biju vecāka, tāpēc spēlēju nevis Kristīni, bet viņas māti, vešerieni. Noveli tajā laikā no galvas iemācījos.”

Radošā pašizteiksme

 

Tagad Ilgas dzīve rit līdzsvaroti, bet ne truli un mierīgi. “Ņemot vērā, ka man ir daudzi hobiji, visu laiku tos mainu un atpūšos. Piemēram, vienmēr esmu dziedājusi koros: studiju laikā pie Jāņa Dūmiņa un Leonīda Vīgnera, vēlāk — pie Romāna Vanaga.” Savukārt no vecmāmiņas Ilga mantojusi pieķeršanos rokdarbiem. “Tad jau nekā nebija, ko uzvilkt mugurā. Vecmāmiņai bija viena dzijas ficīte, no kuras viņa pamanījās uzadīt rakstainu džemperīti. Vēlāk to izārdīju un uzadīju vestīti. Tagad adu somas. Tās es nepārdodu, bet dāvinu. Starp citu, piedalos Engures lietišķās mākslas studijā.”

 

Ilgai ir draugi un tuvi cilvēki, kam tās dāvināt. “Radu man ļoti maz, draugu — vairāk, labi kolēģi un kaimiņi. Ne ļoti bieži, bet ar prieku uzņemu ciemiņus. Vasarā noteikti piedāvāju ogas no pašas dārza ar putukrējumu, ziemā — kādu ķīseli ar krēmu. Atklāti sakot, kulinārija nav mana stiprā puse. Protu gatavot kādus trīsdesmit ēdienus, un šo apli mēneša laikā no—eju. Ar to man dzīvē pietiek.”

 

Joprojām paplašinot savu garīgo pasauli un iemaņas, Ilga visu gadu apmeklējusi Rakstnieku savienības Prozas meistardarbnīcu, ko vada Guntis Berelis. Viņš gan saka, ka rakstīt nevar iemācīties, bet Ilga šim apgalvojumam piekrīt tikai daļēji. “Mēs aplūkojam teoriju par satura uzbūvi un žanra likumiem, ko taču var apgūt. Rakstīšanas tehnisko pusi var iemācīties, cits jautājums — cik nu katram ir iekšā.” Literatūrzinātnieks par Ilgu izsakās kā talantīgu rakstītāju: “Prozas meistardarbnīcā pārsvarā darbojas jaunas meitenes, un Ilga viņu vidū ir visvairāk pieredzējusī, viņa raksta diezgan pailgi un tagad ir dabūjusi gatavu pirmo romānu. Savā meistardarbnīcā es parasti uzdodu mājasdarbu, un cilvēkiem jāraksta vai nu noteikta žanra darbi, vai jāattīsta manis noteikta tēma, vai jāapspēlē kāds sižets. Ilga uz šiem uzdevumiem vienmēr ir reaģējusi ārkārtīgi profesionāli, viņa būtībā spēj uzrakstīt jebko par jebko. Tas man viņā šķiet visinteresantākais. Bet pats pārsteidzošākais man bija viņas rokraksta atšķirības. Blaumaņa Purva bridēja turpinājums rakstīts samērā klasiskā, mazliet smagnējā manierē, bet nupat prozas lasījumos Ilga piedalījās ar šausmu stāstu. Ne gluži Stīvena Kinga garā, tās šausmas notiek tepat, Latvijā, vienā no atrakciju parkiem, bet pats stāstījums uztaisīts smalki un eleganti. Ilga var būt ārkārtīgi dažāda. Viņai piemīt mūsdienu rakstniekam milzīgi nepieciešama lieta — gan ironija, gan pašironija. Ilga pati ar ļoti kritisku aci spēj paskatīties uz saviem tekstiem.” Tiesa, ne Berelis, ne pati autore nevarēja ieteikt nevienu latviešu literatūras autoritāti, kas būtu jau izlasījusi Ilgas pirmo romānu.

Tic tikai sev

 

Literatūra ir Ilgas garīgā stihija, bet fiziskajā pasaulē — ūdens. “Tas bijis tuvumā visām manām dzīves vietām kā dīķītis vai upe. Man nav obligāti jāiet peldēt, pietiek, ja redzu šo gabaliņu debesu atspīduma uz zemes.”

 

Savas iekšējās baterijas rakstniece uzpilda arī uz sauszemes — dodoties mežā un sarunājoties ar kokiem. “Eju sēņot. Klausos mūziku. Kā visi latvieši, meklēju dabā un mākslā. Bet nekāda romantiķe neesmu, kā jau īsta kurzemniece.”

 

Ziemassvētkus Ilga gan nekā nesvinēs. “Pēc pārliecības esmu ateiste. Tāda ir visa mana dzimta jau kādus divsimt gadus. Evolūcijas teoriju neviens nav atcēlis.” Vai tas nozīmē, ka Ilgas apziņā eksistē tikai šī dzīve, pēc kuras — čau, nekā nav? “Tieši tā, miers, var atpūsties. Es nemaz negribu satikt visus tos, kas varētu mani gaidīt viņā ellē.” Bet kaut kam taču vajag ticēt! “Jā, sev.”.

 

 

***

ILGA LIEPIŅA

Pseidonīms: Nelle no Krotes

Dzimusi 1959.gadā 14.februārī

Absolvējusi Rīgas Tehnisko universitāti un Latvijas Kultūras koledžu

Precējusies ar elektriķi Jāni Katlapu

Dēli: Jānis (23), Harijs (27), Imants (32)

Nodarbošanās: Tukuma bibliotēkas bibliotekāre

Vaļasprieki: rokdarbi, kordziedāšana