Bibliotēku novadpētniecības ekspertu paneļdiskusija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bibliotēku attīstības centrā turpinās bibliotēku novadpētniecības darbam veltīta konsultatīva izdevuma izstrāde. 2016. gada 9. jūnijā LNB Mazajā zālē notika bibliotēku novadpētniecības ekspertu paneļdiskusija.

Paneļdiskusijā piedalījās uzaicinātie bibliotēku novadpētniecības darba eksperti: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļas (LU SZF IBSN) vadītāja Daina Pakalna, Latvijas Bibliotekāru biedrības valdes priekšsēdētāja, Kultūras informācijas sistēmu centra vecākā referente (kopš 2016. gada strādā IFLA Galvenajā birojā Hāgā) Kristīne Pabērza, LNB Uzziņu un informācijas centra Informācijas pakalpojumu sektora vadītāja Ginta Zalcmane, Rīgas Centrālās bibliotēkas Bibliotēku dienesta galvenā speciāliste Inta Sallinene, Cēsu Centrālās bibliotēkas Novadpētniecības literatūras lasītavas vadītāja Inese Jansone, Jēkabpils pilsētas bibliotēkas vadītāja Renāte Lenša, Kuldīgas Galvenās bibliotēkas Automatizācijas un informācijas resursu apstrādes nodaļas vadītāja Gunta Grundmane, Kursīšu pagasta bibliotēkas ‒ informācijas centra vadītājs Mārtiņš Lagzdons. Ar viedokļiem aktīvi dalījās arī pārējie diskusijas dalībnieki — novadpētniecības darba profesionāļi no dažādiem Latvijas novadiem.

Tā kā paneļdiskusijas dalībnieku skaits bija ierobežots, jūsu vērtējumam tiek piedāvāts pārskats par paneļdiskusijā aplūkotajiem tematiem un izteiktajiem viedokļiem. Lūgums visiem, kuriem iepazīstoties ar pārskatā apskatītajiem novadpētniecības darba jautājumiem, rodas pārdomas, komentāri, ieteikumi, idejas, viedokļi vai kritika, brīvi paust to komentāros zem raksta vai atsūtot uz e-pastu Marlena.Krasovska@lnb.lv. Plašāka bibliotēku novadpētniecības darba praktiķu iesaiste palīdzētu uzlabot izpratni par novadpētniecības darba problēmjautājumiem un rast labākos risinājumus.

Vai ir nepieciešama termina ‘novadpētniecība’ maiņa?

Diskusijas aizsākās ar novadpētniecības terminoloģijas problemātiku. Vairākkārt izskanējis uzskats, ka termins ‘novadpētniecība’ nav piemērots bibliotēku novadpētniecības darba apzīmēšanai, jo bibliotekārs nevarot būt nekāds pētnieks, bet gan tikai krājējs, vācējs, sistematizētājs, kārtotājs — tā teikt, tikai augsnes sagatavotājs pētniecībai.

Angļu valodā novadpētniecības darba apzīmēšanai tiek izmantoti divi termini ‘local studies’ (novadpētniecība — kompleksa novada izpēte: pagātne, tagadne un nākotnes perspektīva) un ‘local history’ (vietējā vēsture jeb novada (lokālā) vēsture — vēsturiska dimensija, kas saistīta ar novada pagātnes izpēti). Mūsdienu bibliotēku novadpētniecības darbā aktuāla ir kompleksa novada izpēte.

Atskatoties vēsturē, Latvijā senāk pastāvējuši šādi ar novadpētniecības darbu saistīti termini: novadniecība, reģionālistika, lokalistika, dzimtenes mācība, patriotika.

Kādu terminu lietot turpmāk? D. Pakalna, kura aktīvi iesaistījusies LZA Terminoloģijas komisijas Informācijas un dokumentācijas terminoloģijas apakškomisijas darbā, aicināja palikt pie termina ‘novadpētniecība’, jo:

1. Tas ir ierasts, ‘iegājies tautas mutē’, un šādos gadījumos terminologi iesaka terminu nemainīt.
2. Kā jaunais termins iekļausies terminu sistēmā? Termins ‘novadpētniecība’ tiek lietots ne tikai bibliotēkzinātnē, bet arī citās nozarēs, piemēram, kā vēstures palīgdisciplīnas nosaukums. Tādējādi radīsies situācija, ka viena jēdziena apzīmēšanai dažādās nozarēs pastāv atšķirīgi termini.
3. Vai ir radies jauns, labāks termins? Vairākkārt piedāvāts termins ‘novadniecība’. Ne sevišķi patīkamas asociācijas rada uzsvars uz izskaņu ‘niecība’. Un kā nosaukt cilvēkus, kas darbojas šajā jomā — novadniecībnieki?
4. Ikviens bibliotekārs, kurš nodarbojas ar novadpētniecību, pilntiesīgi sevi var uzskatīt par pētnieku. Pētniecība neietver tikai zinātnisku rakstu publicēšanu, bet arī ikdienas pētniecisko darbu. Pirms vākšanas un krāšanas ir jāzina, ko vākt un krāt — nepieciešama vietas, cilvēku, pagātnes un tagadnes notikumu izpēte. Arī materiālus sistematizēt nevar bez pētniecības. Pat izstādi nevar izveidot bez pētnieciskā darba. Bibliotekāri pēta novadu ar bibliotekārā darba formām un metodēm. LU SZF IBSN programmā jau no 1. kursa studenti tiek mācīti iedziļināties problēmās un tās pētīt, kā arī programmā ir speciāls pētniecības kurss.
5. Mainot terminu, jārēķinās ar tehniskiem sarežģījumiem: jaunais termins būs jāapstiprina Terminoloģijas komisijā, kas ir visai ilgs process, jāmaina visi bibliotēku uzraksti, augstskolā — kursu un lekciju nosaukumi…

Vairākums diskusijas dalībnieku sliecās piekrist šiem argumentiem un norādīja, ka termins ‘novadpētniecība’ ir visaptverošs, ietilpīgs, labskanīgs, stiprs. Vēl tika ieteikts termins ‘novada zinība’, taču neguva atbalstu kā “pārāk mākslīgs jaundarinājums”.

Vai bibliotekārs drīkst būt arī pētnieks?

Turpinājumā diskusijas dalībnieki atgriezās pie dilemmas: vai un ciktāl bibliotekāram jāpiedalās novada vēstures izpētē? Pretējos viedokļus īsumā atspoguļo šī tabula:

D. Pakalna uzsvēra: prakse rāda, ka tajās bibliotēkās, kur bibliotekārs nav tikai mehānisks vācējs, novadpētniecības darbs ir daudz augstākā līmenī. G. Zalcmane atzina, ka pētniecību bibliotēkās noteikti nevajag izslēgt, tomēr jāņem vērā bibliotēku iespējas. Piemēram, LNB iespējams daudz plašāks un dziļāks pētniecības darbs nekā mazā pagasta bibliotēkā. Taču tas nenozīmē, ka arī mazās bibliotēkas tuvējā apkārtnē vai krājumā nevarētu būt interesants un nozīmīgs objekts vai materiāls, kuru būtu svarīgi pētīt. R. Lenša piekrita kapacitātes trūkumam daudzās bibliotēkās. Problēmas risinājumam viņa ieteica sadarbību ar citām atmiņas institūcijām, vietējiem novadpētniekiem u.c. Piemēram, Jēkabpils pilsētas bibliotēkā 2015. gadā nodibināta biedrība, kurā iesaistījušies vietējie novadpētnieki, novadpētniecības entuziasti — jau tapuši kvalitatīvi pētījumi, izveidojies plašs novadpētniecības kontaktu tīkls. Savukārt G. Grundmane dalījās pozitīvajā pieredzē, sadarbojoties ar Kuldīgas novada muzeju.

Pētniecības darbu ietekmē arī izglītības problēmas nozarē. Vai bibliotekārs bez augstākās izglītības (vai pat tikai ar vidējo izglītību) var būt pētnieks? Diskusijas dalībnieki iebilda, ka ne vienmēr iegūtā izglītība nosaka cilvēka spējas, tā teikt, “diplomēts vēsturnieks ne vienmēr būs izcils vēsturnieks”. Realitātē daudziem novadpētniekiem ‒ entuziastiem nav speciālās izglītības, taču to aizstāj interese, aizrautība, pieredze, skrupulozs darbs. Tādējādi tas kļūst par konkrētu personāliju jautājumu. M. Lagzdons apšaubīja, vai praktiski būtu iespējams kādos dokumentos noteikt, kādas ir minimālās izglītības prasības, lai bibliotekārs varētu kvalificēties pētniecības veikšanai. Tātad: ja bibliotekārs spēj un vēlas, lai pēta, ja ne — lai veic tīri bibliotekāros amata pienākumus un pētīšanai neķeras klāt.

Vairāki diskusijas dalībnieki bija pret novadpētniecības materiālu pētniecību bibliotēkās, aizrādot, ka bibliotēku darbiniekiem nevajadzētu sevi iztēloties par viszinošiem vēsturniekiem, kas spējīgi analizēt laikmetu, sabiedriskās parādības. Bibliotekāriem nav nedz tam vajadzīgo zināšanu, nedz kapacitātes. “Mums jāaprobežojas ar: notika tas un tas. Un gaidām pētnieku.” Citi, savukārt, iebilda, ka diemžēl pētnieki nemaz tā nenāk, tādēļ bez bibliotekāru pētnieciskā darba daudz kas aizietu vēstures zudībā. “Bibliotekārs nereti ir vienīgais, kas var radīt publikācijas, piedāvāt apkopojošus materiālus saistošā veidā.” Ko dara vietējais muzejs? Nav kapacitātes, nav cilvēkresursu, nav zinātnisko darbinieku, bieža kadru maiņa — jaunajiem nav pieredzes, raksta tikai projektus… Turklāt bieži vien bibliotēka ir vienīgā kultūras iestāde novadā vai pagastā.

R. Lenša uzsvēra, ka pētniecība ir nepieciešama arī, lai izvērtētu novadpētniecības materiālu kvalitāti — faktu pareizību, patiesumu. Piemēram, uz bibliotēku atnāk skolēns, kurš raksta zinātnisko darbu, kurš vēl nespēj analizēt un nedosies uz arhīvu, lai pārbaudītu faktus. Vai gan bibliotekārs nav atbildīgs par materiāliem, ko viņam izsniedz? Ja bibliotekārs ir izvērtējis materiālus, tad var paskaidrot, ka, lūk, šie fakti ir nepareizi, sagrozīti (tas attiecas uz lielu daudzumu padomju okupācijas laika materiālu!). Pētniecības pretinieki gan norādīja, ka skolēnus mācīt un viņu darbus labot ir vēstures skolotāja uzdevums, nevis bibliotekāra. Un vai bibliotekārs vispār var izlemt, kuri vēstures fakti ir patiesi, bet kuri nē? “Pat vēsturniekiem nav tādu tiesību! Mūsu uzdevums nav analizēt faktus, bet gan tikai norādīt materiālu izcelsmi un avotus: šī ir dokumentāla liecība, šis — aculiecinieka vēstījums, šo rakstījis zinātnieks, šo — vietējais iedzīvotājs.”

Diskusijas gaitā izskanēja arī atziņa, ka plašākas piekļuves nodrošināšana novadpētniecības materiāliem piesaistītu vairāk potenciālo pētnieku, jo īpaši attālināta pieejamība (kaut vai tikai kataloga ierakstiem). Būtiski arī aktivizēt novadpētniecības krājuma popularizēšanas darbu.

Jāmaina attieksme — novadpētniecība ir prioritāra!

Daudziem bibliotekāriem, jo īpaši viena darbinieka bibliotēkās, neskaitāmo ikdienas pienākumu gūzmā grūti atrast brīvu brīdi, lai pievērstos novadpētniecības darbam. Ja bibliotēkai nav resursu visu novadpētniecības darba virzienu veikšanai, kurus virzienus būtu jāizvēlas kā prioritārus?

I. Sallinene uzsvēra, ka, pirmkārt, ir jāmaina attieksme pret novadpētniecības darbu bibliotēkās, kas bieži vien tiek veikts pēc pārpalikuma principa — ja atliek laiks pēc visu pārējo pienākumu paveikšanas. Novadpētniecība ir prioritārs bibliotēkas darba virziens! Ierobežotu resursu apstākļos vispirms jāpievēršas darbam ar novadpētniecības krājumu: komplektēšana, uzziņu aparāta veidošana, popularizēšana, lai savāktais tiktu izmantots. Šie novadpētniecības darba virzieni tiek vērtēti arī bibliotēku akreditācijā. Svarīgi apzināt jau esošo resursu krājumus novadā, lai izvairītos no resursu dublēšanas, kā arī meklēt sadarbības iespējas. Tālāk, iespējams, katrai konkrētai bibliotēkai būs citas prioritātes, izejot no reālās situācijas, piemēram, ja pagastā dzīvo ļoti vecs cilvēks, kura atmiņas jāieraksta, tad tā būs prioritāte. Svarīgs virziens ir arī pašas bibliotēkas darba dokumentēšana. Piemēram, Rīgas Centrālā bibliotēka izdod gadagrāmatu par bibliotēkas dzīvi gada garumā.

G. Grundmane pauda viedokli, ka ierobežotu resursu gadījumā svarīgākais ir fiksēt šodienas materiālus: ik dienas sistemātiski izskatīt jaunākos informācijas avotus: grāmatas, laikrakstus u.c., un savāktos materiālus padarīt pieejamus novadpētniecības datubāzē. Ja atliek laiks, tad var ķerties pie vecajiem materiāliem.

Daži diskusijas dalībnieki atzina, ka laika trūkuma dēļ atsakās no kultūrvēsturiskās pētniecības.

Tika izteikts viedoklis, ka svarīgi ir atvēlēt resursus pašu radītam saturam. Bibliotekāri iegulda lielu darbu, bibliografējot, apstrādājot, digitalizējot citu veidotos materiālus, piemēram, rakstus presē, kas nereti ir virspusīgi notikumu atstāsti, kur būtiskajam pārslīdēts pāri. Vai lietderīgāk nav šo laiku izmantot vācot, piemēram, mutvārdu vēsturi?

Jāuzmanās neizdarīt izvēli pēc principa “šis man patīk, tas man nepatīk — kas man nepatīk, to es nedaru”.

Lietišķie materiāli bibliotēku novadpētniecības kolekcijās

Bibliotēku novadpētniecības krājumos arvien biežāk tiek iekļauti lietišķie materiāli, kurus komplektēt nav bibliotēkas tiešais uzdevums (veci zābaki, antīkas mēbeles, seni sadzīves priekšmeti, darbarīki u.c.). Vai tas ir lietderīgi?

M. Lagzdons pauda viedokli, ka tad, ja bibliotēkas darbības apvidū nav muzeja vai muzejs kapacitātes trūkuma dēļ veic stingru atlasi, pieņemot glabāšanā tikai priekšmetus ar augstu zinātnisko vērtību, un bibliotēka ir vienīgā vieta, kur šīs lietas var saglabāt, tad lietišķo materiālu komplektēšana ir atbalstāma. Ar noteikumu, ka tas netraucē veikt bibliotēkas tiešos pienākumus. Jāizvērtē bibliotēkas telpu kapacitāte — nedrīkst pārvērst bibliotēku par krāmu noliktavu, kas sāk atbaidīt lasītājus un kavē izmantot ar bibliotēkas tiešo darbību saistīto pakalpojumu saņemšanu. Situācija, kad bibliotekārs sēž iekrāvies mantās, un lasītāji nevar ne apgriezties, kad viņiem jau gāžas virsū kāds pagātnes relikts, nav pieļaujama. Diemžēl vietējas nozīmes bibliotēkām, kurās parasti aktualizējas novada lietišķo materiālu paglābšana no bojāejas, telpas visbiežāk ir šauras.

Vairāki diskusijas dalībnieki atzina, ka lietišķie materiāli atdzīvina bibliotēkas novadpētniecības krājumu, kā arī var kalpot kā novadpētniecības krājuma popularizēšanas līdzeklis. Piemēram, kādā bibliotēkā novadpētniecības stūrītī ir novietots antīks rakstāmgalds ar senu rakstāmmašīnu, kas piesaista uzmanību un ieinteresē apmeklētājus ieskatīties novadpētniecības krājumā. Jo īpaši bērniem uzmanības piesaistīšanai nepieciešamas taustāmas un neparastas lietas. Šīm lietām būtu jābūt ar jēgu, kontekstu. Lietas palīdz atdzīvoties stāstiem. Caur šīm lietām varētu izskaidrot kādu notikumu būtību.

Bieži netiek veikta bibliotēkas krājumā esošo lietišķo materiālu uzskaite, kas rada saglabāšanas riskus, piemēram, kadru maiņas gadījumā. Nereti bibliotekārs, kam priekšmetisku laika liecību krāšana bijusi sirdslieta, aiziet pensijā, bet vietā atnākušais censonis vecos krāmus izmet laukā.

Jāizsver, vai bibliotēkai ir piemēroti glabāšanas apstākļi šīm lietām vai tomēr muzejā vai arhīvā tie būtu piemērotāki. Vienā otrā bibliotēkā sākts glabāt lielas finansiālas vērtības, ko, iespējams, paši pat neapzinās. Vai bibliotēka var nodrošināt tām fizisku drošību? Bibliotēkas tomēr pārāk nesteidzas atdot savu īpašumu muzejiem — tur tas pazūdot kā akā. Vairumam Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga ierakstu pieejams tikai priekšmeta apraksts. Pat ja attēls ir pievienots, daudzi no tiem autortiesību ierobežojumu dēļ nav publiski pieejami tiešsaistē, tikai muzeju tīklā. Turklāt muzeju kopkatalogs nav pilnīgs — pagaidām no aptuveni 6 miljoniem Latvijas akreditēto muzeju krājuma priekšmetiem tajā iekļauti vien 989 539 (16,28%). Pastāv arī fiziskas pieejamības problēma: bibliotēkās novadpētniecības materiāli ir vieglāk pieejami nekā tas ir arhīvos vai muzeju fondos (jāņem vērā arī plašais bibliotēku tīkla pārklājums!), turklāt muzeji izstāda tikai pavisam nelielu daļu (aptuveni 5%) savu krājumu. Pat ja bibliotēka priekšmetu nofotografētu un pievienotu norādi “apskatāms muzejā”, nav pārliecības, vai tas tiešām būtu apskatāms. Nevar arī noliegt, ka digitāla kopija ir viens, bet redzēt, iepazīt oriģinālu — pavisam kas cits, tādēļ bibliotēkas vēlas paturēt oriģinālus.

Daži jautājumi palika neatbildēti. Kā izvērtēt lietas? Kā atšķirt kultūrvēsturiski nozīmīgās, autentiskās? Veikt ekspertīzi? Vai tikai vēsturiskais aspekts ir svarīgs, vai arī emocionālajam ir vērtība?

Sadarbība novadpētniecības darba jomā: problēmas un risinājumi

Vienu no sadarbības problēmām aktualizēja K. Pabērza: bibliotēkas Latvijā dublē ne tikai muzeju, arhīvu u.c. institūciju un personu novadpētniecības darbu, bet arī cita citu. Sadarbība starp bibliotēkām būtu jāveido valstiskā līmenī. Bibliotēkām nevajadzētu tērēt resursus, dublējot citai citas darbu, bet papildinot — rezultātā kopīgiem spēkiem tiktu veidoti visaptveroši un bagātīgi novadpētniecības resursi.

Praksē tas tomēr nav tik vienkārši izdarāms. Lai apvienotu bibliotēku novadpētniecības resursus, būtu nepieciešama kopīga novadpētniecības datubāze vai novadpētniecības platforma, kur izvietot materiālus un nodrošināt tiem pieejamību. Nepieciešams iegūt finansējumu šāda risinājuma izstrādei, kā arī uzlabot ikvienas bibliotēkas tehnoloģisko kapacitāti. Diskusijas dalībnieki sprieda, ka datubāzei nevajadzētu būt bibliogrāfiskai, bet gan pilntekstu — piemērotai mūsdienu informācijas lietotāju paradumiem. D. Pakalna informēja, ka elektroniskais katalogs ir resurss ar viszemāko izmantojamību, jo nav lietotājiem draudzīgs. 1. kursa bibliotēkzinātnes studenti brīnās par bibliogrāfijas pastāvēšanu mūsdienās: “Kuram gan ir vajadzīgi apraksti par materiāliem? Ikvienam ir vajadzīgi paši materiāli, turklāt uzreiz — rīt vairs nevajadzēs. Elektroniskie katalogi? Tie jau nav domāti cilvēkiem, tie ir domāti bibliotekāriem!” Arī meklēšanai jābūt maksimāli vienkāršai. Ja tiek plānots ieguldīt lielu naudu šādas vienotas platformas izstrādē, šie aspekti ir jāņem vērā, jo risks ir izveidot resursu, kuru cilvēki neizmantos.

Diskusijas dalībnieki arī izteica šaubas, vai vispār ir reāli iespējams sapludināt kopā visus Latvijas bibliotēku novadpētniecības materiālus, kā arī bažas par šāda risinājuma ilgtspēju — kurš par to uzņemsies atbildību? Un cik tas bibliotēkām izmaksātu?

R. Lenša dalījās pārdomās, ka praksē bibliotēkām nereti, pretēji jebkādām teorētiskajām nostādnēm, ir jādublē materiāli. Piemēram, šobrīd notiek plaša izglītības iestāžu tīkla optimizācija un skolu slēgšana. Agrāk skolās tika dibināti novadpētniecības muzeji un novadpētniecība bija viens no aktīviem skolu darbības virzieniem. Šobrīd šie krājumi pakļauti riskam, daudzi jau iznīcināti. Novadpētniecības darbs daudzviet skolās apstājies arī tādēļ, ka vairs netiek apmaksāts — rezultātā labi, ja tiek saglabāti savāktie krājumi. Riski ir visdažādākie, un ne vienmēr tos ir iespējams paredzēt un novērst. Piemēram, remontējot Krustpils skolu, ļoti seni un vērtīgi novadpētniecības materiāli, kādas skolotājas mūža darbs, tika sakrauti kastēs un pārvietoti uz bēniņiem, bet pēc tam, neizvērtējot kastu saturu, izmesti. Tagad Jēkabpils pilsētas bibliotēka cenšas apzināt visas novadpētniecības kolekcijas novadā un dublēt vērtīgākos materiālus.

Svarīgs sadarbības partneris novadpētniecības darba jomā bibliotēkām ir tūrisma informācijas centrs (TIC). Sadarbības veidi ir dažādi: informācija par bibliotēkas novadpētniecības pakalpojumiem tiek iekļauta TIC bukletos, TIC tiek izplatīti bibliotēkas novadpētniecības krājumus popularizējoši materiāli, TIC darbinieki, arī tūrisma nozares studenti aktīvi izmanto bibliotēkas novadpētniecības krājumu, veido tūrisma maršrutus. Bibliotēkas šos maršrutus, kā arī citus TIC izstrādātos materiālus glabā arī savos krājumos, jo itin bieži tūristi dodas nevis uz TIC, bet uz bibliotēku, lai uzzinātu, ko konkrētajā vietā apskatīt. Bibliotēkas TIC piedāvā savus izstrādātos produktus, piemēram, orientēšanās spēli pa pilsētu. Piemēram, Valmieras bibliotēka izveidojusi izzinošu, radošu un neparastiem atklājumiem pilnu spēli “Meklē pēdas” (vairāk: http://biblioteka.valmiera.lv/lv/berniem-un-jauniesiem/mekle-pedas ).

D. Pakalna bibliotēkas aicināja sadarboties ar LU SZF IBSN, iesniedzot konkrētus bibliotēkas interesējošus pētnieciskos tematus novadpētniecības darba jomā (arī saistībā ar bibliotēku darbu vispār) izpētei topošo bibliotēku nozares bakalauru un maģistru noslēguma darbos, jo īpaši, ja studenti nāk no pašu novada. Viņa uzsvēra, ka studentus ļoti interesē novadpētnieciski temati, un šie darbi bieži vien saņem augstāko novērtējumu.

Cik perspektīvi ir novadpētniecības kolekciju veidošanā iesaistīt iedzīvotājus?

Ārvalstu un arī daudzās Latvijas bibliotēkās novadpētniecības kolekciju veidošanā aktīvi tiek iesaistīti iedzīvotāji. Iedzīvotājus aicina:

• iesaistīties nesenās pagātnes un mūsdienu vietējo sociālo, ekonomisko, kultūras u.c. aktivitāšu, notikumu, sasniegumu dokumentēšanā, piedalīties novadpētniecības satura radīšanā (filmēt, fotografēt, rakstīt notikumu apskatus);

• palīdzēt atpazīt, noskaidrot faktus, veidot metadatus,

• aizpildīt baltos plankumus novadpētniecības krājumā.

Iedzīvotāju iesaistīšanās var būt kampaņveida — piemēram, kādas akcijas ietvaros, kad tiek izsludināta dokumentu vākšana par kādu laikposmu, vietu, notikumu, un pastāvīga, piemēram, veidojot novada hroniku.

No diskusijas dalībniekiem sākumā izskanēja bažas, vai iedzīvotāju veidotā informācija varētu būt ar tik lielu kultūrvēsturisko nozīmi, ka to būtu vērts iekļaut bibliotēku novadpētniecības krājumos — vai neveidosies vienkārši lieks informācijas troksnis? Otrkārt — bibliotēkām nepietiks resursu šī virziena īstenošanai — komunicēt ar iedzīvotājiem, organizēt akcijas, apstrādāt un glabāt materiālus. Ikvienam materiālam veidojami metadati: attēloto cilvēku uzskaitījums, radīšanas laiks, vieta, autors, u.t.t.

Savukārt D. Pakalna aicināja pārdomāt, kādēļ bibliotēkas vispār nodarbojas ar novadpētniecību? Kāds ir šī darba virsmērķis? Vai gan galvenā šī darba jēga nav stiprināt lokālo identitāti, veicināt piederības izjūtu savam novadam? “Novadpētniecība — tā ir par mums pašiem, mūsu cilvēkiem, mūsu vietām, lai mēs to visu zinātu un justos piederīgi.” Izdarot novadpētniecības darba minimumu, tiek pazaudēts pats galvenais — cilvēku iesaistīšanās. Vienalga, vai vietējie iedzīvotāji tiek apmācīti fotografēt, filmēt vai lūgti izstāstīt to, ko viņi zina — viņi tiek iesaistīti. R. Lenša dalījās izjūtās par Jēkabpils pilsētas bibliotēkā organizēto pasākumu “Lauktehnikas stāsti”, kas bija veltīts padomju laika liecībām: “Par šo pasākumu bija milzīga interese. Sanāca tik daudz cilvēku! Bija gandrīz fiziski jūtami, ka cilvēki ir gaidījuši, ka viņus uzrunās, ka beidzot viņš pieder kaut kam… Un bibliotēka kļūst piederīga tam cilvēkam, jo tā glabā kaut ko no viņa.”

Svarīgi, ka iedzīvotāji var palīdzēt aizpildīt baltos plankumus bibliotēku novadpētniecības krājumos, jo par daudziem notikumiem laikmetu un varas griežos dokumentālas informācijas nav: tā tikusi sagrozīta, iznīcināta vai slēpta (piemēram, par Barikāžu laiku, Aizsargu organizāciju).

Materiālu vērtība ne vienmēr ir vienkārši un viegli nosakāma. Bieži vien vērtību noteiks tikai laiks. Turklāt jāņem vērā, ka katram laikam ir sava vērtību izpratne, savs vērtību mērs. Mainoties ideoloģijām, pat oficiālā vēsture tiek pārrakstīta. Tādēļ svarīgi ir savākt autentiskas konkrētā laika vēstures liecības un, cik vien iespējams, fiksēt arī šodienas un nesenās pagātnes notikumus. Drīz tā jau būs vēsture un saglabātās liecības ļaus veidot objektīvāku pagātnes rekonstrukciju. Piemēram, šobrīd daudziem liekas, ka viss, kas saistās ar Padomju okupācijas laiku, ir nevērtīgs un ignorējams, pat cenzējams, aizmirstot, ka tā ir un vienmēr paliks mūsu vēsture. R. Lenša pastāstīja, ka pēc pasākuma “Lauktehnikas stāsti” internetā bija lasāmi pārmetumi, ka bibliotēka “ceļ augšā padomju laika saldsērīgās atmiņas”, “idealizē sociālisma iekārtu”, “popularizē komunismu”. Protams, pilnīgi no subjektivitātes neizbēgt — bieži vien pat par vienu un to pašu notikumu aculieciniekiem ir dažāds skatījums. Jo īpaši tik sensitīvā jomā kā vēsture. Kāda diskusijas dalībniece izstāstīja, ka uz atceres stāstu pasākumu bibliotēkā par kolhoza laikiem atnākuši 35 iedzīvotāji, pasākuma gaitā starp sanākušajiem radušās domstarpības notikumu traktējumā, izvērtusies asa ķilda un nonācis teju līdz kautiņam.

R. Lenša akcentēja, ka no iedzīvotāju iesaistes un informētības bieži vien atkarīga arī vēsturisko liecību saglabāšana. Piemēram, šobrīd Latvijā tiek pārdotas ļoti daudzas dzimtas mājas. Kādās lauku mājās vairākas dienas dedzināti “nevajadzīgie papīri”, tajā skaitā vairākas kastes ar cara laiku fotogrāfijām. Kad vietējā novadpētniece, to uzzinādama, steigusi glābt, kas vēl glābjams, sastapusies ar aizdomu pilnu neizpratni: “Ko jūs ar tām darīsiet?” Ja iedzīvotāji zinātu, ka bibliotēka ir vieta, kur var atdot vecmāmiņas albumu un citas lietas, tad tik daudz vērtīga mantojuma neaizietu bojā. Bez šaubām, tas paņems daudz bibliotēkas laika, jo visi atnākušie vēlēsies runāt, stāstīt — taču viņi izstāstīs arī ļoti daudz vērtīga.

Popularizēt visur nav laika

Kā popularizēt novadpētniecības krājumu, kolekcijas? Kuras no publicitātes platformām izvēlēties, vai ir lietderīgi dublēt informāciju bibliotēkas tīmekļa vietnē, pašvaldības tīmekļa vietnē, Bibliotēku portālā, Kultūras kartē, “Draugiem.lv”, “Facebook”, emuārā, Vikipēdijā u.c.)?

Diskusijas dalībnieki atzina, ka nav laika novadpētniecības materiālus izvietot un popularizēt visur. Vai gan tas vispār ir vajadzīgs? Ar “Google” palīdzību iespējams nonākt bibliotēku izveidotajos novadpētniecības resursos, lai kur tie būtu izvietoti. Tam īsti nevar piekrist, jo “Google” nebūt neindeksē visu, piemēram, ja digitālā kolekcija būs paslēpta tīmekļa vietnes dziļumos, “Google” to neindeksēs un tā pazudīs tīmekļa melnajā caurumā. Svarīgi arī iegūt augstāku pozīciju meklēšanas rezultātu sarakstā, jo, kā zināms, vairākums cilvēku pārskata tikai meklēšanas rezultātu pirmās lappuses. Ietekmēt globālā tīmekļa informācijas meklētāju algoritmus ir teju neiespējami.

D. Pakalna izteica viedokli, ka bibliotēkas novadpētniecības resursus varētu publicēt savā tīmekļa vietnē, bet “āķus izmest” tur, kur cilvēki uzturas — sociālajos medijos, no kurienes interesenti tiktu aizvirzīti uz tīmekļa vietni.

Novadpētniecības resursu digitalizācija: nepieciešamība, iespējas, problēmas

Diskusijas gaitā izkristalizējās vairākas būtiskas problēmas:

1. Trūkst teorētisko un praktisko zināšanu digitalizācijā, nepieciešamas mācības. Jāņem vērā, ka ne visi var aizbraukt uz LNB Kompetenču attīstības centra kursiem, nepieciešams nodrošināt mācības uz vietas reģionos. Muzejiem un arhīviem ir sava digitalizācijas rokasgrāmata, bibliotēkām — sava, pēc kuras vadīties? “Ciparotāju rokasgrāmata” ir lielā mērā novecojusi, vai paredzēts atjaunināts variants?
2. Tehnoloģiskā kapacitāte, personālresursu, laika un finanšu resursu trūkums. Daudzām bibliotēkām nav digitalizācijas tehnikas un programmatūras. Vai tiešām to vajadzētu iegādāties pilnīgi visām bibliotēkām, arī vietējas nozīmes? Varbūt digitalizēšanas pakalpojumu un datu uzglabāšanu var nodrošināt reģionu galvenās bibliotēkas?
3. Autortiesību ierobežojumi.
4. Digitalizēto materiālu attēlošanas problēma, jo īpaši audio un audiovizuālo failu.

K. Pabērza pieļāva, ka daļu no šīm problēmām varētu atrisināt Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansētā LNB kultūras mantojuma digitalizācijas projekta īstenošanas gaitā.

Pēc diskusijas LNB Digitālās bibliotēkas vadītājs Artūrs Žogla konsultēja, ka šobrīd notiek darbs pie jaunas bibliotēkām, muzejiem un arhīviem kopējas digitalizācijas rokasgrāmatas izstrādes. Viņš informēja, ka LNB nodrošina mācību kursus digitalizācijā arī uz vietas reģionos tad, ja reģionos tiek nokomplektēta mācību grupa.

Paneļdiskusijas nobeigumā dalībnieki vienojās, ka diskusijas par novadpētniecības darba aktuālajiem jautājumiem būtu nepieciešams organizēt ik gadu — tik ilgi, kamēr šie jautājumi izsīkst. Šādās tikšanās reizēs varētu tikt iekļautas arī atsevišķas lekcijas, kā arī tikšanās varētu noritēt semināra formā.

Paneļdiskusijas apskatu sagatavoja:
Marlēna Krasovska
LNB Bibliotēku attīstības centra galvenā bibliotekāre