“Bibliotēkas ir sabiedrības cerību bākas”: Intervija ar japāņu pētnieci Juko Jošidu 

Augustā Juko Jošida viesojās Latvijā, lai savām acīm iepazītos ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB), Rīgas Centrālo bibliotēku un dažām tās filiālēm. Mēs tiekamies saulainā rītā laukumā pie Nacionālā bibliotēkas un nolemjam sarunu turpināt turpat kļavas koku pavēnī. Juko priecājas par veldzi, Japānas vasaras esot krietni karstākas. Mūsu saruna raisās abpusēji izzinoša. Par Latviju pētniece izvaicā tikpat daudz, cik es jautāju par Japānu. Sarunā Juko Jošida atklāj, kādēļ viņa savā profesionālajā darbībā ir pievērsusies Skandināvijas bibliotēkām un kas viņu pamudinājis tālāk doties turpat pāri jūrai un pētīt tieši Latviju.

Juko Jošida uzsver to, cik ļoti attīstīta viņas skatījumā ir Latvijas bibliotēku sistēma. Viņai saistoši šķiet, ka viena no Latvijas Nacionālās bibliotēkas funkcijām ir atbalstīt Latvijas publiskās bibliotēkas (īpaši lasīšanas veicināšanā bērniem). Japānas Nacionālās bibliotēkas tiešais atbalsts publiskajām bibliotēkām salīdzinājumā ar Latviju ir salīdzinoši vājš. Turklāt Latvijā, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, ir proporcionāli vairāk publisko bibliotēku nekā Japānā vai pat Somijā.

Juko Jošida izceļ elektronisko grāmatu pakalpojumus, kur Latvijas bibliotēkas ir krietni priekšā Japānai, kur tikai 28 procentos pašvaldību tiek piedāvāti e-grāmatu pakalpojumi publiskajās bibliotēkās. Lai arī Japāna nereti tiek uzlūkota kā tehnoloģiju lielvalsts, digitalizēt grāmatas un darīt tās brīvi pieejamas ir sarežģīts process, kur izdevēji nav pretimnākoši. Juko Jošidu ļoti saista tas, kā Latvijas bibliotēkas un grāmatizdevēji savstarpēji sadarbojas. Latvijas Bibliotēku portālā lasītā informācija par Grāmatu iepirkuma projektu viņai šķiet uzteicams sadarbības piemērs, kā arī LNB Bērnu literatūras centra vērienīgais darbs lasīšanas veicināšanā. Arī rakstnieku vizītes uz bibliotēkām, lai satiktu lasītājus, Japānā notiek ārkārtīgi reti.

Sarunā Juko Jošida piemin kopienu centrus (kominkan), kas iekārtoti mūžizglītībai un kopā būšanai un kuru rezultātā bibliotēkām (toshokan) atvēlētas pamata funkcijas, kamēr ar citiem pakalpojumiem kopienas labā nodarbojas kopienu centri. Darbību tie uzsāka pēc Otrā pasaules kara ar mērķi saliedēt kara skarto apkaimju iedzīvotājus. To izveidi noteica valsts ar izdotu sociālās izglītības likumu. Kopienu centri mūsdienās piedāvā mācību programmas mākslā, sportā, rokdarbos, kultūras aktivitātēs bērniem, jauniešiem un senioriem, arī iespēju vienkārši kopā pavadīt brīvo laiku. Kopienas centros iekārtoti arī grāmatu stūri: mazas bibliotēkas, kurās strādā arī bibliotekārie darbinieki. Centru darbību finansē un administrē vietējās pašvaldības. Japānā izplatītas ir arī privātās bērnu bibliotēkas un dažādas mikrobibliotēkas, kuras atver kopienas iedzīvotāji pēc pašiniciatīvas un aktīvi piedāvā lasītprasmes un lasītprieka veicināšanas programmas.

Latvijas Bibliotēku portāls patiecas Juko Jošidai par atvēlēto laiku un aizrautīgo interesi.

Vai Latvijā esat pirmoreiz? Kā jums te patīk?

Jā, šī ir mana pirmā reize Latvijā. Neaizmirstams bija skats pa lidmašīnas logu: cik mežiem bagāta ir Latvija! Viesnīcas brokastīs pasniegtā vietējā maize bija ļoti garšīga.

Vai jums vienmēr ir interesējušas bibliotēkas?

Esmu publisko bibliotēku pētniece, tā kā, jā, bibliotēkas ir mans interešu lauks. Pirms kļuvu par pētnieci, mana pirmā darba pieredze bija būt par bibliotekāri mazā bibliotēkā. Tam mani, iespējams, iedvesmoja bibliotekāre, kuru iepazinu kā bērns.

Kas jūs iedvesmoja sākt pētīt bibliotēkas Skandināvijā?

Tas bija ap 2005. gadu, kad es nolēmu sākt pētīt Ziemeļvalstu bibliotēkas. Tas bija tāpēc, ka Skandināvijas bibliotēkas Japānā tika pasniegtas kā tādas, kas sniedz stabilus pakalpojumus saskaņā ar Bibliotēku likumu, aktīvi strādājot pie arvien jaunu pakalpojumu ieviešanas, gudri izmantojot bibliotēkas telpas, kā arī panākot lielu iedzīvotāju interesi bibliotēkas apmeklēt.

Kā nonācāt līdz interesei par Latvijas bibliotēkām?

Pētot Skandināviju, pamazām sāku interesēties par Baltijas valstīm. Īpaši lielu iespaidu man atstāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas pasākums 2014. gada ziemā, kad iedzīvotāji veidoja garu ķēdi, lai jaunajā bibliotēkas ēkā nogādātu grāmatas. Mani ļoti interesē arī spēcīgā un straujā Latvijas bibliotēku attīstība nepilnos 30 gados kopš valsts neatkarības atgūšanas. Tas ir ļoti iespaidīgi, cik daudz ir paveikts vien dažās dekādēs!

2025. gadā apritēs 500 gadi kopš tika izdota pirmā grāmata latviešu valodā. Latvijas Nacionālā bibliotēka vairāku gadu garumā īsteno notikumu ciklu “Latviešu grāmatai 500”, lai izceltu latviešu valodas nozīmi kultūras un nacionālās pašapziņas veidošanā. Arī jūsu topošajā grāmatā tā ir viena no premisām: Latvijas bibliotēkas kā nacionālās valodas un kultūras centri un ka lielu lomu spēlē arī latviešu rakstnieki. Vai variet pastāstīt plašāk?

Jūsu jautājums ir tieši par to, par ko rakstu. Diemžēl Japānā autori, izdevniecības un publiskās bibliotēkas ir nodalītas un darbojas savrupi. Taču šīm trim pusēm ir jāsadarbojas, lai aizsargātu mūsu kultūru. Latvijā, šķiet, visiem trim ir ciešas savstarpējas attiecības. Piemēram, Kultūras ministrija atbalsta grāmatu iepirkumu publiskajām bibliotēkām, tiek rīkoti bērnu grāmatu popularizēšanas pasākumi, autori dodas uz bibliotēkām. Vēlos ar šādu praksi iepazīstināt lasītājus Japānā ar topošo grāmatu.

Kādi ir jūsu galvenie secinājumi, kurus, grāmatu rakstot, variet jau izdarīt?

Šobrīd esmu izdarījusi divus galvenos secinājumus.

Pirmkārt, jau pieminētā bibliotēku loma būt par valodas bastionu. Jā, visām valstīm tas ir kopīgi, un tomēr man šķiet, ka tieši Latvijas bibliotēkām ir īpaši svarīgi sargāt valodu, ņemot vērā, cik sarežģītai vēsturei jūsu valsts ir gājusi cauri. Latvijas Republikas Satversmē ir ļoti skaidri pateikts tas, ka latviešu valoda ir oficiālā valsts valoda. Man tas šķiet ļoti svarīgi.

Otrkārt, bibliotēku lasīšanas sekmēšanas loma. Mūsdienās visā pasaulē publisko bibliotēku funkcijas kļūst arvien daudzveidīgākas, bibliotēkas ir daudzfunkcionālas kultūras telpas. Tomēr lasīšana nenoliedzami ir bibliotēku stūrakmens. Savā grāmatā vēlos to uzsvērt, stāstot par Latvijas lasīšanas veicināšanas programmu.

Vai pētījuma gaitā jūs ir kas pārsteidzis?

Divas lietas. Pirmkārt, ievērojamā bibliotēku attīstība nepilnu 30 neatkarības gadu gaitā. Otrkārt, publisko bibliotēku skaits Latvijā – uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir daudz vairāk bibliotēku nekā Somijā, kur bibliotēkas ir lielā cieņā.

Kas, apmeklējot Latvijas Nacionālo bibliotēku, Rīgas Centrālo bibliotēku un tās filiāles, jums visvairāk palicis atmiņā?

Latvijas Nacionālā bibliotēka mani pārsteidza ar savu arhitektonisko varenību un atvērtību, un cilvēku spēcīgajām jūtām pret šo bibliotēku. Runājot par Rīgas Centrālo bibliotēku un tās filiālbibliotēkām, mani pārsteidza fakts, ka katra bibliotēka piedāvā unikālus pakalpojumus atbilstoši kopienu vajadzībām un pastāvīgi sniedz iedzīvotājiem nepieciešamos pakalpojumus tik tuvu viņu mājām. Turpmāk vēlos veltīt kādu laiku, lai aktīvi stāstītu par Latvijā redzēto.

Kāda ir publiskās bibliotēkas loma šodien un kā tā laika gaitā ir mainījusies?

Ir lietas, kas mainās, un ir lietas, kas paliek nemainīgas. Mainījies ir tas, ka bibliotēkas šodien ir daudzfunkcionālas. Tās turpina veicināt lasīšanu, bet vienlaikus arī informācijpratību un kultūras pieejamību plašākā nozīmē. Nemainīga ir bibliotēku loma būt par atbalstu mūžizglītībā un sekmēt lasīšanu kā vērtību.

Bibliotēka ir kapitālismam netipiska vieta: te viss ir par brīvu. Cik būtiski, jūsuprāt, ir saglabāt bibliotēkas mūsdienu sabiedrībā? Esmu dzirdējusi ideju, ka šodien radīt bibliotēku nebūtu īsti iespējams. Neviens neticētu, ka tāda vieta ir iespējama.

Es piekrītu. Manuprāt, tas ir brīnums, ka vietās, ko sauc par publiskajām bibliotēkām, grāmatas var ņemt bez maksas. Mūsdienu laikmetā, kad visa pamatā ir kapitālisma principi, tādu kultūras institūciju kā bibliotēku dzīvotspēja ir mūsu sabiedrības cerību bāka. Starp citu, esmu dzirdējusi, ka bibliotēkas Latvijā dēvē par “gaismas pilīm”. Tās tik tiešām ir vietas, kas dāvā mums gaismu.

Esat sarakstījusi grāmatu par bibliotēkām Somijā. Skandināvijas publiskās bibliotēkas bieži tiek izceltas kā paraugs, no kura mācīties. Kā jūs skaidrojat viņu panākumu atslēgu?

No Skandināvijas bibliotēkām var mācīties vairākas lietas. Jo īpaši telpas dizainu un arhitektūru, daudzveidīgās kultūras programmas, kā arī atbalstu imigrantiem un bēgļiem. Tomēr vissvarīgākā mācībstunda ir tā, ka Skandināvijas bibliotēku galvenais mērķis ir pilnīgi visiem cilvēkiem nodrošināt vienlīdzīgu pieeju kultūrai un ka viņi tik tiešām dara visu, kas ir viņu spēkos, lai šo mērķi sasniegtu. Arī pilsoņi apzinās un izprot, cik svarīgas institūcijas ir bibliotēkas un aktīvi un ar prieku izmanto to pakalpojumus.

Bibliotēku interešu aizstāvība virknē valstu kļūst arvien aktuālāka, arī Latvijā. Vai arī Japānā tā ir? Ko bibliotēkas dara, lai nosargātu sevi, netiktu slēgtas vai apdalītas finansējuma ziņā?

Jā, arī bibliotēkām Japānā svarīga ir interešu aizstāvība. Jo īpaši gribu izcelt iedzīvotāju līdzdalību aizstāvībā. Ierindas cilvēki kā aktīvi brīvprātīgie savu kopienas bibliotēku lobēšanā ir būtisks faktors.

Vai Japānā ir mainījusies bibliotekāru loma? Kas ir bibliotekārs šodien?

Jā, bibliotekāru loma mainās. Tomēr, ja salīdzina ar Ziemeļvalstīm, Japānā bibliotekāriem ir tradicionālākas funkcijas saistībā ar lasīšanas veicināšanu. Tam ir iemesls. Japānā mūžizglītībai paredzētie kopienu centri ir skaitā trīsreiz vairāk nekā publisko bibliotēku. Šie centri organizē daudzveidīgu kultūras programu un piedāvā dažāda veida pulciņus un brīvā laika pavadīšanas iespējas. Līdz ar ko tieši tāpēc, manuprāt, publiskās bibliotēkas var daudz vairāk fokusēties tieši uz lasīšanas veicināšanu.

Kādi ir galvenie izaicinājumi, ar kādiem Japānas bibliotēkas saskaras šodien?

Tas, cik atšķirīgs ir bibliotēku krājumu, pakalpojumu un darbinieku līmenis. Nekvalificēts darbaspēks ir liela problēma. Kā arī tas, ka liels skaits bibliotekāru ir pagaidu vai pusslodzes darbinieki.

Kura ir jūsu vismīļākā bibliotēka pasaulē?

Visas bibliotēkas, kuras esmu apmeklējusi Skandināvijā, ir bijušas brīnišķīgas un atmiņā paliekošas. Arī Japānā ir virkne lielisku bibliotēku. Tomēr es patiesībā priekšroku dodu mazām bibliotēkām. Tā mazā bibliotēka kopienas centra stūrī, kur es bieži gāju kā bērns, laikam ir mana vismīļākā.

Papildus informācija par bibliotēku sistēmu Japānā: www.jla.or.jp/portals/0/html/libraries-e.html

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Bibliotēku portāla redaktore
LNB Bibliotēku attīstības centrs
portals@lnb.lv