Bibliotēka – atvērta arī kara apstākļos: Intervija ar Dnipro reģionālās jaunatnes bibliotēkas Ukrainā direktori Olgu Matjuhinu
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pagājušas jau vairāk nekā 250 dienas – šis slieksnis tika pārkāpts 1. novembrī, kas Latvijā ik gadu ir Patriotu mēneša sākums. Ukrainā šis dienu skaitījums nozīmē ilgu pretošanos iebrucējam un dzīvi kara apstākļos, kurus piedzīvo ikviens, tostarp bibliotēkas. To, kā karš ietekmē bibliotēkas darbu un kā notiek pielāgošanās jaunai ikdienai, portālam atklāj Dnipro reģionālās jaunatnes bibliotēkas direktore Olga Matjuhina.
Dnipro pilsēta Ukrainas centrālajā daļā ir trešā lielākā Ukrainā aiz Kijivas un Harkivas. Pilsēta dibināta 1778. gadā un pēc 2021. gada datiem to par mājām sauc teju miljons iedzīvotāju. Kopš 2022. gada 24. februāra, kad sākās Krievijas nepamatotais un barbariskais iebrukums Ukrainā, Dnipro piedzīvojusi vairākkārtējus raķešu triecienus gan pa kritisko, gan civilo infrastruktūru. Novembra sākumā pilsēta atrodas aptuveni 112 kilometrus no frontes līnijas un tā piedzīvo periodiskus elektroenerģijas pārrāvumus. Kā pilsēta Ukrainas centrālajā daļā tā kļuvusi par humānās palīdzības centru, kurā savu uzdevumu pilda teju katra iestāde un organizācija, tostarp bibliotēkas.
Kad 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados Ukrainā durvis sāka vērt dažāda veida specializētās bibliotēkas, Dnipro reģionālā jaunatnes bibliotēka bija viena no pirmajām, kas bija atvērta tieši jaunākajiem lasītājiem. Šobrīd tā strādā kā metodiskais centrs visām Dnipro reģiona pilsētu un ciematu bibliotēkām, kas strādā ar bērniem un jauniešiem. Bibliotēkas 35 darbinieki ik gadu apkalpo vairāk nekā 17 000 apmeklētāju, no kuriem lielākā daļa ir jaunieši. 2022. gada sākumā bibliotēkas krājumā bija 165 000 uzskaitītu krājuma vienību, no tām 108 000 ir grāmatas. Bibliotēka kā iekļaujoša un atvērta kultūrvieta tās apmeklētājiem kalpo par mājvietu dažādiem jauniešu interešu klubiem, piemēram, galda spēļu klubam un literārajam klubam. Tāpat bibliotēkā tiek rīkotas tikšanās ar mūziķiem, rakstniekiem un vēsturniekiem, kā arī ģimenes lasīšanas aktivitātes. Dnipro reģionālā jaunatnes bibliotēka pilnveido savu darbu dažādās programmās un projektos, kas Ukrainā tiek atzīti arī nacionālā mērogā. Aktīvā sabiedriskā darbība, īstenotās sadarbības un plašais regulāro apmeklētāju loks sniedzis labu pamatu, uz kura veidot palīdzības punktu kara apstākļos. Tas bijis nepieciešams jau no pirmās Krievijas iebrukuma dienas.
Kā jums un jūsu kolēģiem izvērtās 24. februāris un turpmākās dienas pēc tā?
Diena sākās agri, ar sprādzieniem. Bija grūti noticēt, bet karš un pavisam jauna realitāte bija ienākusi mūsu dzīvēs. Sazvanījāmies ar kolēģiem, bija daudz jautājumu par to, kas notiks tālāk un vai jānāk uz darbu. Jāsaka, ka man pašai nebija laika apjukumam, jo zināju, ka manas emocijas ietekmēs manus kolēģus un nevēlējos radīt paniku. Iespējams, jau biju norūdīta pēc 2014. gada notikumiem, kad pirmoreiz uzņēmām bēgļus no valsts austrumu reģioniem. Un tomēr arī man kara pirmajās dienās bija sajūta, ka tas nenotiek ar mani, bet ar kādu grāmatas varoni.
Diena pagāja ātri. Pirmie jautājumi bija, vai mums jāevakuējas, vai bibliotēka vispār turpinās strādāt, kādā kapacitātē tā strādās, jo viss bija atkarīgs no turpmākajiem notikumiem. Jau nākamajā dienā, 25. februārī, bibliotēka bija jāpielāgo brīvprātīgo palīdzības centra darbam, strādājot kopā ar mums blakus mītošo kara hospitāli. Vēl dienu vēlāk bibliotēka bija rosīgu cilvēku pilna – ēka bija piepildīta ar pirmās nepieciešamības precēm mūsu aizstāvjiem un kara hospitālim, kā arī ierādās pirmie civiliedzīvotāji, kuru dzīvesvietās bija sākusies karadarbība. Bija jūtama ārkārtīgi spēcīga kopības izjūta. Ikviens vaicāja, kā var palīdzēt, iedzīvotāji piedāvāja transportu, materiālus, medikamentus un vienkārši palīdzīgas rokas.
Kā bibliotēka pārorientēja savu darbu palīdzības sniegšanai?
Bibliotēkas pirmie uzdevumi bija medicīniskas palīdzības gādāšana mūsu aizstāvjiem, piemēram, mācījāmies gatavot pārsējus. Tāpat organizējām patvēruma meklēšanu pie mums atbraukušajiem bēgļiem. Kamēr daļa kolēģu palīdzēja šajās brīvprātīgo iniciatīvās, citi strādāja attālināti, lai apkopotu un internetā publicētu svarīgāko tā brīža informāciju, piemēram, padomus brīdim, kad sāk skanēt sirēnas, informāciju par bumbu patvertnēm, informāciju par ārkārtas gadījumu somas saturu.
Kā turpmākajos mēnešos mainījās jūsu ikdiena, un kā tā izskatās šobrīd?
Aprīlī, kad situācija normalizējās un mazinājās draudi mūsu pilsētai, arī bibliotēka atgriezās pie ikdienas darba. Brīvprātīgo centrs pārvācās uz citām telpām, bet mēs esam saglabājuši atbalsta vietas funkciju – turpinām vākt pirmās nepieciešamības preces mūsu kareivjiem un veidojam darba cimdus. Par mūsu darbu tapa arī ziņu sižets. Bibliotekārā darba uzdevumi saglabājušies nemainīgi, taču mums tāpat jāpielāgojas ikdienas realitātei. Vairākas reizes dienā skan sirēnas un jādodas uz bumbu patvertni. Šajā rudenī piedzīvojam daudz vairāk raķešu triecienus nekā kara pirmajos mēnešos.
Lielie pasākumi jauniešiem atkal ir pārcēlušies uz tiešsaistes vidi, tomēr ir arī apmeklētāji, kas nāk pavadīt pēcpusdienas mūsu jauniešu centrā, spēlējot galda spēles. Mēs turpinām arī informatīvo darbu, kas galvenokārt ir saistīts ar patriotiska gara uzturēšanu, medijpratības un kritiskās domāšanas veicināšanu un sabiedrības izglītošanu par draudiem un rīcību ārkārtas situācijās. Īpašs darbs tiek veikts ar bēgļiem speciālās dienas nometnēs, kuras sākām veidot jau pēc 2014. gada notikumiem. Mūsu darbs nometnēs veltīts valsts iekšienē pārvietoto ģimeņu adaptācijai jaunā vidē, kā arī psiholoģisku traumu pārvarēšanai. Šogad sākām strādāt ne vien bibliotēkas ietvaros, bet arī organizējot dažādas darbnīcas un spēles bērniem un jauniešiem netālu esošajā bēgļu centrā.
Vai bibliotēkas darba pārorientēšana tika organizēta kopīgi visās Ukrainas bibliotēkās, vai tas tika plānots individuāli?
Šo lēmumu pieņēmu es pati. Bibliotēkas pārzina savas kopienas vajadzības, tāpēc, apzinoties situācijas nopietnību, kā arī vēlmi palīdzēt, tieši to es arī darīju. Iniciatīva ar vietvaru tika koordinēta telefoniski un tūlītēji saņēmām atļauju darboties. Teju vai zibsnī bibliotēka pārtapa par kopienas kopības centru un mēs kļuvām par daļu no tā Ukrainas pašorganizācijas impulsa, kas arī ir kļuvis par mūsu galveno atbildi Krievijas agresijai. Valsts vadība risina tūlītējās militārās aizsardzības vajadzības, bet arī pārējā sabiedrība ir saņēmusies, lai stātos pretī ienaidniekam.
Cik aktīvi šajās aktivitātēs iesaistās jaunieši un kā viņi raugās uz pašlaik notiekošo?
Jaunieši vienmēr ir piedalījušies mūsu pasākumos un tikšanās tiešsaistē, palīdzējuši mums veidot dažādus video un muzikālus pasākumus. Daži aktīvākie ar laiku pat sākuši strādāt mūsu jauniešu centrā kā pilnvērtīgi kolēģi. Attiecīgi arī tagad jaunieši palīdz mūsu brīvprātīgo aktivitātēs, strādājot ar bēgļiem, kā arī ievainotiem karavīriem hospitālī. Jaunieši strādā arī ar bērniem un saviem vienaudžiem bēgļu centros un dienas nometnēs, spēlējot galda spēles, kas palīdz socializēties. Jau pirmajās kara dienās brīvprātīgo vidū bija ļoti daudz jauniešu, tostarp arī mūsu kolēģu bērni. Zinu, ka ļoti daudzi jaunieši, neskatoties uz iespēju evakuēties, ir palikuši savā pilsētā, jo vēlas darīt visu, kas ir viņu spēkos, lai uzvarētu ienaidnieku. Sarunas ar brīvprātīgajiem jauniešiem mūs iedvesmoja radīt video “Kopā līdz uzvarai!”.
Vai šajā laikā notiek arī darbs ar krievvalodīgo sabiedrības daļu?
Mēs nevaram dalīt savus lasītājus, balstoties uz to, kādā valodā viņi runā, jo vēsturiski krievu valoda miljoniem cilvēku Ukrainas austrumos ir bijusi viņu dzimtā valoda. Kopš 2014. gada daudzi krieviski runājošie iedzīvotāji no valsts austrumiem ir pārcēlušies uz mūsu pilsētu, jo atsakās dzīvot okupācijā. Tāpēc ir īpaši svarīgi ar viņiem strādāt bibliotēkā, palīdzēt viņiem integrēties Ukrainas kultūrā, pilnveidot ukraiņu valodas prasmi. Manuprāt, bibliotēkas pieejamības ziņā ir otrajā vietā aiz dzelzceļa stacijām, jo ikviens neatkarīgi no vecuma, sociālā statusa, dzimtās valodas vai politiskajiem uzskatiem var šeit atnākt un pavadīt tik daudz laika, cik viņam nepieciešams.
Lai pilnveidotu krievvalodīgo valsts iekšienē pārvietoto personu ukraiņu valodas prasmi, mēs bibliotēkā izveidojām ukraiņu valodas klubu, kas ļoti ātri kļuva populārs. Ļoti daudzi krievvalodīgie ukraiņi vēlas pilnveidot savas ukraiņu valodas zināšanas, un arī to var uzskatīt par sava veida pretošanos Krievijas iebrukumam. “Krievija man atņēma visu, bet viņi man neatņems ukraiņu valodu,” tā teica kāda no Mariupoles atbēgusi sieviete, kura šobrīd ir mūsu ukraiņu valodas kluba dalībniece.
Tiem, kuri nevar apmeklēt mūsu kluba nodarbības, veidojam arī video ierakstus, kas ir pieejami bibliotēkas mājaslapā.
Latvijai un Ukrainai vienlīdz pazīstama ir pastāvīgā cīņa ar Krievijas izplatītu propagandu un dezinformāciju. Vai jūsu bibliotēka iesaistās sabiedrības medijpratības veicināšanā?
Patiešām Krievijas propaganda ir mūsu kopīgā problēma. Ukrainā informācijas karš norisinās katru dienu. 2014. gads iemācīja mums, cik svarīgi ir aizsargāt valsts informatīvo telpu, izglītot sabiedrību par informācijas plūsmām un palīdzēt pilnveidot ikviena prasmes atpazīt dezinformāciju un propagandu. Ņemot vērā problēmas nopietnību, mūsu bibliotekāri ir piedalījušies dažādās medijpratības apmācībās, lai gūtās prasmes nodotu tālāk. Tāpat zināšanas pastāvīgi tiek atjaunotas reģionālos un nacionālos tiešsaistes treniņos un semināros, kā arī citās ar medijpratību saistītās aktivitātēs. Kopš 2020. gada mūsu bibliotēka piedalās projekta “Diia. Digitālā izglītība”, ko aizsāka Digitālās transformācijas ministrija sadarbībā ar Ukrainas Bibliotēku asociāciju, un mūsu bibliotēka oficiāli kļuva par digitālās pratības centru. Mēs piedāvājam digitālās pratības kursus vietējiem iedzīvotājiem, kā arī bēgļiem, mācot viņiem kā pārbaudīt informāciju un izmantot drošas vietnes. Šo darbu īsteno mūsu Jaunatnes informācijas centrs, kas nodrošina pieeju arī Nacionālajai tiešsaistes digitālās pratības platformai.
Katru gadu mēs piedalāmies Medijpratības un informācijpratības nedēļas aktivitātēs. Tiek rīkotas nodarbības jauniešiem, kurās radām “pretindi” ļaunprātīgi izplatītiem meliem. Parasti jauniešiem patīk tiešsaistes apmācības, jo tajās izmantojam interaktīvus Ukrainā radītus rīkus, piemēram, tiešsaistes spēli “Medijpratības misija”, kā arī mini treniņu “Esmu kibertelpā” un video ceļojumu “Mana drošā elektroniskā pasaule”. Nodarbībās piedalās arī mūsu partneri, piemēram, policijas pārstāvji vai Dnipro Nacionālās universitātes Sistēmu un masu komunikācijas fakultātes pasniedzēji. Izmantojam arī IREX izstrādāto “Very Verified” kursu, kas tiek piedāvāts apmācībās mūsu Jaunatnes informācijas centrā.
Īpaši vērsta uz bibliotēkām ir arī programma “Bibliomist”, kas tapusi sadarbojoties IREX, USAID, Ukrainas Kultūras ministrijai un Ukrainas Bibliotēku asociācijai ar Bila un Melindas Geitsu fonda atbalstu. “Bibliomist” gan izstrādāja apmācību materiālus, gan palīdzēja izveidot apmācību centrus katrā Ukrainas reģionā, lai bibliotekāri varētu labāk sniegt palīdzību datora un interneta izmantošanā saviem apmeklētājiem. Mūsu kolēģi “Bibliomist” programmā apguva kursus “Praktiskā medijpratība” un “E-pārvaldes rīki bibliotekāriem”. Tāpat esam piedalījušies “Bibliomist” konkursā publiskajām bibliotēkām, kura mērķis ir veicināt jaunu bibliotekāro pakalpojumu izveidi, izmantojot bezmaksas pieeju internetam. Konkursa 4. kārtā par labāko tika atzīts mūsu projekts, kur piedāvājām jaunus pakalpojumus jauniešiem no zemu ienākumu mājsaimniecībām, jauniešiem ar dzirdes traucējumiem un bāreņiem, kuriem ir ierobežotas iespējas saņemt izglītību un realizēt savu potenciālu.
Cik spējīgi, jūsuprāt, cīnīties ar dezinformāciju ir cilvēki jūsu kopienā un vai karš to ir kā mainījis?
Ja agrāk, meklējot informāciju, vien retais pievērsa uzmanību tās izcelsmei un neprata pārbaudīt tās patiesumu, tagad situācija ir uzlabojusies. Īpaši jaunieši ļoti ātri saprata, cik svarīgi ir atpazīt patiesu informāciju no meliem un turēties pretī ienaidnieka organizētiem psiholoģiskiem un informācijas uzbrukumiem. Ja līdz 24. februārim mēs galvenokārt cīnījāmies ar Krievijas propagandu, tad kopš kara sākuma esam saskārušies ar tik daudz viltus informācijas uzbrukumiem kā nekad agrāk. Mums nācās apzināties, ka saturs, ko lasām internetā, ir tāds pats ierocis kā automāti, tanki vai droni, un ka mūsu darbs šobrīd ir svarīgāks nekā jebkad agrāk.
Vasaras beigās mēs veicām aptauju par dezinformācijas jautājumiem jauniešu vidū. Pateicoties tai, mēs noskaidrojām, ka mūsu jaunieši arvien kritiskāk sāk izmantot internetu un pievērst uzmanību tam, no kurienes informācija nāk. Jaunieši arvien biežāk sāk izmantot oficiālus avotus un uz tiem atsaukties, kad savā starpā pārrunā aktuālus jautājumus. Savukārt bibliotekāriem nesen piedāvājām virkni apmācību, tostarp seminārus “Informatīvā drošība un medijpratība kara apstākļos”, “Bibliotēkas un jaunatne: kopīgas aktivitātes kopienas attīstīšanai” un “Meli mums apkārt: kā tos atpazīt un neitralizēt”. Tāpat vēršam bibliotekāru uzmanību uz uzticamu organizāciju darbu, piemēram, stāstot par faktu pārbaudes organizāciju “Stop fake”.
Ko šis laiks ir jums iemācījis?
Mans galvenais atklājums bija apziņa, ka es dzīvoju šeit un tagad. Karš iemācīja ātri reaģēt uz jebkuru problēmu un ātri pieņemt lēmumus, kā arī pielāgoties apstākļiem. Svarīga ir arī jauniegūtā prasme aprēķināt iespējamos notikumu attīstības scenārijus, lai meklētu labākos risinājumus. Šī pieredze man ir parādījusi, ka ir iespējams sākt darīt vērtīgu darbu ļoti īsā laikā. Domāju, ka nākotnē tas noteikti noderēs.
Vai šajā situācijā tiek plānots arī tālākais bibliotēkas darbs?
Lai arī situācija ir sarežģīta, mēs nepārstājam plānot savu darbu. Mēs izstrādājam īstermiņa plānus un īstenojam tos tik daudz, cik apstākļi atļauj. Tāpat mēs domājam jau par nākamo gadu. Turpināsim atbalstīt karā ievainotos, turpināsim informatīvo darbu, kā arī rīkosim aktivitātes valsts iekšienē pārvietotām personām. Daudzi no bēgļiem ir kļuvuši par mūsu lasītājiem, tāpēc jāturpina viņu integrācija Ukrainas kultūrā, jāvērš viņu uzmanība uz patiesību, mūsu valsts vēsturi, kā arī jāturpina viņus iedrošināt ukraiņu valodas apguvē. Mēs jau esam pierādījuši, ka varam strādāt mainīgos apstākļos un arī turpmāko darbu īstenosim, pielāgojoties tai realitātei, kurā dzīvosim rīt. Tomēr mēs vienmēr esam cerību pilni, ka viss atkal uzlabosies.
Vaicāta par Latvijas iespējām palīdzēt Ukrainai, Olga Matjuhina norāda uz rakstu par Ukrainas vietējiem humanitārajiem fondiem “Pieci veidi kā palīdzēt Ukrainai” (angļu valodā), kā arī sarakstu ar uzticamām labdarības organizācijām. Savukārt atbalstu Ukrainas bibliotēkām var sniegt caur īpašu palīdzības fondu. Jāpiebilst, ka apkopojums par iespējām palīdzēt un jau veiktiem pasākumiem pieejams arī Bibliotēku portāla rakstā.
Interviju sagatavoja:
Emīls Rotgalvis
Medijpratības nozares eksperts
Latvijas Nacionālā bibliotēka / Bibliotēku attīstības centrs
+371 20420628 / emils.rotgalvis@lnb.lv / www.lnb.lv