KAC devās vizitācijās uz 11 RGB*, vairumā no kurām 2007. gadā “Trešā tēva dēla” (3td) Latvijas pašvaldību publisko bibliotēku attīstības projekta ietvaros tika izveidoti bibliotēku reģionālie mācību centri. Kopš tā laika katras bibliotēkas attīstības ceļš ir bijis citādāks, un bibliotēku darbība ir plaša, daudzveidīga un dažāda. Mūsu vizitāciju mērķis bija stiprināt sadarbību izglītojošās darbības jomā un runāt par tematiem, kas saistīti ar mācību centru darbību, bibliotēkas izglītojošo darbību, bibliotekāru profesionālo pilnveidi, arī bibliotekāra profesiju. Kā arī par to, kā mēs viens otram varam palīdzēt un ko mēs, KAC, varam darīt, veidot, sniegt, lai atbalstītu nozares profesionālo pilnveidi. Kādā bibliotēkā saruna vairāk aizvijās pie metodiskā atbalsta un darbinieku profesionālās pilnveides, citā – pie bibliotēkas lomas mūsdienās, vēl citā – pie sabiedrības izglītošanas.

Pirms ierašanās klātienē, katrai bibliotēkai lūdzām aizpildīt anketu, tāpēc raksta iesākumā piedāvāju nelielu ieskatu anketas datu apkopojumā. Vispirms anketā noskaidrojām bibliotēkas struktūru. Likumsakarīgi, ka vairumā bibliotēku ir kāda struktūrvienība, visbiežāk – mācību centrs, kas īsteno lielāko daļu izglītojošās darbības. Tomēr jāņem vērā, ka izglītojošā darbība nereti notiek arī bērnu nodaļās, kuras ne vienmēr ir atspoguļotas šajā anketā, jo netiek pieskaitītas pie mācību centra darbības. Dažās bibliotēkās iepriekš izveidotais mācību centrs vairs nepastāv.

Jautājām arī par personālu – 5 bibliotēkās ir mācību centra vadītājs uz pilnu slodzi vai arī par izglītojošās darbības virzienu atbild kāds cits darbinieks. Attiecīgi bibliotēkās ir dažādi darbinieki, kuru amata aprakstā noteikta izglītojošās darbības īstenošana (tādi kā vadītāja vietnieks bibliotekārajā darbā, reģionālās bibliotekārās mācību nodaļas vadītājs, galvenais bibliotekārs, galvenais eksperts bibliotēku jomā, direktora vietnieks metodiskajā darbā). Sarunās secinājām, ka šāda cilvēka klātbūtne ir būtiska, jo nosaka to, cik plānota, pārraudzīta, fokusēta ir izglītojošā darbība.

Neatkarīgi no tā, kāda ir izglītojošās darbības virziena pārraudzība, katrā bibliotēkā ir viens vai vairāki darbinieki, kuri var veikt izglītojošo darbu (t.i., ir iegūta augstākā pedagoģiskā izglītība vai iegūtas tiesības veikt pedagoģisko darbību, ir zināšanas andragoģijā) un to arī dara.

Ne visiem ir telpas, kas iekārtotas specifiski tikai izglītojošās darbības veikšanai, lielākoties bibliotēkas izmanto telpu, kas ir domāta arī citiem mērķiem, piemēram, semināru vai konferenču telpa. Savukārt gandrīz visi atzīst, ka ir daudz resursu – datori, spēles, roboti, virtuālās brilles utt. Daļai bibliotēku ir izglītojošai funkcijai paredzēts finansējums jau pamatbudžetā, bet lielākoties tas “saplūst” ar citām īstenotajām aktivitātēm un netiek atsevišķi izdalīts. Pāris bibliotēkas izmanto projektu iespējas, bet lielākoties specifiska finansējuma izglītojošajai funkcijai nav. Neviena bibliotēka neizmanto privātpersonu maksājumus, jo bibliotēka pēc būtības ir bezmaksas pakalpojums. Tomēr, redzot, ka izglītojošā darbība ir papildus funkcija un ir gadījumi, kad bibliotēkā pieejams unikāls piedāvājums, kas nekur citur pilsētā vai reģionā nav, šķiet, ka maksājumus varētu apsvērt un ieviest.

Šajā rakstā gan vairāk gribu pievērsties ne tik daudz anketas datiem, cik gūtajām atziņām no pārrunātā un redzētā. Tās bija daudz, bet izvirzīju četras tēmas, par ko vēlos uzrakstīt vairāk.

1. Bibliotekāru profesionālās pilnveides uztvere un organizēšanas pieejas reģionā

Tas nav jaunatklājums, tomēr praksē vēlreiz pārliecinājāmies, cik atšķirīgs ir bibliotēku darbs un tā konteksts dažādos Latvijas reģionos. Tas attiecināms arī uz to, kā tiek īstenota bibliotēku darbinieku profesionālā pilnveide un RGB metodiskais darbs. Šīs atšķirības, protams, ietekmē dažādi faktori, piemēram, reģions un tā bibliotēku darbinieku skaits (ja bibliotekāru ir daudz, reizēm sarežģīti tiem atrast pat vienu telpu, kur visiem kopā sapulcēties), kā arī izkliedētība pa reģionu (tas ietekmē, cik viegli vai grūti visiem ar satikties vienuviet, kā arī vai RGB ģeogrāfiski atrodas pa vidu visām pārējām bibliotēkām). Tāpat ir vietas, kur RGB aktīvi metodiski atbalsta arī skolu bibliotēkas, bet citās – nē.

Interesanti bija uzzināt, kā bibliotēkas īsteno jauno darbinieku ievadīšanu darba dzīvē. Dažas par labu atzīst procesu “mācās darot” jeb netiek veikta specifiska sagatavošana, jaunais tiek apgūts darba procesā kopā ar pieredzējušiem kolēģiem. Taču citās bibliotēkās tiek veidotas papildus aktivitātes – tā, piemēram, Daugavpilī ir licencēta neformālās izglītības programma jauno darbinieku mācīšanai, bet Valmierā ir t.s. jauno bibliotekāru klubiņš (metodiķes sagatavota jauno darbinieku mācību programma). Limbažos savukārt tiek gatavots metodisko pakalpojumu grozs, kas saplānots nākamajam gadam, ietverot arī atbalstu jauniem darbiniekiem.

Runājot par regulāro metodisko atbalstu un pilnveides organizēšanu, atšķiras arī šīs pieejas. Viena no izplatītākajām, nenoliedzami, ir metodiskās dienas – daļa RGB rīko tās regulāri (piemēram, 4 reizes gadā vai 1 reizi mēnesī), taču daļa – pēc vajadzības (ja ir kādas aktualitātes nozarē vai nepieciešams apspriest kādu jautājumu, darbības virzienu). Lielākoties RGB izmanto arī tiešsaistes iespējas un daļu metodisko dienu vai citu semināru organizē attālināti, tomēr klātienes tikšanās un kopā sanākšanas nav izzudušas. Dažās bibliotēkās metodisko dienu mācības vai informatīvās sanāksmes papildina arī citas norises, piemēram, ekskursijas, kopīgi svētki, pieredzes apmaiņas braucieni.

Metodiskās dienas pēc formas ir dažādas: gan informatīvas, gan diskusijām veltītas, gan arī mācību formā, visbiežāk pieaicinot vieslektorus no bibliotēku nozares, kā arī citām nozarēm, tostarp no izglītības iestādēm un pašvaldības. Bet lielākoties RGB izmanto savus cilvēkresursus, kā arī LNB darbiniekus. Atsevišķos reģionos bibliotēku darbinieki piedalās pašvaldības organizētos kursos iestāžu darbiniekiem. Nenoliedzami, aktuālākas ir visa veida bezmaksas mācību iespējas vai tādas, kas notiek projektu ietvaros.

Viena no problēmām, ko izcēla teju visas bibliotēkas, ir darbinieku mainība un trūkums – darbā pieņem arvien vairāk cilvēku, kuriem nav nekādu priekšzināšanu bibliotēkas darbā, tādēļ RGB darbiniekiem, t. sk. jo īpaši metodiķiem, ir lielāka slodze, vērojot jaunos kolēģus, tos atbalstot, konsultējot. Jaunie darbinieki tiek izvērtēti un bibliotēka lemj, vai un kāda izglītība vai pilnveide nozares jautājumos šiem cilvēkiem nepieciešama – vai visu apgūs darba vidē, vai ies studēt nozares augstāko izglītību, vai nāks apgūt profesiju LNB un Latvijas Kultūras koledžā, vai arī kārtos tikai kvalifikācijas eksāmenu. Pastāv arī iespēja apgūt atsevišķus LNB neformālās izglītības kursus.

Kopumā atšķiras pieejas par to, kā darbinieki reģionā tiek virzīti profesionālajai pilnveidei – dažās bibliotēkās tieši metodiķis (nereti tandēmā ar direktoru) apkopo datus, monitorē un virza konkrēto darbinieku uz noteiktiem kursiem. Savukārt citās vietās paši darbinieki brīvi izvēlas, ko vēlas apgūt, tātad paši atbild par savu profesionālo pilnveidi. Nenoliedzami, arī otrajā variantā vairumā gadījumu jāsaņem akcepts no vadības, īpaši, ja runa ir par komandējumu un kursu apmaksu. Pēdējais aspekts ir ārkārtīgi būtisks, jo reģionos ļoti atšķiras situācija, cik liels finanšu apjoms ir pieejams darbinieku pilnveidei, un nereti ir situācijas, kad kursa apguve ir ļoti nepieciešama, bet nav finansiālo iespēju.

Divas atziņas šajā tēmā:

  1. Bibliotēkās ir daudz zinošu kolēģu, kuru pieredzi, prasmes, zināšanas būtu vērtīgi nodot citiem Latvijas bibliotekāriem, t. sk. mācību kursu formā, taču vairums kolēģu nevēlas kļūt par “pasniedzējiem” galvenokārt savas noslodzes dēļ.
  2. Daudzviet secinājām, ka ideālā bibliotēkas darbinieka zināšanu kombinācija = bibliotekārie pamati + pedagoģijas pamati + projektu izstrādes zināšanas.

2. Uz sabiedrību un lietotājiem vērsta izglītojošā darbība

Bibliotēkas izglītojošajai darbībai nevajag būt kā pašmērķim. Ja bibliotēka organizē izglītojošas aktivitātes, piemēram, nodarbības, tās ir jāveido ar mērķi to rezultātā panākt dalībnieka izaugsmi, viņa zināšanu un prasmju pilnveidi. Izglītojošo darbību bibliotēkas interpretē ļoti dažādi, par to vairāk rakstu LBIA 2023 biļetena rakstā, kas iznāks rudenī. Taču šeit vēlos uzsvērt, ka izglītojošā darbība pēc būtības nevienai bibliotēkai nav obligāta, un to varējām novērot arī vairākās vizitācijās, kur bibliotēkas šo darbību redz kā sekundāru vai vispār marginālu, epizodisku. Citas, savukārt, īsteno izvērstu, plānotu un pārdomātu izglītojošo darbību, pat licencējot vairākas neformālās izglītības programmas.

Protams, ir liela atšķirība, ja runājam par bērnu vai pieaugušo auditoriju. Ar bērniem un jauniešiem tiek veikts nemitīgs darbs, visās apciemotajās bibliotēkās notiek nozīmīgs vispārējās izglītības sistēmas atbalsts – bibliotēka ar savām norisēm, resursiem, nodarbībām papildina formālās izglītības procesus. Daļai bibliotēku ir attīstīta nopietna sadarbība ar dažāda līmeņa izglītības iestādēm, bibliotēkas piedāvājumu saskaņojot ar to izglītības programmu, tiek veidoti grafiki jau gadu uz priekšu, kur izglītības iestādes var pieteikties. Citas bibliotēkas pat sadarbojas ar pašvaldības izglītības departamentu, pārvaldi. Dažviet atsevišķs piedāvājums tiek veidots bērniem ar īpašām vajadzībām.

Runājot par pieaugušajiem, priekšplānā izvirzās seniori un digitālo prasmju pilnveide. Daudzu bibliotēku lietotāju vidū ir seniori, kuri jau ilgstoši nāk un mācās, un bieži ar laiku tās pārvēršas ilgstošās konsultācijās un individuālā atbalstā. Mazāk sanāk strādāt ar ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, kuri uz bibliotēku arī kopumā nāk mazāk un, ja vēlas, izmanto mācību piedāvājumu citās iestādēs. Pieaugušo grupas, ar kurām vairāk tiek veikta izglītojošā darbība, ir darba meklētāji, emigranti (īpaši – ukraiņi), arī pedagogi, vecāki.

Digitālo prasmju kontekstā mācības īsteno gan saiknē ar informācijpratību (piemēram, informācijas meklēšana, datubāžu lietošana), gan medijpratību, gan atsevišķi – palīdzot apgūt gan datora un tā programmatūru, gan viedtālruņa lietošanu, kā arī mācot par visa veida e-pakalpojumiem, arī e-parakstu. Tālāk seko svešvalodu apguve, biežāk gan kā “valodas klubi”. Šeit līdzīgi kā ar lasīšanas jeb grāmatu klubiem gan ir diskusija, vai tā ir pieskaitāma pie izglītojošās darbības.

Lai īstenotu izglītojošo darbību, bibliotēkas izmanto ļoti dažādas pieejas – gan pēc nodarbību norises vietas (brauc uz reģiona bibliotēkām, notiek RGB, dodas arī uz citām iestādēm), gan grupu apjomos (ar pāris cilvēkiem līdz grupām līdz 15 cilvēkiem), gan pēc pieteikšanās veida (komplektē grupu iepriekš vai izsludina norisi un gaida, kurš atnāks), gan nodarbību ilguma, plānošanas u.c. aspektiem.

Daļā bibliotēku nopietni tiek strādāts arī pie attiecīgo cilvēku – nodarbību vadītāju – sagatavošanas, bibliotēkās ir svarīgi, ka šie cilvēki ir ar pedagoģisko izglītību, dažkārt pat ar izpratni par andragoģiju. Tiek izmantoti kursi, mobilitātes iespējas prasmju treniņam. Taču citās bibliotēkās speciālisti kompetences attīstījuši darbā – pildot pienākumus, vadot nodarbības, komunicējot ar nodarbību dalībniekiem, bet izglītību ieguvuši nav.

Izglītojošo darbību veic ne tikai paši bibliotēkas darbinieki, bet tiek aicināti arī vieslektori. Ir bibliotēkas, kuras darbojas lielāku kontekstu ietvarā, piemēram, Ventspils ir UNESCO Izglītības pilsētu tīklā un Gulbenē izveidotā EUROPEDIRECT centra finansējums ļauj reizēm piesaistīt vieslektorus. Atsevišķos gadījumos bibliotēkas piedalās arī lokālos vai starptautiskos projektos, kuru ietvaros var īstenot mācības.

3. Bibliotēkas amati, bibliotekāra profesija, tās prestižs

Sarunā par pašu bibliotekāru pilnveidi un metodisko atbalstu gandrīz vienmēr atgriezāmies pie tēmas par bibliotekāra profesiju. Runājot ar kolēģiem, nenoliedzami cauri vijas sāpe un bažas gan par bibliotēkas lomu mūsdienās, tās pastāvēšanu nākotnē un iespējamo transformāciju turpmāk, gan par bibliotekāriem un viņu darbu.

Gandrīz katrā no vizitācijām agrāk vai vēlāk nonācām pie jautājuma – kāpēc atkal un atkal bibliotēkai ir jāiet ārpus komforta zonas, arvien jāuzņemas jaunas funkcijas, bibliotekāriem tiek deleģēti neskaitāmi darba pienākumi? Kur tajā visā paliek bibliotēkas kā unikālas institūcijas kodols? Ja pazaudējam to, vai bibliotēkas vēl pastāvēs? Jā, varam priecāties, ka nav stagnācijas un ka bibliotēkas mainās līdzi laikam, tā tam jābūt, taču tajā pašā laikā Bibliotēku likumā ir noteiktas divas konkrētas bibliotēku funkcijas**, un droši vien pie tām mums arī vajadzētu turēties.

Protams, ka bažas rada arī jautājumus par strādāšanu bibliotēkās un par bibliotekāru kompetencēm. Kur tām ir robežas? Piemēram, esam pieraduši, ka bibliotēkās (nereti piespiedu kārtā, tai kļūstot par vienīgo kultūras vietu apkaimē) notiek daudz dažādu kultūras pasākumu, bet vizitācijās kolēģi uzdeva jautājumu – kurā bibliotēkā ir amats “pasākumu vadītājs” vai “kultūras menedžeris”? Tas viss it kā pašsaprotami paslēpjas zem bibliotekāra amata. Bet vai tas ir nepieciešams? Tieši tāpat bija diskusija par bibliotekāriem kā medijpratības speciālistiem, norādot, ka bibliotekārs ir TIKAI (šī vārda vispozitīvākajā nozīmē) bibliotekārs, t. i., bibliotekāram ir savas noteiktas kompetences un darba pienākumi, bet, lai būtu medijpratības speciālists, cilvēkam jāstudē daudzus gadus un jāgūst padziļinātas zināšanas. Bibliotekārs ir informācijpratīgs, bet vai patiesi medijpratīgs?

Ja uz šo atbildam ar “jā”, tad likumsakarīgs ir jautājums par atalgojumu – saņemot “tikai” bibliotekāra algu, vienlaikus tiek sagaidīts, lai cilvēks spētu būt IT guru, medijpratības aģents, kultūras menedžeris, vēl spētu runāt vairākās svešvalodās, komunicēt ar sarežģītākiem klientiem, psiholoģiski atbalstīt vietējos iedzīvotājus, strādāt ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām… saraksts droši vien ir nebeidzams. Vizitācijā Valmierā to, manuprāt, lieliski noformulēja: bibliotekārs mūsdienās ir digitālais un dzīves aģents. Un vēl svarīgi tajā visā neizdegt un būt nozares patriotam. Vizitācijās tiešām daudz runājām par veselīgām robežām un atgriešanos pie pamatvērtībām.

Zinām, ka ir valstis, kurās vispār nav iespējas formālajā izglītībā apgūt bibliotekāra profesiju vai iegūt akadēmisko izglītību. Vai tas ir labi? Kādu signālu tas varētu dot pasaulei par bibliotēkas darbu un tās darbiniekiem? Vai tas nenostiprina priekšstatu, kas pastāv arī Latvijas sabiedrībā un ko izjūt visi bibliotēku darbinieki, ar kuriem runājām, ka valda ārkārtīgi stereotipisks un šaurs viedoklis par bibliotekāru, kuram “nekas sevišķs jau nav jādara un ir tikai jālasa”. Tātad var domāt, ka bibliotēkā var strādāt gandrīz ikviens, bez nekādām zināšanām, kas, protams, nav taisnība. Taču vienlaikus nesaglabājas pat šis prestižais kodols, ka bibliotēka ir tikai vieta, kur paņemt grāmatas un iegūt informāciju, jo cilvēki bibliotēku redz kā vietu, kur darīt jebko un nokārtot visas savas problēmas, kuras citur risināt nepalīdz. Kopumā jāsecina, ka runāt par profesijas tēlu kļūst arvien sarežģītāk.

Taču paturpinot domu par to, ka bibliotekāram ir nepieciešama nozares izglītība, interesanta tēze vizitācijās bija par to, ka varam lietot jēdzienus “bibliotekārs–amatieris” (tāds, kuram nav zināšanu vai izglītības bāze nozarē) un “bibliotekārs–profesionālis”, jo ar talantu vien nepietiek, lai tevi sauktu par profesionālu bibliotekāru. Tādējādi svarīgs ir arī jautājums par nepieciešamību aktualizēt nozares normatīvo regulējumu, lai stingrāk noteiktu, kas īsti ir uzskatāma par profesionālo pilnveidi bibliotēku nozarē (kādi un kur apgūstami kursi ir uzskatāmi tieši par bibliotekāra pilnveidi).

Interesanta atziņa bija arī par amatu nosaukumiem. Problēma raksturojama šādi: pirmkārt, amatā veicamais neatbilst nosaukumam (piemēram, konkrētā bibliotēkā sistēmbibliotekārs patiesībā ir IT speciālists, bet ar BIS nestrādā), bet vienlaikus nevar amatus pārsaukt modernāk vai atbilstošāk. Kolēģi atzīst – reizēm uz vakancēm cilvēki nenāk, jo bibliotekāra amata nosaukums nav pievilcīgs. Patiesībā pēc darba pienākumiem cilvēks varbūt ir mācību centra vadītājs, bet amats piešķirts – bibliotekārs. Un vakancē arī ir rakstīts “bibliotekārs”, tāpēc, iespējams, cilvēki, kuri varētu amatam derēt, to vispār pat neizsver kā iespēju, jo tālāk par nosaukumu neizlasa. Vai pats profesija nosaukums “bibliotekārs” tiešām ir novecojis un mūsdienām nederīgs? Man tomēr gribētos ticēt, ka te drīzāk ir runa par amata pienākumiem un profesijas tēlu, ne tik daudz pašu vārdu “bibliotekārs”.

4. Ko mēs KAC (un ne tikai) varam ņemt vērā turpmākajā darbā

Vizitācijās secinājām, ka bibliotekāri izmanto LNB sniegto profesionālās pilnveides piedāvājumu dažādos veidos. Mūs, protams, vairāk interesēja tas, ko īsteno KAC – mācību formāts, lai gan, protams, nozare ārkārtīgi novērtē arī tās pilnveides iespējas, ko LNB sniedz bez maksas un vairāk informatīvā formātā, piemēram, konferences par literatūru un terminoloģiju, kā arī seminārus u.tml. (vairākkārt tika minētas “Virtuālās trešdienas bibliotekāriem”).

Interesanti, ka atšķiras viedokļi, ko kopumā sagaida no LNB: daļa uzskata, ka LNB nebūtu jānodrošina kursi par tēmām, kuras var apgūt jebkur citur (piemēram, psiholoģija, klientu apkalpošana utt.), bet jānodrošina pilnveide tieši par nozares jautājumiem, kurus citur Latvijā apgūt nevar. Vēl vairāk – ir uzskats, ka LNB darbiniekiem jāsniedz pārējai nozarei zināšanas (t. sk. vadot mācības) bez maksas, jo tas ir viņu kā nozares ekspertu pienākums. Bet bija RGB, kas uzskata, ka LNB jānodrošina plašs piedāvājums un dažādas tēmas, arī vispārīgākas, arī aktuālas, jo LNB ir iespēja redzēt nozares un valsts kopskatu, piesaistīt vieslektorus u.tml.

Tālāk tēžu formātā tas, ko, praktiski ieviešot, jau drīzumā varam ņemt vērā, gan arī – kas jāpatur prātā par esošo situāciju kopumā un kā idejas turpmākai attīstībai:

  1. Kā minēts iepriekš, situācija ar iespēju apmaksāt mācības reģionos ir ļoti dažāda. Lielas izmaksas rada arī komandējuma izdevumi, t. sk. viesnīcas, ja mācās formālajā programmā, kas notiek ilgstoši. Tādēļ noderīgas ir tiešsaistes mācīšanās iespējas, kas samazina vismaz komandējuma izdevumus. Šobrīd daļa kolēģu nevēlas tērēt laiku un braukt uz Rīgu – daudz vairāk nekā agrāk tiek izvērtēts, vai tiešām izvēlētais kurss ir tālā ceļa vērts. Turklāt cilvēkam, braucot uz Rīgu, ja tas pārstāv mazu bibliotēku, tā ir jāslēdz, un to arī nevar darīt, kad vien gribas. Vēl sarežģītāk ir tad, ja daļa slodzes ir kā klientu centra darbiniekam.
  2. Kursus uzskata par veiksmīgiem, ja tajos iekļauta sasaiste ar bibliotēkām, tiek runāts nevis vispārīgi, bet ar konkrētiem piemēriem tieši no bibliotēku dzīves. Piemēram, ja māca veidot sociālo tīklu saturu, tad rāda un skaidro piemērus tieši no bibliotēkām, nevis dod piemērus no veikaliem vai bankām. Vislabāk, ja mācību saturu var sagatavot tieši speciāli konkrētai bibliotēkai (ja lektors brauc uz reģionu), ņemot tās piemērus un situāciju.
  3. Kā būtiski jaunu pakalpojumu RGB izceļ izbraukuma mācības – LNB organizētu, piedāvātu gatavu kursu ar lektoru, kuru RGB var uzaicināt pie sevis, attiecīgi nevis 15 reģiona cilvēki brauc uz Rīgu, bet lektors ar saturu dodas pie viņiem.
  4. Lai labāk plānotu komandējumu un izmaksas, bibliotēkām būtu noderīgi rudenī saņemt nākamā mācību gada pakalpojumu aptuveno saturu un izmaksas. Šo mēs jau daļēji veicam, sūtot par lielākām programmām. Par mazajiem kursiem tas ir samērā sarežģīti veicams, bet ir apsverams.
  5. Kopēja problēma (ne tikai LNB piedāvājumā) bieži ir satura neatbilstība nosaukumam, un ir arī vienāds saturs dažāda nosaukuma kursiem. No mūsu puses savukārt ir jautājums, vai kursu dalībnieki vienmēr iepazīstas ar anotāciju, nevis tikai kursa nosaukumu?
  6. Bibliotekāriem (īpaši jaunajiem) jāaudzē zināšanas ne tikai par literatūru, bet arī kultūru, kultūras mantojumu, jo īpaši Latvijas mērogā.

Sadzirdējām daudz ideju par to, par kādām (vēl) tēmām un bibliotekāra darba aspektiem būtu nepieciešams veidot mācību piedāvājumu. Dažas no tām ir darbs ar novadpētniecības materiāliem; (virtuālo) izstāžu veidošana; angļu profesionālā vai sarunvaloda; krājuma satura izvērtēšana; zināšanas par literatūru, tās vēsturi, teoriju, aktualitātēm; publiskā runa; virtuālais asistents bibliotēkā; aplikāciju veidošana un izmantošana bibliotēkā; digitālās spēles; saskarsme ar sarežģītiem un dažādiem klientiem; bibliotēkas popularizēšana un mārketings.

* Jelgavas Pilsētas bibliotēka, Gulbenes novada bibliotēka, Ventspils bibliotēka, Preiļu Galvenā bibliotēka, Salaspils novada bibliotēka, Valmieras Integrētā bibliotēka, Limbažu Galvenā bibliotēka, Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā, Latgales Centrālā bibliotēka, Ogres Centrālā bibliotēka, Rīgas Centrālā bibliotēka.

** 1) pasaules kultūras mantojuma — iespieddarbu, elektronisko izdevumu, rokrakstu un citu dokumentu — uzkrāšana, sistematizēšana, kataloģizēšana, bibliografēšana un saglabāšana;
2) bibliotēkas krājumā esošās informācijas publiskas pieejamības un izmantošanas nodrošināšana un bibliotēkas pakalpojumu sniegšana.

 

macies.lnb.lv

 

Rakstu sagatavoja:
LNB Kompetenču attīstības centra vadītāja
Agnese Pašāne
agnese.pasane@lnb.lv