Atskats uz Liepājas pilsētas Centrālās zinātniskās bibliotēkas 245. gadskārtas konferenci “Laiks. Cilvēki. Bibliotēka” 

Šī gada konferences tematikā savijās vairākas nozīmīgas jubilejas: bibliotēkas 245. gadskārta, pirmā latviešu laikraksta “Latviešu Avīzes” divsimtgade un Liepājas operas simtgade. Konference bija arī viens no pirmajiem lielākajiem reģionālajiem pasākumiem ceļā uz latviešu grāmatas piecsimgadi, kas atzīmējama 2025. gadā un vienlaikus – pakāpiens uz LCZB 250 jubileju, kas gaidāma 2027. gadā. Tradicionāli konferenci noslēdza pirmās latviešu bērnu bibliotēkas dibinātāja, Liepājas pilsētas bibliotēkas pārziņa Voldemāra Caunes balvas pasniegšana par nopelniem bērnu un jauniešu bibliotekārajā apkalpošanā. Šogad to izcilākie bērnu un jauniešu bibliotekāri saņēma sešpadsmito reizi.

Konferences priekšlasījumu daļu ievadīja Latvijas Universitātes profesores Vitas Zelčes stāstījums par “Latviešu Avīžu” dibināšanu, darbību un redaktoriem gandrīz simt gadu garumā – laikraksts iznāca 93 gadus un, domājams, būtu sasniedzis krietni ilgāku mūžu, ja vien to nebūtu pārtraukusi vācu okupācija 1915. gadā. Tāpat kā citkārt Latvijas vēsturē, arī “Latviešu Avīžu” iznākšanu izšķīra personības uzdrīkstēšanās. Vēl 19. gadsimta sākumā laikraksti bija elitārās , turīgās kārtas medijs, kas nebija paredzēts zemākajai kārtai, latviešu zemniekiem. Tika uzskatīts, ka viņiem pietiktu ar kalendāriem vien. Taču 1817. gadā Lestenes draudzes mācītājs Kārlis Frīdrihs Vatsons sastādīja laikraksta programmu, pagāja vēl pieci gadi, iekams radās iespēja to izdot. Lasītāju auditorijas piesaiste tolaik nebija vienkārša, jo laikraksta abonēšana bija dārga (divi rubļi gadā), turklāt liela daļa zemnieku to uzskatīja par lieku naudas tēriņu. 19. gadsimta sākumā ierasta bijusi kolektīvā abonēšana – laikrakstu pasūtināja un lasīja vairākas ģimenes (mājas) kopā. Patiesi revolucionāru izaugsmi laikraksts piedzīvoja kontraversāli vērtētā mācītāja Rūdolfa Šulca vadības laikā (1849–1866). Šulcs rūpējās par to, lai avīze kļūtu interesantāka, ietvertu jaunākās ziņas, piemēram, par holēras epidēmiju. Vēlāk, pamatojoties uz nepieciešamību stiprināt vietējo iedzīvotāju patriotismu, lasītājus sāka regulāri informēt par Krimas karu. Šulcs iepazīstināja auditoriju ar Krievijas ģeogrāfiju, publicēja laikrakstā kartes, atsevišķu Latvijas kartes izdevumu latviešu valodā, kā arī kartes skaidrojošas grāmatiņas. 1855. gadā laikraksta tirāža jau pārsniedza 4000 eksemplāru! Šajā laikā latvieši paši uzsāka laikrakstu izdošanu un Šulcs diemžēl nonāca konfrontācijā ar tiem, būdams pārliecināts, ka latvieši nav spējīgi laikrakstu izdevēji. Kaut gan “Latviešu Avīzes” kļuva par izteikti konservatīvu izdevumu iepretim Anša Leitāna vadītajam “Mājas Viesim” un Krišjāņa Valdemāra “Pēterburgas Avīzēm”, pirmā laikraksta loma latviešu nācijas saliedēšanā nav noliedzama. Līdz ar Nikolaja Roberta Puriņa (Puriņu Klāva, bibliotēku nozarē pazīstams kā pirmais Saeimas bibliotēkas pārzinis) nonākšanu redaktora amatā 20. gadsimta sākumā izdevums pārtapa par dienas avīzi, kļuva plašāks ne tikai saturiskā ziņā, bet arī tīri fiziskā nozīmē (tika pārveidots par lielformāta izdevumu), tādēļ patiesi žēl, ka tā izdošana apturēja vācu cenzūra.

Turpat konferences telpās pasākuma apmeklētājiem bija iespēja iepazīties ar “Latviešu Avīzes” eksemplāriem no LCZB Vecbibliotēkas. Dažādos gados izdotos avīzes numurus papildināja informācija par izdevuma vēsturi.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke, kas nu jau kādu laiku apzina franču literatūras segmentu LCZB krājumā, iepazīstināja auditoriju ar vairākām Vecbibliotēkas pērlēm – 17.–19. gadsimta franču valodas mācību līdzekļiem, kas bibliotēkā nonākuši 19. gadsimtā. Vecbibliotēkas valodniecības nodaļa ir pārsteidzoši bagāta, jo tajā ir grāmatas vismaz trīspadsmit valodās, to skaitā viena – arābu valodā. Vecāko iespieddarbu vidū ir multilingvālas un monolingvālas vārdnīcas, kas atspoguļo ne tikai sava laika franču valodas augsto normalizācijas līmeni, bet arī sastādītāju priekšstatus par pasauli, viņu spēju reflektēt par dažādām kultūras parādībām, piemēram, bibliotēkām. Vecbibliotēkas valodniecības nodaļā dominē franču-vācu un vācu–franču valodas vārdnīcas. Tas liecina, ka Liepājas inteliģencei, kas veidoja aktīvāko un dāsnāko bibliotēkas atbalstītāju pulku, franču valodas zināšanas bijušas nepieciešamas ikdienā. Lai konferences dalībnieki gūtu uzskatāmāku priekšstatu par vārdnīcām, viņiem bija iespējams ielūkoties dažos sējumos, kas apbrīnojami labi pārdzīvojuši vairākus gadsimtus – lielā mērā tādēļ, ka iespiestas uz laba papīra, rūpīgi iesietas un glabātas.

Liepājas ģeogrāfiskais stāvoklis, osta, spraigie tirdznieciskie sakari ar citām valstīm lielā mērā rosinājuši unikālu, daudzveidīgu pilsētas kultūras dzīvi, uzsvēra Liepājas Universitātes pētniece Vēsma Lēvalde. Ja arī Liepāja ne vienmēr bijusi mūziķu profesionālās karjeras galamērķis, tā allaž bijusi iecienīta vide viņu mākslinieciskai pilnveidei, viesizrādēm un koncertiem. Augstu vilni muzikālā dzīve sasniegusi jau 18. gadsimta otrajā pusē, kad šeit bieži uzturējās hercogs Pēteris Bīrons ar savu galmu: ne vien augstie viesi, bet arī pilsētnieki varēja baudīt simfoniskās mūzikas koncertus, krāšņus operas uzvedumus. Arī Kurzemes hercogistei nonākot Krievijas sastāvā, mūzikas dzīve nav rimusi, 20.gadsimta sākumā šeit darbojās baleta studija, tika iestudēti deju uzvedumi. Liepājas latviešu teātris piedāvāja skatītājiem operas un dziesmu spēles. Neraugoties uz nerimstošo interesi par opermūziku, daudzi liepājnieki apšaubīja pilsētas iespējas uzturēt pastāvīgu operteātri. Un tomēr bija personības kas, apzinādamās risku, spēra izšķirošo soli. 1922. gada 26. jūlijā Liepājas vadošo sabiedrisko organizāciju apspriedē tika pieņemts lēmums par operas dibināšanu. Viens no dedzīgākajiem idejas atbalstītājiem, operas dibinātājiem bija diriģents Arvīds Pārups, kura vadībā Liepājas Opera aizvadīja gan mākslinieciski, gan komerciāli veiksmīgas sezonas. Liepājas Operas darbība, finansiālais nodrošinājums nebija viendabīgs, ekonomisko krīžu laikos tai bija nepieciešams arī vietējo mecenātu ziedojums, tomēr lielākos sarežģījumus radīja politiskās varas pārmaiņas. Pirmās padomju okupācijas gadā mākslinieciskā kvalitāte kļuva par otršķirīgu prasību, galvenā bija mākslinieku lojalitāte padomju varai un viņu politiskā izglītība. Arī nacistiskās okupācijas gados diriģenta amatos dažkārt nokļuva vācu mūziķi ar nepietiekamu kvalifikāciju. Daudzi operas darbinieki cieta abu okupāciju režīmu represijās. Lielāko triecienu raisīja atkārtotās padomju okupācijas vara – 1950. gadā Liepājas Muzikāli dramatiskais teātris tika pārveidots par Liepājas Valsts Drāmas teātri un tā muzikālā grupa tika likvidēta. Kaut arī 20. gadsimta 50.–60. gados Liepās teātrī bija vairāki operu uzvedumi (tā 1959. gadā savulaik represētā režisora Olģerta Krodera vadībā tika iestudēta trimdas komponista Jāņa Kalniņa opera “Ugunī”), tie nevarēja nodrošināt pastāvīgu operas un baleta mākslinieku izaugsmi.

Liepājas smagatlētikas vēsturi no 19. gadsimta līdz Otrā pasaules kara beigām sportistu biogrāfiju aspektā raksturoja Liepājas pašvaldības policijas priekšnieks Uldis Novickis. Liepājas smagatlētikas portretu galerijā, kurā vēl daudz nenoskaidrotu nišu, netrūkst personību ar neparastiem, spilgtiem dzīvesstāstiem. Piemēram, policists Jānis Zauls, kurš 1937. gadā no traģiskas avārijas Čehoslovākijā izglābis latviešu tūristu autobusu, un, lai arī zaudējis divus pirkstus, uzcītīgi turpinājis svarcelšanu līdz pat mūža galam, pirmās Latvijas neatkarības posmā piedalīdamies arī vietējās sacīkstēs. Neaizmirstams arī kuģa kapteiņa un īpašnieka Ernesta Feldmaņa liktenis. Veiksmīgs uzņēmējs, svarcelšanas čempions, dzintara kolekcionārs, kuram savulaik, iespējams, piederējusi lielākā dzintara kolekcija Baltijā, bija izvairījies no padomju varas represijām Staļina laikā un strādāja pedagoģisko darbu Liepājas jūrskolā. Vēl 20. gadsimta 60. gados viņam veltīti vairāki slavinoši raksti padomju presē. Un tad, 1968. gadā, kad Feldmaņa mūžs jau bija iegājis astotajā gadu desmitā, viņu arestēja par pretpadomju sacerējumu izplatīšanu. Pēdējos gadus bijušais spēkavīrs, kuģa kapteinis un īpašnieks pavadīja cietuma psihiatriskajā slimnīcā starp smagi slimiem kriminālnoziedzniekiem, šeit viņš tika aizsaukts mūžībā.

Konferences izskaņā Liepājas mērs Gunārs Ansiņš, LCZB direktore Ilga Erba un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova sveica šī gada Voldemāra Caunes balvas laureātes. Silvija Tretjakova uzsvēra, ka balvai bija nominētas septiņas bibliotēku darbinieces ar izciliem sasniegumiem bērnu un jauniešu lasīšanas veicināšanā. Žūrija atzinīgi novērtējusi pretendentu labo profesionālo izglītību, radošumu un daudzpusību, tādēļ lēmuma pieņemšana nav bijusi viegla, bija nepieciešams balsojums. Šogad balvu saņēma divas bibliotekāres: Liepājas pilsētas Centrālās zinātniskās bibliotēkas filiāles – Valtera bibliotēkas – vecākā bibliotekāre Inga Janaite un Ogres Centrālās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas vadītāja Sandra Nikolajeva.

Paldies Liepājas pilsētas pašvaldībai un LCZB par lieliski noorganizēto konferenci!

Rakstu sagatavoja:
Jana Dreimane
Vadošā pētniece
Pētniecības un interpretācijas centrs
Speciālo krājumu departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
jana.dreimane@lnb.lv