Atskats uz tikšanos Dundagas bibliotēkā: Dzīves grāmata
Ar gaišumu sirdī un domās Dundagas bibliotēkā 29. martā aizvadīta tikšanās ar Ainu un Alandu Pūliņām. Šī bija pirmā tikšanās mūsu bibliotēkas pasākumu ciklā “Manas ģimenes/dzimtas stāsts”, ko tematiski iekļaujam kopējā programmā “Latviešu grāmatai 500”, ko visi kopā Latvijā atzīmēsim 2025. gadā.
Sakām lielu paldies abām mūsu novadniecēm par atsaucību un dalību. Tikšanās reizē stāstītais, dzirdētais katram no atnākušajiem noteikti raisīja savas pārdomas un atmiņā saglabāja ko tieši sev svarīgu. Patiesā cieņā gribas noliekt galvu Ainas priekšā, jo spēja saglabāt tik dzirkstošu humoru un gaišu skatu dzīvē, savā ļoti cienījamā vecumā pēc visa pārdzīvotā ir mūsu apbrīnas vērta. Alandas nosvērtā gudrība, nesteidzīgums mijas ar humora dzirksti un mudina ieklausīties teiktajā.
Aina, jautāta par bērnības atmiņām, stāsta, ka ļoti patikuši zirgi un apkārtnes saimniekus pazinusi tieši pēc zirgiem. Ainas tētim “Dzintaru” mājās bija galdniecība un daudzi braukuši (protams ar zirgu pajūgiem) pēc dēļiem māju būvēšanai. Tā mazā Aina visus zirdziņus arī iepazinusi. Vēl bērnība Ainai saistās ar mājas vibrēšanu, jo tēva galdniecībā ticis izmantots tvaika dzinējs un darbnīca atradusies zem viena jumta ar māju. Mazajai meitai tēvs uzticējis uzmanīt “dampim” (tā viņi saukuši šo dzinēju) barometru, un viņai bijis skaļi jāziņo, kad jāpiemet malka, lai mašīna visu laiku pareizi darbotos. Šis darbīgais troksnis un vibrēšana ir bijusi patīkama. Vēlākos gados, kad īpašumu 1940. gadā nacionalizēja, viņa nav varējusi saprast, kāpēc kāds svešs atnāk, visu paņem prom, saka, ka tas ir slikti, un vairs nevar strādāt savā darbnīcā.
Skaudrs posms dzīvē ir bijis bēgļu gaitas, kuras ģimene uzsāka 1944. gada 11. oktobrī no Ventspils ar kuģi “Gotlande”. Aina atceras, ka uz kuģa piespiedusies māsai Ilgai (kura šajā situācijā ir vien četrus gadus vecāka) un teikusi, ka gribot aizmigt, lai neredzētu, kā slīkstam. Bet nu miegs šādā brīdī, kad lidmašīnas mēģina bombardēt un jūrā ir visai nemierīgs laiks, nav iespējams. Ģimene nokļūst Vācijā, bet netiek tālāk uz ASV kontrolēto zonu. Bēgļu gaitas ir smagas, jo, esot nometnēs, ir necilvēcīgi dzīves un sanitārie apstākļi. Mijas periodi ar iespēju dzīvot īrētās istabiņās, dabūt kādu darbu. Ar humoru Aina atceras, kā strādājusi par pārdevēju dārzeņu veikaliņā. Cenas neesot bijušas klāt, viņa visu dalījusi, un pircēji teikuši, ka naudu atnesīšot vēlāk. Un par lielu izbrīnu tā arī bijis, cilvēki ātrāk vai vēlāk, bet norēķinājušies par paņemto preci. Godīgums daudziem piemitis arī šajos grūtajos gados. Mājupceļš lopu vagonā ilga pusgadu un visu šo laiku bija domas par to, ka viņus ved uz Sibīriju. Bet laimīgas sagadīšanās dēļ vagons tika pielikts vilciena sastāvam, kurš bija ceļā uz Tallinu. Un tā lielā brauciena galapunkts 1947. gadā bijis tieši Stendē, tad jau Dundaga un mājas pavisam tuvu. Aina atceras, ka vilcienā bijusi latviešu kompānija, visi turējušies vienkopus, palīdzējuši viens otram. Tikuši sacerēti dzejoļi, tie skaitīti skaļi, arī pierakstīti, un Aina vairākus pat noskaita mums tikšanās reizē. Atceras, ka neiztikts bez humora, kāds vagonā pasakot, ka labprāt ēstu kartupeļu pankūkas, bet cits atrauc, ka arī, tik patreiz neesot tie rāceņi.
Atmiņu kamolītis Ainai tinas raiti un stāstāmā daudz, bet divas lietas viņa uzsver vairākkārt – aicina visus fiziski kustēties un smadzenes trenēt ar dzejoļu un tekstu mācīšanos no galvas.
Atgriežoties no bēgļu gaitām, skolā iekavēti vairāki mācību gadi, arī veselība iedragāta. Skolotājs Kajaks ieteicis sākt skriet, un to Aina dara. Turpmāk sportošana dažādos veidos kļūst neatņemama dzīves sastāvdaļa. Aina ir vieglatlēte, ātrslidotāja, slēpotāja, brauc ar riteni, nodarbojas ar kalnu tūrismu un vēl pirms diviem gadiem bija aktīva nūjotāja. Jautāta, kuri kalni patīk vislabāk, uzdzirkstī atkal humora velniņš – Gaiziņš, protams. Bet ir būts gan Alpos, gan Karpatos un Tjanšanā.
Alanda gan saka, ka nav tik liela savu senču zinātāja, bet ļoti organiski papildina mammas stāstīto, pieminot tēta slaveno kuģotāju Pūliņu dzimtu. Savukārt tētis Maigonis Pūliņš ir labi pazīstams sportists, pieckārtējs valsts čempions desmitcīņā (no 1954. līdz 1958. gadam) un vieglatlētikas treneris daudziem pazīstamiem sportistiem (piemēram, Dainim Kūlam, bobslejistiem Jānim Skrastiņam un Rihardam Kotānam).
Alanda ir dabas cilvēks. Izglītība saistīta ar mežzinību, ģeogrāfiju, pētījusi īves, strādājusi Slīteres rezervātā, 2016. gadā bijusi “purva bridēja” kopā ar Kristapu Kiziku un Kristapu Lamsteru. Darbojusies biedrībā “Zaļais novads”, organizējusi Slīteres ceļotāju dienas. Ilgus gadus strādājusi Dundagas tūrisma informācijas centrā un veicinājusi mūsu puses atpazīstamību. Alanda ir neuzbāzīgi klātesoša un ļoti patīkama sarunu biedre. Ticības cilvēks, vairāku projektu koordinatore Dundagas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Viens no pēdējiem projektiem “Gaisma Dundagas luterāņu baznīcā” (iekšējo elektrotīklu atjaunošana) noslēdzās 2021. gadā. Alanda tikšanās reizē labprāt stāsta ko par dzimtas, ģimenes tēmu izlasījusi svētajos rakstos un teiktajam “Paliec savā zemē un dzīvo ar godu!” atliek piekrist par visiem simt procentiem.
Paldies mūsu viešņām par šo tikšanos! Vēlam veselību!
Pasākumu cikls “Manas ģimenes/dzimtas stāsts” tiek rīkots par godu “Latviešu grāmatai 500”.
Ieklausīties un pierakstīt centās Dundagas bibliotēkas vadītāja Ruta Emerberga
biblioteka@dundaga.lv