Līdzšinējā prasība par arhīvu speciālistu sertifikāciju neatbilda direktīvai par pakalpojumiem iekšējā tirgū. Tā nosaka valstij pienākumu likvidēt vai atcelt nevajadzīgas vai nesamērīgas prasības speciālo atļauju (licenču) saņemšanai saimnieciskās darbības veicējiem pakalpojumu jomā, iepriekš par likumprojekta virzību atbildīgajā Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā grozījumu būtību pamatoja Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Bibliotēku un arhīvu nodaļas eksperte Līga Dimante.

 

Sertifikācija līdz šim bija paredzēta arhīvu speciālistiem, kuri sniedz pakalpojumus publisko (institūciju) dokumentu un arhīvu pārvaldības jomā. Izplatītākie pakalpojumi ir lietu nomenklatūras sastādīšana, dokumentu sakārtošana un aprakstīšana (sastādot arhīvisko aprakstu, dokumentu iznīcināšanas aktus u.c.). Sertifikācijas sākotnējais mērķis bija garantēt fizisko personu pakalpojumu sniegto kvalitāti, kura Arhīvu likuma tapšanas gaitā daudzos gadījumos bija zema. Cēlonis zemajai kvalitātei bija ne tikai pakalpojumu sniedzēja kvalifikācija, bet arī tas, ka tolaik nepastāvēja tiesiskais regulējums par kārtību, kādā sniedzami pakalpojumi.

 

Prasības institūciju dokumentu sakārtošanā un aprakstīšanā noteiktas Ministru kabineta noteikumos, un ar personām, kas sniedz pakalpojumus publisko dokumentu un arhīva pārvaldības jomā, tiek slēgti uzņēmuma līgumi. Ja attiecīgie darbi nav veikti kvalitatīvi, dokumentus var nesaskaņot un iesniegto projektu nosūtīt atpakaļ pārstrādāšanai, bet attiecīgā institūcija no pakalpojuma sniedzēja var prasīt atlīdzināt zaudējumus. Tādējādi pakalpojuma sniedzējs ir ieinteresēts rūpīgi apsvērt, vai viņam ir nepieciešamās zināšanas un prasmes uzņemties darbu, kura neizpildes gadījumā būs risks saņemt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, atzīmē grozījumi autori.

 

Arhīvu likumā veiktas arī citas izmaiņas – tehniska rakstura precizējumi, ņemot vērā atsevišķus jautājumus, kas radušies likuma piemērošanas praksē.