Ar grāmatām pārņemtie. Gulbenes grāmatnīcas no padomju laika līdz tūkstošgades mijai 

Gulbenes novada bibliotēka turpina izzināt un piefiksēt stāstus par grāmatām, par cilvēkiem, kas ar tām saistīti, un par grāmatu ceļu pie cilvēkiem. Periodiskajos izdevumos fiksētās ziņās par grāmatu tirgošanu Gulbenes pusē datējamas ar 20. gadsimta 20. gadiem. No sludinājumiem vietējos laikrakstos var noprast, ka grāmatu un rakstāmlietu tirgotavā “Leta” piedāvāts plašs grāmatu klāsts. “Letas” grāmatas bija pieejamas Gulbenē, Rīgas ielā 46, un kioskā, Vecgulbenes stacijā. Grāmatas varēja nopirkt arī Gulbenes ierēdņu kooperatīvā, L. Kauliņa grāmatu veikalā Gulbenē, Brīvības ielā 11, Oskara Lučiņa grāmatu un rakstāmlietu veikalā Gulbenē, Dzelzceļa ielā 1, V. Maldoņa grāmatu veikalā Stāmerienas ciemā. “Letas” kioski un O. Lučina veikals darbojās arī vēl 20. gadsimta 40. gadu sākumā.

Tā, piemēram, 1939. gada laikrakstā “Gulbenes Balss” lasāma informācija par Kultūras nedēļu Gulbenē: “Kā jau ziņojām mūsu laikraksta iepriekšējā numurā, Kultūras nedēļu Gulbenē ievadīs ar plašu grāmatu izstādi – tirdziņu pilsētas jaunajā pamatskolā 28. janvārī. Izstādē būs 1000 grāmatu, un tās par 10% pazeminājumu varēs iegādāt katrs apmeklētājs.” Gulbenieši grāmatu tirdziņā iegādājušies 214 grāmatas par 353 latiem, lielāko grāmatu skaitu nopirkušas skolas.

Rudenīgā pēcpusdienā tiekamies ar kādreizējās Gulbenes centrālās grāmatnīcas darbiniecēm: Līgu Baškeri – vēsturnieci un grāmatnīcas pārdevēju no 1976. gada līdz pat 2000. gadu sākumam, Baibu Kāpostu – tolaik grāmatnīcas pārdevēju, tagad bibliotekāri un Marutu Locāni, kuras mamma Austra Bome (1925–1999) Gulbenes grāmatnīcā par vecāko pārdevēju strādāja no 1963. gada līdz 90. gadu sākumam. Padomju laikā šī bija vienīgā grāmatnīca pilsētā ar filiālēm pagastos, 90. gados tā piedzīvoja privatizāciju un nosaukumu maiņu. Grāmatnīca savu darbību beidza 2005. gadā.

Maruta Locāne rāda avīžu rakstus par grāmatnīcas darbu, tās vadītāju Annu Sirmo (1930–2006). Anna Sirmā bijusi sabiedriski ļoti aktīva un spēcīga personība, viņas veikumam vajag papildus izpēti. Fotogrāfijās redzam grāmatnīcas ikdienas ainas, darbinieču portretus, izbraukumu tirdzniecību un loterijas norisi. Maruta komentē: “Tur jautri iet, tur tā izloze, ļoti populāra bija. Grieza ratu, to ratu un biļetes atsūtīja centralizēti. Tas notika visās grāmatnīcās.”

Jums laikam ir arī novadpētnieciska interese, ja jau esat saglabājusi šos materiālus?

Maruta Locāne: Jā, par novadu, ko esmu varējusi, esmu glabājusi. Tagad vairs neienāk nekādas avīzes, bet, kad pienāca prese, tad saglabāju. Viss interesē par mūsu novadu. (Rāda 1962. gada avīzi, kurā publicēts raksts par grāmatnīcu.) Tur arī ir par sabiedrisko izplatītāju tīklu, tas bija nozīmīgs tajā laikā, kad izplatīja ideoloģiskās brošūras… Gāju kādā 8. klasē, arī mana latviešu valodas skolotāja Biruta Zaļā bija viena no tām sabiedriskajām izplatītājām un mēs, skolēni, bijām kā palīgi. Mūsu skapīti – grāmatnīciņu sauca “Draudzība”. Atceros, tur nevienu normālu grāmatu neredzēju, tikai brošūras! Kur viņas palika, kā viņas tika realizētas?…

Līga Baškere: Gan jau kādu krāsni iekurināja.

Kurā gadā tika izveidota Gulbenes centrālā grāmatnīca?

Maruta: Nevarēju atcerēties, kad tieši grāmatnīcu atvēra, un, droši vien, izpildkomiteja pēckara gados lēma, ka vajag grāmatnīcu. Mana mamma tur sāka strādāt 1960., varbūt 1962. gadā. Piecdesmitajos gados grāmatnīcā strādāja Rikveile Velta, un otra bija Anna Lietuviete, divas viņas tur bija. Manu mammu uzaicināja strādāt, un viņa piekrita, līdz pašai pensijai un vēl pēc pensijas vecumā, kamēr vien varēja, strādāja.

Līga: Jā, ļoti ilgi nostrādāja.

Baiba Kāposta: Te ir tāds teikums (lasa rakstu): “Nu jau otro gadu Anna Sirmā ir Gulbenes grāmatnīcas direktore.” 1965. gads, tātad 1963. gadā viņa kļuva par vadītāju.

Maruta: Nu, lūk, tad sākās grāmatnīcas uzplaukums, ziedu laiki. Jo viņa strādāja ar sirdi un dvēseli.
Un pati vienmēr – ar frizūru, smaidu. Ja brauca uz Rīgu pēc grāmatām, ciemakukulis vienmēr bija līdzi. Un tāpēc arī varbūt bija labāka apgāde, jo toreiz jau tās grāmatas tika sadalītas centralizēti. Nezinu, pēc kādiem rādītājiem, iedzīvotāju skaita vai kā…

Līga: Pēc labas pazīšanās…

Maruta: Arī tas bija svarīgi, kā jau visos laikos. Pirmkārt, rūpe bija par grāmatām. Tad viņa sāka šūt visam kolektīvam formas, bija vasaras kleitas un formas. Sāka veidoties kolektīvs kā tāds. Viņas iepriekšējā darba vieta bija Autotransporta kombināts, un laikam tur arī bija pazīšanās, jo viņa dabūja grāmatnīcai autobusu, pašiem savu, ar ko veda grāmatas. Tas bija liels pluss, ja tu vari aizbraukt pats ar savu autobusu. Bija arī štata vienība “šoferis”.

Tieši gribēju jautāt, vai tad ar vilcienu brauca pēc grāmatām….

Līga: Nē, nē! Autobuss bija tik piekrauts! Kad tas piebrauca, tad bija riktīga strādāšana.

Katru nedēļu?

Līga: Varbūt divreiz mēnesī, bet principā reizi mēnesī.

Maruta: Biežāk jau nu nē, kas tad izpirks tās grāmatas.

Lasīju 80. gadu “Dzirkstelē”, ka jaunās grāmatas grāmatnīcā parādījās reizi nedēļā – ceturtdienā atveda un piektdienā – pieejamas pircējiem. Tāda kārtība esot bijusi.

Līga: Varēja būt tā. Ne jau vienmēr grāmatnīcas autobuss gāja, kāds pa ceļam grāmatas paņēma un atveda.

Maruta: Ja tādas ziņas ir, tad jau tā varēja būt. Bet grāmatnīcas autobuss tik bieži nebrauca, atceros, jo, mēs, tie grāmatnīcas darbinieku bērni, kas bijām rīdzinieki, tajā laikā arī izmantojām autobusu, lai kaut ko saņemtu, nosūtītu. Apgāde bija laba, arī tām mazajām grāmatnīcām pieveda klāt.

Baiba: Mazajām grāmatnīcām no Gulbenes grāmatnīcas veda?

Maruta: Jā, veda kopā ar vienu autobusu, jo rajona grāmatnīca bija galvenā, centrs. Visu laiku bija kontakti ar pārdevējiem. Toreiz jau visam bija tāda vienota sistēma, standarti, vienotība…

Baiba: Un kontrole…

Šī grāmatnīca arī organizēja grāmatu izplatīšanu – brīvprātīgi? Varbūt varat pastāstīt, kā tas notika? Droši vien, svarīgāk tas bija pagastos, kur nebija grāmatnīcu?

Līga: Bija izplatītāji, vesela rinda, kuri strādāja pagastos. Reizi nedēļā, vai kā nu kuram sanāca, atbrauca, saņēma, kas bija atlikts, un brauca tirgot.

Bet viņi nebija grāmatnīcas darbinieki?

Maruta: Nē, entuziasti.

Līga: Kā izplatītāji. Katrā vietā bija savs cilvēks, viņš piezvanīja un teica, ko vēlas, ja varēja – ielika, ja ne, lika to, kas bija.

Cik ilgi šāda kārtība pastāvēja?

Baiba: Vēl deviņdesmitajos bija. Es strādāju no 1995. līdz 1997. gadam.

Līga: Bija, bija ilgi. Izplatītājiem direktore salika, mēs nemaisījāmies, tirgojām uz vietas.

Maruta: Droši vien tad, kad izbeidzās arī “Ābele” [centrālās grāmatnīcas pēctecis deviņdesmitajos], tad arī izplatītāji pārstāja strādā, jo tagadējos laikos tādu nav. Tagad jau cilvēki tā nevar nopirkt grāmatas, kaut gribētu lasīt. Toreiz grāmatas nebija tik dārgas, ja kāda grāmata maksāja rubli – (visas korī velk) ooo! Tad tur ir ielikts iekšā kaut kas.

Līga: Tāpēc jau arī man ir daudz grāmatu, varēja nopirkt.

Baiba: Līgai ir iespaidīga bibliotēka!

Maruta: Mēs visi bijām grāmatu fani, kā saindēti ar tām.

Līga: Pilnīgi saindēti. Savā laikā arī mamma ir pirkusi, viņa daudz lasīja, pat tēvs, vīrietis būdams, mežsaimnieks, atbrauca no darba un vakaros, naktīs lasīja līdz divpadsmitiem, mēs vēl bārāmies, lai tak iet gulēt.

Baiba: Jā, toreiz grāmata bija cieņā.

Maruta: Jā, nebija visu šito feisbuku un nekā tamlīdzīga.

Līga: Tad bija jālasa grāmata, ko tad citu!

Maruta: Gribēju vēl par to direktores darbību pateikt. Ja jūs skatītos uz to Krājbankas ēku, tad labajā pusē jūs redzētu tādu kā izbūvējumu, viņa to panāca. Telpas bija par mazu, grāmatvedei nebija kur palikt, tad tur pārkārtojās, dibentelpas izveidoja par noliktavu, pieejamu, pārskatāmu un labajā pusē bija kabinets grāmatvedei un direktorei.

Baiba: Viņai bija krampis to “dabūt cauri”!

Maruta: Jā, viņai bija krampis! Tas jau nedara labu tai mājai, bet pārāk arī neskādē. Tā jau skaistākā māja, es teiktu, Gulbenē. Celta 1927. gadā lauksaimnieku biedrības krājaizdevu, faktiski arī naudas māja. Vēl par kolektīva dzīvi. Mums, darbinieku bērniem, un, domāju, arī pašiem darbiniekiem bija ļoti jauki. Tajā autobusiņā varēja arī salikt solus un mēs braucām ekskursijās, bijām pat Mihailovskā pa Puškina vietām, bijām pie jūras, mežā, sēnēs braucām, Igaunijā un vēl, nevar jau visu atcerēties.

Līga: Pa Latviju arī, tepat uz kaimiņu novadu grāmatnīcām aizbraucām paskatīties. Tik apsviedīgu cilvēku, kāda mums bija direktore!

Baiba: Tika arī organizētas tikšanās ar rakstniekiem, un cilvēki taču nāca!?

Maruta: Jā, Dzejas dienas! Arī t, visi jau tur kaut kādā veidā iesaistījās no kolektīva, bet viņa, protams, visvairāk. Pēc tam Dzejas dienas uz bibliotēku aizgāja. Ar sajūsmu gaidīja, kad brauks dzejnieki. Un tā cienāšana, tā saviesīgā daļa…

Līga: Un tā pucēšanās! (Smejas)

Baiba: Un pasākumos, izbraukumos arī tika tirgotas grāmatas?

Līga: Uz Druvienas “Silmaču” pasākumiem braucām tirgoties.

Maruta: Arī loterija jums tur bija izrīkota.

Vai doma par tikšanos ar rakstniekiem, dzejniekiem bija direktores pašas iniciatīva?

Līga: Domāju, ka direktore pati. Viņa zināja, kam zvanīt, kur zvanīt.

Baiba: Labi sakari viņai bija, arī personiski.

Izbraukuma tirdzniecība droši vien arī bija viņas iniciatīva? Un vai bija vēl citas vietas?

Maruta: To grūti pateikt, kurš teica to pirmo vārdu, vai “Silmači”, un grāmatnīca atsaucās, vai otrādi.

Baiba: Tā noteikti bija arī naudas lieta grāmatnīcai, tāds pasākums, uz kuru tūkstoši sabrauc, tāda peļņa!

Maruta: Pašiem arī bija interesanti, bērni brauca līdzi. Tas bija arī tāds ļoti emocionāls pasākums. Atceros, ka bērnībā, lasīt vēl nemācēju, paņēmu tādu plānāku grāmatiņu un it kā tēloju, ka es tagad šo lasīšu…

Par izlikšanos lasīt – citā šīs sērijas intervijā ar klausāmgrāmatu vietnes klausamnami.lv veidotāju Miku Bulmeisteru (drīzumā tiks publicēta) viņš stāsta tieši to pašu, ka bērnībā, vēl nemākot lasīt, ņēmis līdzi uz bērnudārzu grāmatu, saprotot, ka tādējādi viņš ir lielāks cilvēks.

Maruta: Tieši tā!

Varbūt jūs, Līga, atceraties, kā sākas jūsu attiecības ar grāmatām, saprotu, ka lasīšana jau ģimenē tika iedota?

Līga: Lasīšana bija ģimenē: tēvs lasīja, māte lasīja, tad jau arī es diezgan ātri saboksterēju. Agri sāku lasīt, atceros man vienmēr bija bērnu grāmatu kaudze. Es lasīju ļoti agri.

Tas, ka nonācāt darbā grāmatnīcā, arī nemaz nebija pārsteigums?

Līga: Kāpēc es aizgāju uz grāmatnīcu?…

Maruta: Tu negribēji vairs skolā strādāt. Līga ir profesionāla vēsturniece, viņa Izglītības nodaļā strādāja. Tad tev tas darbs droši vien par grūtu kļuva.

Līga: Ne par grūtu, bet man apnika. Es vairākus gadus nostrādāju Izglītības nodaļā. Nu, nē, papīri un papīri. Tev jābrauc uz skolu, tu vēl toreiz gados jauns – sirmu skolotāju mācīsi strādāt? Tu nosēdi stundā un redzi, ka cilvēks strādā no sirds, nu kādi viņam trūkumi, nu nav viņam trūkumu! Tāpēc man nepatika vairs.

Vai, strādājot grāmatnīcā, ar šādiem ne tik patīkamiem, varas uzspiestiem pienākumiem un prasībām nebija jāsaskaras?

Līga: Nē, man patika grāmatnīcā strādāt!

Maruta: Tur nāca cilvēki, kas grib lasīt. Nāca tā publika, kas bija, tā teikt, augstāk par zemi. Arī kolektīva dēļ patika strādāt.

Līga: Jā, kolektīvs toreiz bija labs.

Varbūt jūs atceraties, kādi bija tie cilvēki, kas nāca uz grāmatnīcu un kādas grāmatas visvairāk lasīja? Ja mēģina skatīties tālaika presē, tad oficiāli visi bija ļoti kāri pēc tām propagandas brošūriņām un tamlīdzīgi, bet tā jau laikam pa īstam nebija?

Līga: Tā nebija (smejas). Grāmatas ļoti gribēja, daudz nāca, “blatu” taisīja.

Kā varēja “blatu” uztaisīt?

Līga: Ir grāmata, nopirkt viņu nevar, rīt izliks tirgū, tas cilvēks rītdien netiek un prasa: “Lūdzu atliec man vienu”. Bija arī tādi gadījumi.

Maruta: Bija tādi laiki, ka “pa blatu” varēja dabūt desas gabalu vai sieru. Ne jau pa velti, bet vispār nopirkt to desu.

Baiba: Tad bija barters – es tev grāmatu, tu man desu. Tie bija traki laiki… Ieej veikalā, nav ko nopirkt, bet kaut kas ir jāliek galdā… Bet grāmata bija garīgā barība.

Maruta: Pēc dzejas stāvēja rindā.

Līga: Kā tad! Stāvēja cilvēki, agri no rīta, vai dieniņ, dažs jau smējās, ka viņš jau no pieciem stāv. Daiļliteratūru pirka ļoti, visu, kas tik bija! Bija tādi, kas veselu kaudzīti nopirka. Ļeņina un Staļina rakstus nepirka. (Smejas)

Maruta: Tie stāvēja aiz lepnajiem stikliem. Viņi tur bija, protams.

Līga: Tagad ir pavisam cita tirāža grāmatām, cik tad toreiz iznāca, cik mēs varējām dabūt uz savu grāmatnīcu…

Maruta: Toreiz jau bija četras valsts izdevniecības “Liesma”, “Avots”, “Zvaigzne” un vēl kāda, katrā ziņā ne daudzas. Tagad izdevēju ir 500 apmēram.

Baiba: Bet grāmatām tolaik metieni bija mežonīgi – 50 000…

Maruta: Par tām, kam lika lielu metienu, jau zināja, ka tās būs pieprasītas. Grāmatu sērijai “Apvārsnis” bija liela piekrišana. To izdeva Zinātņu akadēmijas izdevniecība “Zinātne”. Es vēl pati pēc tam redakcijā aizgāju strādāt. Arī “Liesmai” bija ceļojumu sērija. Jā, bija fantastikas sērija, kuras tiešām lasīja.

Tagad arī, kad izdod romānu sēriju, tās ir cieņā. Tas palicis nemainīgs.

Līga: Domāju, ja cilvēks pērk grāmatas, tad pērk, ja ne, viņš neiet tuvumā, ar sērijām vien neko nemainīsi. Dažādi ir cilvēki. Bet tagad, skatos, ka liela piekrišana ir bibliotēkai.

Baiba: Nāk. Nevar tik vienkārši nopirkt tās grāmatas.

Maruta: Toreiz, ja alga bija 120 rubļu, tad tā jau bija laba alga un ar to varēja atļauties arī grāmatas. Grāmatas maksāja kapeikas, varbūt pusrubli. Un toreiz bija tāda sistēma, ka izdevniecība gatavoja tematiskos plānus jau gadu uz priekšu. Lasītāji saņēma grāmatnīcās plānus un redzēja, kas kurai izdevniecībai paredzēts. Viss pēc plāna notika, nebija tādu neparedzētu izdevumu. Visas izdevniecības strādāja pēc plāna.

Grāmatu plāni bija saistīti ar to, ko sauca par “parakstāmo literatūru”?

Baiba: Parakstāmo literatūru Matisonu Maruta kūrēja savā grāmatnīcā. Tur varēja uz kopotiem rakstiem parakstīties, enciklopēdijām. Viņai bija pat kartotēkas, cik daudz parakstījās!

Līga: Parakstījās gan, arī uz vārdnīcām.

Pastāstiet par laikmetu maiņu. Līga grāmatnīcā strādāja gan padomju, gan Atmodas laikā un vēl arī pēc tam. Kādas bija izmaiņas? Skaidrs, ka pirktspēja ļoti uzkrītoši mazinājās, bet ko vēl jūs atceraties?

Maruta: Iedomājos, ka bērnu grāmatas droši vien bija pirmās, kas sāka parādīties, tās visātrāk var “uztaisīt”, tās krāsainās no Disneja. Mūsu Margarita Stāraste uz laiku pazuda no uzmanības loka, tagad jau atkal ir cieņā. Bet pirmās bija tās krāsainās grāmatas. Tāpat kā citās nozarēs – ārzemju končas, un visu tikai ārzemju! Pēc tam jau “atēdās” un atkal pievērsās savējam.

Līga: Vienu laiku, ja kaut kas bija no ārzemēm, bet tu nevarēji dabūt, tad tu galīgi nekam nederēji.

Baiba: Piemēram, tie “Kontinenta” izdotie dižpārdokļi, sākumā viņus grāba, pēc tam…nekā!

Teicāt, ka pie grāmatnīcas stāvēja rindas, gan jau ne katru dienu, un te pēkšņi tādu rindu nebija nemaz…

Baiba: Pievedumu dienās cilvēki tāpat rosījās, bija vairāk. Viņi zināja, kad pievedums būs un nāca, bet ne jau rindas, jā.

Maruta: Tas saistīts ar naudas reformām, ar plānajiem maciņiem. Vienmēr jau kultūra ir pēdējā vietā, pirmā, kuru apcērpj.

Jau runājām par telpām, bet varbūt varat vēl raksturot, kāds bijis grāmatnīcas iekārtojums, apstākļi cauri laikiem?

Maruta: Krājbankas mājā iekārtojums bija nemainīgs. Divas kolonnas pa vidu un telpa, labajā pusē kancelejas preces, pretī un pa kreisi grāmatu plaukti, tālāk bija kabūzis, kur izveidoja noliktavu, izremontēja, aprīkoja ar speciāli pasūtītiem plauktiem. Tajā dibentelpā sēdējā arī direktore un grāmatvede. Ar laiku nāca vēl pārdevēji klāt, tad izbūvēja to piebūvi un administrācija pārvācās tur. Pārdošanas zālei jaunus plauktus pasūtīja. Pēc tam tas viss tika pārvests uz Ozolu ielu.

Plaukti bija tikai aiz pārdevēja vai cilvēki varēja brīvi staigāt un grāmatas šķirstīt?

Maruta: Aiz, pamatā aiz. Kancelejas preces un grāmatas plauktos – lete priekšā.

Vienā no laikrakstiem bija minēts, ka telpas esot ļoti šauras un nepiemērotas grāmatnīcai…

Baiba: Telpas bija pašauras. Kad bija tās rindas, bija tā šauri.

Līga: Tas tikai pievedumu dienās. Bet ikdienā nebija tik traki.

Maruta: Viss bija ar prātu iekārtots, izlikts. Es biju pieradusi tur iet, man likās mājīgi.

Baiba: Ēka bija simpātiska pati par sevi. Kad iegāja grāmatnīcā… man patika!

Maruta: Visi piemin to grāmatnīcu ar labu vārdu, labām atmiņām. Jo tur pret cilvēkiem visas darbinieces izturējās ar sirsnību. Katru cilvēku uzklausīja, mēģināja iejusties, nekad ar augstprātību vai paviršību, nelaipnību, tas pilnīgi nebija iedomājams. Tur ieejot, cilvēks vienmēr jutās gaidīts.

Līga: Vai dieniņ, daudzi savu biogrāfiju ir izstāstījuši, patika parunāties. Un kāpēc ne, ja rinda nestāv? Var parunāties ar cilvēku.

Maruta: Un tie bērneļi, kas nāca! Mamma vienmēr atcerējās gadījumu, ienāk puisītis un jautā: “Sakiet lūdzu, cik maksā tas blociņš pa piecām kapeikām?” (smejas)

Vai mūsdienās arī ejat uz grāmatnīcām?

Maruta: Jā! Divas vien jau Gulbenē ir, un abas man patīk. Ļoti atsaucīgas meitenes, ir iespēja arī pasūtīt, ja nav Gulbenē, sazvanās ar citu grāmatnīcu, kam ir piedāvājumā, tie atveda, un man ir grāmata. Bet pasūtījumi notiek visai reti, jo grāmatas ir dārgas. Piedāvājums jau ir liels, bet nezinu, kā ir ar “noietu”. Bet labi, ka ir. Un, kad ļoti, ļoti kādu grāmatu gribas, tad štrunts par tiem 20 eiro, ir jāpērk. Piemēram, grāmata par brāļiem Kokariem “Brāli, Brāli”.

Noslēdzot notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” grāmatniecībai un grāmatu izplatīšanai veltīto 2023. gadu, janvārī uzsāksim publicēsim interviju sēriju:

• “Ar grāmatām pārņemtie. Gulbenes grāmatnīcas no padomju laika līdz tūkstošgades mijai” – saruna ar kādreizējās Gulbenes grāmatnīcas pārdevējām dažādos laikos;
• “Katra grāmata piedzimst ar savu lasītāju” – saruna ar “Vītola izdevniecības” vadītāju Ilonu Gaili;
• “Uzklausīt sapni” – saruna ar grāmatu un runātā vārda kultūras entuziastu Miku Bulmeisteru.

Intervijas sagatavotas Latvijas Nacionālās bibliotēkas notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

Interviju sagatavoja:

Herta Pugača