Par temata aktualitāti liecināja klausītāju pilnā zāle – uz konferenci bija ieradušies dažādas bibliotekārā darba jomas pārstāvoši speciālisti no visas Latvijas, tajā skaitā arī daudzu reģionu galveno bibliotēku direktori, LR Kultūras ministrijas Bibliotēku un arhīvu nodaļas pārstāvji, akadēmisko bibliotēku direktori, kā arī studenti.

 

 

Augstskola – vien pirmais solis ceļā uz kompetenci

 

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļas  (LU SZF IBSN) Informācijas pārvaldības studiju programmas direktore, Dr. philol. Baiba Holma priekšlasījumā “Akadēmiskās bibliotekārās izglītības saturs” iepazīstināja ar 2016. gada janvārī – februārī LU SZF IBSN vadītājas, Dr. philol. Dainas Pakalnas vadībā veiktā pētījuma – ekspertu aptaujas “21.gadsimta bibliotekāra kompetences” pirmajiem rezultātiem. Šajā pētījumā 82 dažādu bibliotekārā darba jomu eksperti tika aicināti izvērtēt, kādām jābūt bibliotekāra kompetencēm mūsdienīgā bibliotēkā, kā arī izteikt savas domas, kuras kompetences būtu apgūstamas LU SZF IBSN studiju programmu ietvaros, kuras – tālākizglītībā. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai LU SZF IBSN studiju programmu saturs ir aktuāls, un nepieciešamības gadījumā papildināt tās ar jauniem kursiem un aktuāliem tematiem. Pētījums noritēja 2 kārtās: pirmajā kārtā ekspertiem tika piedāvāta anketa ar 5 kompetenču grupām, kas bija jāizvērtē pēc to nozīmīguma, kā arī jāpapildina ar savām ierosmēm, kuras kompetences vēl būtu pievienojamas. Kaut arī pētījuma temats ir vitāli svarīgs ikvienam darba devējam nozarē un nozares attīstībai, diemžēl no uzaicinātajiem 82 ekspertiem atsaucās vien aptuveni puse – 45. Toties šie eksperti aktīvi papildināja sākotnējo kompetenču sarakstu: kopā tika saņemti 98 papildinājumi. Pētījuma otrajā, noslēdzošajā kārtā eksperti izvērtēja papildināto kompetenču sarakstu.

 

B. Holma atzīmēja, ka profesionālās kompetences (kas jāzina un jāprot, lai varētu labi paveikt savu darbu) veido trīs komponentes: zināšanas, prasmes un attieksme. Tas nozīmē, ka ar zināšanu bāzi vien nepietiek, nepieciešamas arī prasmes tās likt lietā, kā arī atbilstoša attieksme. Kompetents speciālists ir tāds, kam piemīt visas trīs komponentes. Universitātes mācību programmas sniedz teorētiskās zināšanas un prasmes. Papildus daudzas zināšanas un prasmes tiek iegūtas un attīstītas praktiskās pieredzes laikā konkrētā darbā, tādēļ tiek uzskatīts, ka jaunam darbiniekam nepieciešams vismaz pusgads, lai viņš kļūtu par kompetentu speciālistu. Tās ir tā sauktās konteksta kompetences – zināšanas, kas saistītas ar konkrēto organizāciju. Turklāt, nepietiek arī tikai ar speciālajām zināšanām un prasmēm – ļoti svarīgas ir arī vispārējās kompetences. Jaunākajos zinātniskajos pētījumos tiek uzsvērtas desmit vispārējās kompetences, kas varētu būt pat nozīmīgākas par speciālajām zināšanām konkrētā nozarē: prasme mācīties, komunikabilitāte, organizatora spējas, entuziasms, pozitīvs noskaņojums, radoša pieeja problēmām, prasme domāt pašam, kritiskā domāšana, izpratne par sevi, spēja pazīt savas šaubas un bailes.

 

Pētījumā “21. gadsimta bibliotekāra kompetences” par svarīgākajām vispārējām kompetencēm eksperti atzina: komunikācijas prasmes (prasme sazināties ar dažādām auditorijām un cilvēkiem ar dažādiem kultūras līmeņiem, prasme risināt konfliktus, u.c.), komandas darba prasmes, laika un darba plānošanas, kritiskās domāšanas un situāciju analīzes, problēmu risināšanas un sadarbības prasmes. Eksperti ieteica sarakstu papildināt ar tādām svarīgām vispārējām kompetencēm kā: valodu zināšanas, jo īpaši angļu valodas prasme, runas kultūra, publiskā uzstāšanās, latviešu valodas gramatikas un stila prasmes, tekstveides prasmes, psiholoģijas zināšanas, radošā domāšana, spēja uzņemties atbildību, u.c.

 

21. gadsimta informācijas speciālista kompetences pētījumā tika iedalītas 4 grupās. Pirmajā grupā “Informācijas resursu pārvaldība” kā ļoti svarīgas tika atzīmētas: bibliotēku informācijas sistēmu lietošana, krājumu komplektēšana, bibliotēkas kataloga un datubāzu veidošana, krājuma saglabāšana, digitalizēšana. Ieteiktas tika: kvalitatīva meklēšana dažāda veida informācijas resursos, datu pārvaldība un lietošana, klasificēšanas pamati, zināšanas autortiesībās, novadpētniecības darbs bibliotēkās, literatūras un literatūrzinātnes pārzināšanu u.c. Otrajā grupā “Bibliotēku pārvaldība” tika izceltas: darba plānošana, bibliotēkas interešu pārstāvniecība, bibliotēku publicitāte, bibliotēku normatīvās bāzes pārzināšana un lietošana praksē, projektu vadība u.c. Ieteiktas: inovācijas un to ieviešana bibliotēku darbā, bibliotēku mārketings, kvalitātes mērījumi un to rezultātu izvērtēšanas prasmes, pārmaiņu vadība u.c. Trešajā grupā “Informācijas pakalpojumu pārvaldība” par svarīgākajām tika atzītas: lietotāju apkalpošanas organizēšana, prasmes piedāvāt informācijas pakalpojumus dažādām lietotāju grupām, informācijas pakalpojumu kvalitātes un lietotāju apmierinātības izpēte, pasākumu organizēšana, mācību materiālu sagatavošana un lietotāju apmācību īstenošana. Eksperti ieteica: bibliotēku pakalpojumi bērniem un jauniešiem, informācijpratības veicināšana, efektīva komunikācija ar lietotāju, bibliotēku vides dizains, novadpētniecība, u. c. Ceturtajā grupā “Tehnoloģiju pārvaldība” visbiežāk tika augstu novērtētas tādas prasmes kā: interneta un tīmekļa tehnoloģiju, dažādu ierīču un programmatūru lietošana, tīmekļa vietņu (mājaslapu) veidošana. Ieteiktas tika: efektīva datoru lietošana un dažādu meklējumprogrammu izmantošana, video un audio materiālu veidošana, attēlu apstrāde, video straumēšana internetā, mobilo lietotņu izmantošana, tīmekļa vietņu uzturēšana un administrēšana, u. c.

 

B. Holma informēja, ka lielākā daļa ekspertu augstāk vērtēto un arī ieteikto speciālo kompetenču jau ir ietvertas LU SZF IBSN programmās. Bakalaura programmā šobrīd trūkst vienīgi ekspertu augstu novērtēto literatūras studiju. Savukārt ekspertu augstāk vērtēto vispārējo kompetenču apguve (publiskā uzstāšanās, komandas darbs, laika plānošana u.c.) ir iekļauta mācību programmās kā mācību metodes. B. Holma uzsvēra, ka, lai gan ļoti svarīgi ir nepārtraukti operatīvi papildināt mācību programmas ar jaunākajām zināšanām un prasmēm, tomēr neviena izglītības programma nevar sagatavot tik universāli kompetentu speciālistu, kas uzreiz būtu sagatavots jebkurai darba vietai. Nereti izšķiroši arī, kādā līmenī un kvalitātē students apguvis augstskolas mācību programmu saturu. Pētījuma rezultātu pilnu apkopojumu plānots prezentēt tuvākajā laikā.

 

 

Izglītības terminoloģija un pakalpojumi akadēmiskajām bibliotēkām

 

Latvijas Universitātes bibliotēkas (LUB) direktore, Dr. paed. Iveta Gudakovska referātā “LU SZF IBSN izglītības pakalpojumi universitātes bibliotēku darbībai” iztirzājot LU SZF IBSN piedāvātās studiju programmas, izsacīja pārliecību, ka kopumā jau no savas pastāvēšanas sākuma nodaļa ir demonstrējusi augstu līmeni – tādu, kas atbilst pasaules izglītības tendencēm šajā specialitātē. I. Gudakovska piekrita, ka pilnīgi visu konkrētām darba vietām nepieciešamo zināšanu un prasmju spektru neviena akadēmiska programma nevar aptvert, un tas tad ir jāatstāj profesionālās pilnveides vai katras personas individuālās izaugsmes ziņā.

 

I. Gudakovska informēja, ka LUB bibliotekārajos amatos tiek pieņemti tikai pretendenti  ar augstāko bibliotekāro izglītību, nekādā gadījumā ne ar citas specialitātes (datoriķa, fiziķa) diplomu vai kādiem neformālo izglītību apliecinošiem dokumentiem. Viņa gan izteica piezīmi, ka, iespējams, būtu nepieciešams vairāk sasaistīt studiju programmas ar reālo darbu bibliotēkās – varbūt vajadzētu apsvērt domu LU SZF IBSN akadēmiskā bakalaura (bet tikai bakalaura!) programmu pārveidot profesionālā bakalaura programmā? B. Holma skaidroja, ka akadēmiskajai programmai tiek piešķirtas budžeta vietas, bet profesionālajā programmā iespējams studēt vienīgi par maksu – tas arī bijis galvenais apsvērums, lai izvēlētos akadēmisko programmu.

 

I. Gudakovska arī pamanījusi trūkumu – augstākā līmeņa profesionālās pilnveides pakalpojuma izzušanu. Rezultāts ir situācija, ka valstī nav augstākā līmeņa profesionālās pilnveides piedāvājuma. Šī iespēja ir jāmeklē citās valstīs vai arī jāorganizē nepieciešamo zināšanu un prasmju apguve bibliotēkām pašām. Tomēr bibliotēku praktiķi savas darbības specifikas dēļ tik sistemātiski neseko zinātnes attīstībai kā to ikdienā dara pedagogi, tādēļ  secīgas, plānotas un regulāras augstākā līmeņa profesionālās pilnveides pieejamība valsts valodā ir ļoti būtiska. Tā krietni atvieglotu bibliotēku darbu un nodrošinātu straujāku izaugsmi.  I. Gudakovska novēlēja LU SZF IBSN izveidot šādu piedāvājumu.

 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Kompetenču attīstības centra (LNB KAC) vadītāja Dženija Dzirkale-Maļavkina savas runas sākumā citēja pasaules izglītības reformatora Tonija Vāgnera (Tony Wagner) teikto: “Pasaulei nerūp tas, ko jūs zināt, pasaulei rūp tas, ko jūs varat darīt ar to, ko jūs zināt. Vai jūs varat radīt jaunas zināšanas, vai jūs varat atrisināt jaunas problēmas, vai jūs varat radīt inovācijas?”

 

Priekšlasījumā “Vārdu spēles izglītības terminoloģijā: apmācīties, iemācīties, attīstīties” Dž. Dzirkale-Maļavkina uzsvēra izglītības terminoloģijas resursu aktualizācijas un jaunu, mūsdienīgu terminu izstrādes nepieciešamību. Katram sabiedrības attīstības posmam, mainoties izglītības paradigmām un koncepcijām, rodas jauni termini ar jaunu saturu, veidojas sava izglītības un pedagoģijas terminoloģija. Diemžēl postpadomju izglītības terminoloģija transformējas lēnām. Viena no karstākajām diskusijām, kas nesen izvērsusies, ir par terminu ʻapmācībasʼ, kas, runātājasprāt, ir viens no izskaužamākajiem vārdiem izglītības terminoloģijā. Dž. Dzirkale sniedza ieskatu sarežģītajā izglītības terminu izstrādes procesā, kas nereti liek doties cauri asai polemikai un diskusijām par terminu nosaukumiem un definīcijām.

 

 

21. gadsimta izglītības prasības un reālā dzīve

 

LU SZF IBSN vadītāja, Dr. philol. Daina Pakalna, aktualizējot tēmu “Izglītības prasības bibliotekāriem”, sacīja, ka viņu pārņem déjà vu sajūta. Šīs jebkurai nozarei izšķiroši svarīgās jomas sakārtošanu kopš 2003. gada, kad Latvijas Bibliotēku padome pieņēma neviennozīmīgi vērtēto 2001. gada 14. augusta Ministru kabineta noteikumus Nr. 371 “Noteikumi par bibliotēkas darbam nepieciešamo darbinieku skaitu un darbinieku amatu ieņemšanai nepieciešamo izglītību” skaidrojošo lēmumu attiecībā konkrēti uz bibliotēku nozares darbiniekiem, mēģināts panākt jau vairākas reizes (Plašāk: Krasovska, Marlēna.  Bibliotēku un informācijas nozares profesionālās izglītības krustcelēs [tiešsaiste]. Bibliotēku Pasaule, Nr. 57, 2012 [skatīts 2016.g. 4.martā], 8.−15.lpp. ISSN 1691-5631. Pieejams: http://dom.lndb.lv/data/obj/48396.html)

 

Diemžēl līdz šim visi centieni arvien ir atdūrušies pret nepārvaramu šķērsli, kura vārds ir “reālā dzīve”. Ikviens mēģinājums ir beidzies faktiski ar neko, ja neskaita atskārsmi “par šiem jautājumiem labāk nerunāt”. Tajā pašā laikā nākas atzīt, ka šībrīža šokējoši zemie izglītības prasību normatīvi ir krasā pretrunā ar mūsdienu augstajām prasībām informācijas nozares darbiniekiem. Šie normatīvi, kas pieļauj, ka, piemēram, par galveno speciālistu, vecāko bibliotekāru var strādāt cilvēks ar vidējo izglītību un 36 stundu tālākizglītības sertifikātu, protams, ietekmē arī reālo izglītības līmeni nozarē, kā arī nozares prestižu, kas bīstami iespaido arī atalgojumu nozarē strādājošajiem. Tie pieļauj situācijas, ka cilvēks faktiski bez izglītības nozarē var konkurēt uz vienu amata vietu ar nozares maģistra grāda ieguvēju – un, dažādu apsvērumu dēļ, ne vienmēr rezultāts ir labvēlīgs tieši maģistra grāda ieguvējam. Šāda situācija ne vienam vien LU SZF IBSN studējošajam liek uzdot jautājumu: vai es nozarei vispār būšu vajadzīgs; vai man būs, kur strādāt?  D. Pakalna informēja, ka jau šobrīd ir apzināti LU SZF IBSN absolventi, kas bijuši gudri, perspektīvi studenti, bet darbu nozarē tā arī nav atraduši, jo “visas vietas ir pilnas”. Katru gadu LU SZF IBSN absolvē  aptuveni 20 bakalaura studenti un 10 maģistra studenti. Tajā pašā laikā vairāk nekā 50% nozarē strādājošo nav nozares profesionālās izglītības.

 

Ko darīt, kur tālāk virzīties? D. Pakalna aicināja klātesošo publiku uz diskusijām par bibliotekārās izglītības jautājumiem, lai reizi par visām reizēm nonāktu pie kāda rezultāta un skaidrības šajā jomā. Viņa informēja, ka ar diskusiju gaitā izteikto ideju apkopojumu tiks iepazīstinātas Kultūras ministrijas atbildīgās personas, Latvijas Bibliotēku padome un 2011. gadā izveidotā darba grupa jaunu MK “Noteikumu par bibliotēkas darbam nepieciešamo darbinieku skaitu un darbinieku amatu ieņemšanai nepieciešamo izglītību” izstrādei, kas 2016.gadā joprojām pastāv un ir gatava darboties tālāk, ja vien bibliotekārā sabiedrība beidzot spētu vienoties par konkrētām izglītības prasībām, kādām jāatbilst bibliotēku nozarē strādājošajiem. 2016.gada martā paredzēta kārtējā darba grupas sanāksme. Darba grupu vada Gulbenes novada bibliotēkas direktore Antra Sprudzāne.

 

 

Diskusijas par bibliotekāro izglītību

 

Sēdes noslēgumā notika trīs paralēlas diskusiju sesijas, kurās tika spriests par bibliotekārās izglītības attīstības tendencēm, formālo un neformālo izglītību bibliotēku nozarē, kā arī par izglītības prasībām bibliotēkās strādājošajiem.

 

Klātesot diskusijā “Bibliotekārās izglītības attīstības tendences”, secināju, ka liela daļa no prasmēm, kas tiek pieprasītas, ir tieši vispārējās kompetences, kā arī, lai cik tas nebūtu savādi, zināšanas un prasmes, kas ietvertas valsts vispārējās vidējās izglītības standartā un būtu bijušas jāapgūst šajā izglītības posmā. Reģionu bibliotēku direktori bija neapmierināti, ka daudziem jaunajiem bibliotēku darbiniekiem atklājas vājas zināšanas literatūrā un kultūras vēsturē, kas nereti rada absurdas situācijas, piemēram, uz lasītāja lūgumu palīdzēt atrast “Mērnieku laikus” jaunais darbinieks reaģē noprasot, vai tas ir latviešu vai ārzemju autors. Tas met ēnu uz bibliotēkas tēlu sabiedrībā un rada šaubas par darbinieku profesionalitāti vispār.

 

Daži diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka ne visu ir lietderīgi iekļaut LU SZF IBSN izglītības programmās, labāka būtu specializācijas iespēja profesionālās pilnveides līmenī, jo ne visiem profesionālajā karjerā būs nepieciešamas, piemēram,  augsta līmeņa filoloģijas zināšanas.  Strādājot cita tipa bibliotēkās, vairāk varētu noderēt mūzikas, ķīmijas, ekonomikas, medicīnas u.c. zināšanas. To visu tad varētu apgūt papildus pēc vajadzības profesionālās pilnveides kursos.

 

Atklājās arī problēma, ka bibliotekārā sabiedrība nav pietiekami informēta par bibliotēku nozares izglītības  iespējām – informācija ir sadrumstalota dažādos resursos un ir teju neiespējami aptvert, ko kurš piedāvā. LU SZF IBSN, LKA Latvijas Kultūras koledža, LNB Kompetenču attīstības centrs, Kultūras informācijas sistēmu centrs, Tieto Latvia darbību savstarpēji nekoordinē, tādēļ daži kursi dublējas, bet šis tas vispār netiek piedāvāts. Par vienu gan visi bija vienisprātis – ar augstskolas durvju aizvēršanu mūsdienās izglītības iegūšanas process nebeidzas – jāmācās ir visu mūžu, izglītība un prasmes ir nepārtraukti jāpapildina.


Diskusija “Izglītības prasības” bija veltīta D. Pakalnas pieteiktajai bibliotekārās izglītības problēmai. Izskanēja daudz un dažādi viedokļi, taču uzsvērt gribētos atsauci uz Latvijas Pašvaldību savienības pausto, kam lielākā daļa piekrita: visiem rūp, lai nozarē strādātu izglītoti cilvēki; neviens neiestājas pret bibliotekārās izglītības prasībām, tikai nepieciešams nodrošināt iespēju šīs prasības īstenot reālajā dzīvē. Un reālā dzīve ir: kritiski zems nozarē strādājošo atalgojums, iepretim tam – mācību kursu un citu mācību izdevumu (ceļa, naktsmītnes Rīgā) dārdzība; daudz pirmspensijas vecuma bibliotēku nozarē strādājošo; grūtības nodrošināt ar darbiniekiem attālas lauku reģionu bibliotēkas, u.c. Veidojas noslēgts aplis: zemā nozares atalgojuma dēļ bibliotēku darbinieki nevar atļauties iegūt izglītību vai arī izglītību ieguvušie nenāk strādāt uz bibliotēkām; savukārt, ja bibliotēkās var strādāt nekvalificēti  darbinieki, pat cilvēki ar vidējo izglītību – kā motivēt prasību šādā nozarē paaugstināt algas?

 

LNB KAC izstrādāta 960 stundu profesionālās tālākizglītības programma “Bibliotēku zinības”, pēc kuras apguves, nokārtojot kvalifikācijas eksāmenu, būs iespēja iegūt bibliotekārā darba jomā šobrīd plānoto zemāko pieļaujamo — 3. kvalifikācijas līmeni. Programmas maksa – 900 eiro. Pirmā kursantu grupa jau nokomplektēta – drīzumā mācības uzsāks 8 cilvēki. Trijiem mācību izmaksas segs pašvaldības.  Diemžēl vairums pašvaldību uzskata, ka nodokļu maksātāju nauda nav tērējama kādas pamatspeciālitātes apgūšanai – par to atbildīgs katrs cilvēks pats. Citādi ir ar profesionālās pilnveides kursiem – papildus prasmju apguvi parasti pašvaldības atbalsta.

 

Paredzēts, ka 2017. gada beigās darbu sāks Eksaminācijas centrs ārpus formālās izglītības sistēmas apgūtās profesionālās kompetences novērtēšanai. Eksāmena nokārtošana ļaus iegūt 3. kvalifikācijas līmeni. Uz eksāmenu varēs pieteikties jebkurš – arī tie, kuri profesiju būs apguvuši pašmācības ceļā vai darba pieredzes gaitā.

 

Ledus nozares profesionālās izglītības jomā atkal ir sakustējies. Jācer, ka bibliotekārajā sabiedrībā turpināsies konstruktīvas diskusijas un šoreiz galu galā tomēr izdosies vienoties par konkrētām izglītības prasībām bibliotekāriem, izstrādāt un pieņemt jaunos noteikumus, kas būs saistoši ikvienam nozarē strādājošajam.