Biruta Eglīte ir uzrakstījusi grāmatu par Velgu Vītolu ,,Zvēri un cilvēki”. Grāmata ir tikko izdota, bet jau izraisījusi lielu interesi.  Mūzikas skolas zālē uz tikšanos bija ieradušies daudzi: gan pieaugušie, gan bērni.  

 

Grāmatas mērķauditorija vairāk ir pieaugušie, jo šai darbā Velga  ļoti atklāti stāsta par sevi, par pārdzīvoto tais mēnešos, kad viņa bija atlaista no darba, kas ir visa viņas dzīve, par sarežģītajām cilvēku attiecībām. Tomēr, kā pati Velga atzīst, nodaļās, kas stāsta par zvēriem, daudz interesanta atradīs arī bērni. 

 

Domāju, ka Velga Vītola Latvijā (šķiet, ka ne tikai Latvijā) ir vienīgā, kurai izdevies no dūrītes lieluma lāčubērna izaudzināt spēcīgu lāci, vienīgā, kurai izdevies iekarot tramīgo un uzmanīgo lūšu uzticību, kļūt par mammu alnēnam, ežukiem, ūdrītim, stārķim. Ja par Velgu uzņemtu labu filmu, to noteikti varētu rādīt starptautiskos TV kanālos, kas stāsta par dzīvnieku un cilvēku attiecībām. Dzīvnieku kopšana ir gan Velgas talants, gan sirdsdarbs. Ne  velti 1. aprīlis, kad viņa pirms 35 gadiem sāka strādāt Līgatnes dabas takās, Velgai ir nozīmīgāks par pašas dzimšanas un vārda dienām.  

 

Velga ar aizrautību stāsta par katra izglābtā zvēra dabu, paradumiem, izdarībām. Katram no tiem ir savs vārds kā cilvēkam un par katru var uzrakstīt stāstu. Visi šie stāsti ir ne tikai apbrīnojami ar to, ka līdzīgi pasakām, bet arī izglītojoši un sagrauj vairākus mītus: izrādās, ka ežiem ir pilnīgi vienaldzīgas sēnes un viņus nedrīkst barot ar govs pienu, ka stārķis, neskatoties uz mazo smadzeņu apjomu, var pa gabalu atpazīt saimnieces mašīnu, ka mežmalā atrasts guļošs stirnas bērns nav atstāts, bet vienkārši gaida mammu… Stāstījumu ilustrē Velgas fotouzņēmumi.  

Grāmata ir pieejama Ludzas bibliotēkā, bet droši vien būs izveidojusies interesentu rinda, kas vēlēsies to izlasīt.