Bibliotēku nozarē strādā ļoti daudz aizrautīgu, interesantu un radošu cilvēku, par kuriem neko nezinām vai zinām ļoti maz. Lai labāk iepazītu nozares speciālistus, Latvijas Bibliotēku portāls turpina interviju sēriju “Iepazīstam savējos”. Šoreiz par sevi stāsta Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Ūziņu bibliotēkas vadītāja Gunita Kulmane.
Lai popularizētu Latvijas bibliotekāru veikumu, vairotu sabiedrības izpratni par bibliotekāra darba ikdienu un celtu bibliotekāru profesionālo pašapziņu, Latvijas Bibliotēku portāls jau ceturto sezonu turpina sociālo mediju rubriku “Ko dara bibliotekārs?”. Šoruden aicinām Latvijas bibliotēkas stāstīt un rādīt, kā tiek veicināts lasītprieks. Turpmāk katru otrdienu Bibliotēku portāla Instagram kontā un LNB Bibliotēku attīstības centra Facebook lapā iepazīsim jūsu iesūtītos piemērus. Tos papildinās arī izvērstāks raksts tepat portālā. Sezonu turpinām ar Valmieras Integrēto bibliotēku.
2024. gada 15. aprīlī Aušrine Žilinskiene (Aušrinė Žilinskienė) tika oficiāli izziņot kā Lietuvas Nacionālās Martina Mažvīda bibliotēkas jaunā ģenerāldirektore, kļūstot par pirmo sievieti šajā amatā Nacionālās bibliotēkas 105 gadu vēsturē. Priekštecis Renalds Gudausks bibliotēku vadīja 13 gadus.
2024. gada 6. novembrī Alberta Kronenberga Slokas bibliotēkā tika atklāta izstāde “Grāmata – Slokas vēstures līdzgaitniece: Slokas bibliotēkas seno grāmatu vērtību ducis”. Izstāde iepazīstina ar divpadsmit senākajām un vērtīgākajām grāmatām no Alberta Kronenberga Slokas bibliotēkas krājuma.
Alberta Kronenberga Slokas bibliotēka ir visu Slokā pastāvējušo bibliotēku pēctece, un tās krājumā joprojām ir 104 vecākās agrāko bibliotēku grāmatas, kuras izdotas laika posmā no 1879. līdz 1930. gadam. Šo grāmatu ceļš ved cauri vēsturiski un politiski sarežģītam laikmetam, divu kara laiku peripetijām un padomju laika cenzūrai. Nākamgad – 2025. gadā – bibliotēka atzīmēs 140 gadu jubileju.
Projekts “Mūžīgā piekļuve” (“Eternal Access Project“) pastāvīgi aizsargā aizliegtās grāmatas drošās datu glabātuvēs, kas atrodas dziļi Arktikas mūžīgā sasaluma zonā, uz datu nesējiem, kas paredzēti 2000 gadu (vai ilgākai) glabāšanai un būs pieejami nākamajām paaudzēm, ja citi avoti tādi vairs nebūs.
Komunikācija vēl nekad nav bijusi tik apjomīga un intensīva kā mūsdienās. Vai viedtālruņi un sociālie tīkli definē jaunu runāšanas veidu? Vai mēs piedzīvojam “mutvārdu tradīcijas atgriešanos”? Saruna ar Potsdamas profesionālāsaugstskolas bibliotēkzinātnes profesoru Hansu Kristofu Hobomu.
Komunikācija vēl nekad nav bijusi tik apjomīga un intensīva kā mūsdienās. Vai viedtālruņi un sociālie tīkli definē jaunu runāšanas veidu? Vai mēs piedzīvojam “mutvārdu tradīcijas atgriešanos” Saruna ar Potsdamas profesionālās augstskolas bibliotēkzinātnes profesoru Hansu Kristofu Hobomu.
Hoboma kungs, Jūs kā zinātnieks, kas nodarbojas ar zināšanu arhivēšanu, novērojat komunikācijas mutvārdu formu atgriešanos. Ko ar to īsti saprot?
Interesanti, ka digitalizācija, tātad informācijas “dematerializācija”, ļauj mums atkal dibināt tiešus kontaktus ar mūsu komunikācijas partneriem – lai gan ilgu laiku valdīja pretējs uzskats. E-pasta sakarā mēs jau ļoti agri varējām novērot, kā rakstīšanas stils acīm redzami mainās tajā virzienā, kuru pazīstam no tiešās saskarsmes reālas tikšanās laikā. Tagad tehnoloģijas mums sniedz iespēju, piemēram, ar Skype vai Youtube starpniecību sarunāties aci pret aci, un tādējādi likt lietā arī visus neverbālos komunikācijas elementus – mīmiku, balsi, žestus.
Turpinājumu lasiet šeit.
