Latvijas kultūras kanons izveidots 2008. gadā un ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. To veido 99 vērtības septiņās kultūras jomās: arhitektūra un dizains, kino, literatūra, mūzika, skatuves māksla, tautas tradīcijas un vizuālā māksla. Literatūras sadaļā rodamas 14 vērtības:

  • Eriks Ādamsons. „Smalkās kaites” (1937);
  • Vizma Belševica. „Gadu gredzeni” (1969); „Dzeltu laiks” (1987); triloģija „Bille” (1995–1999);
  • Uldis Bērziņš. Dzeja;
  • Rūdolfs Blaumanis. Noveles; „Indrāni” (1904);
  • Aleksandrs Čaks. „Mana paradīze” (1932); „Mūžības skartie” (1937–1939);
  • Regīna Ezera. „Zemdegas” (1977);
  • Jānis Jaunsudrabiņš. „Baltā grāmata” (1921); „Aija” (1911–1925);
  • Brāļi Kaudzītes. „Mērnieku laiki” (1879);
  • Kārlis Mīlenbahs. „Latviešu valodas vārdnīca” (1923–1946);
  • Jānis Poruks. „Pērļu zvejnieks” (1895);
  • Rainis. „Gals un sākums” (1912); „Uguns un nakts” (1905);
  • Kārlis Skalbe. „Ziemas pasakas” (1913);
  • Ojārs Vācietis. „Si minors” (1982);
  • Imants Ziedonis. „Es ieeju sevī” (1968); „Taureņu uzbrukums” (1988); „Epifānijas” I un II (1971–1974).

Diskusijas gaitā izkristalizējās vairāki galvenie jautājumi, par kuriem veidojās domstarpības gan ekspertu, gan auditorijas vidū. Pirmais diskusijas tematiskais loks bija saistīts ar to, vai kanonizējams ir viens konkrēts autora darbs vai visa viņa daiļrade. Literatūras sadaļas ekspertu, kuru vidū 2008. gadā bija arī Nora Ikstena, lēmums bija izvirzīt atsevišķus autoru darbus, kas būtu svarīgi ne tikai latviešu literatūras vēstures kontekstā, bet arī visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kā atzina rakstniece, šis saraksts, salīdzinājumā ar citiem līdzīgiem sarakstiem, ir līdz šim labākais variants, jo tajā rodami ne tikai ekspertu augsti novērtēti, bet arī tautas iemīļoti darbi. Visa kāda rakstnieka daiļrade netika izvirzīta tādēļ, ka tas ir kultūras, nevis personību kanons. Gundega Blumberga gan iebilda pret šo risinājumu, jo uzskata, ka nav iespējams izvirzīt vienu krājumu no tik talantīga un tautā mīlēta dzejnieka kā, piemēram, Ojārs Vācietis. Iekļaujot kanonā vienu viņa krājumu „Si minors”, tiek sniegts ierobežots skatījums uz dzejnieka daiļradi.

Otrais diskusiju temats bija kanona jēdziens un nepieciešamība. Auditorijai bija iebildumi pret terminu „kanons”, jo vairumam cilvēku tas tradicionāli asociējas ar reliģijas un baznīcas dogmām. Jā, visas sarakstā iekļautās vienības ir vērtības, bet vai tas ir kanons? Lielāku tautas atsaucību varētu panākt, izvēloties citu vārdu, piemēram, tezaurs. Skaidrojama būtu arī kanona nepieciešamība. Noras Ikstenas apgalvojumam, ka kanons ir vajadzīgs valsts kultūrpolitikai, var piekrist tikai daļēji. Ja Kultūras ministrija finanšu līdzekļus piešķirs tikai, balstoties uz Latvijas kultūras kanona sarakstu, diskriminētas tiks tās kultūras vērtības, kuras palikušas ārpus saraksta. Īpaša nozīme kanonam varētu būt izglītībā, taču kanona izmantošana Latvijas skolu programmās nav obligāta. Literatūras vērtības šādā aspektā ir ievērojami izdevīgākās pozīcijās, jo tās skolā tiek mācītas, kamēr kino un skatuves mākslas apguve skolās vēl aizvien ir retums. Īpaša uzmanība nākotnē pievēršama kanona vērtību pieejamībai: iespējai demonstrēt filmas un teātra izrādes, īpašas atlaides skolēniem teātros un muzejos. Paraugam var noderēt 2006./2007. gadā izveidotais Nīderlandes vēstures un kultūras kanons, kas kopš 2009. gada ir Nīderlandes vispārizglītojošo skolu obligāto mācību programmu sastāvdaļa. Taču Nīderlandes vēstures un kultūras kanonam, salīdzinājumā ar Latvijas kultūras kanonu, ir vismaz divas vērā ņemamas priekšrocības. Pirmkārt, tās ir vienā sarakstā apkopotas 50 vispārīgas vērtības. Latvijas kultūras kanona lielais apjoms un sadalījums nozarēs padara to smagnēju un grūti izmantojamu, līdz ar to gana vērtīga ir doma par krietni vispārīgāka vērtību saraksta izstrādi. Otrkārt, Nīderlandes vēstures un kultūras kanonu veidojusi viena ministrija – Nīderlandes Izglītības, kultūras un zinātnes ministrija, kas, protams, ievērojami atviegloja kanona ieviešanas darbu. Var piekrist Gundegai Blumbergai, ka neviens kanons nepiespiedīs tautu mīlēt kādu rakstnieku un viņa daiļradi, taču izglītības sistēma ir ceļš, kas dod šo iespēju.

Nora Ikstena uzskata, ka kanonam jābūt atvērtai sistēmai – ar iespēju to papildināt. Savu kanonu var veidot katrs novads un reģions. Kurš cits, ja ne mēs paši, lai rūpējamies un uzturam savas kultūras vērtības. Ja reiz eksperti nav iekļāvuši kanonā tādus Madonas novadniekus kā Ilze Indrāne un Jānis Ezeriņš, tad madoniešiem ir visas iespējas to panākt.

Nav noliedzams, ka vērtībām jāiziet laika pārbaude. Kā atzina Gundega Blumberga, tas, kas šobrīd ir vispārējs oriģinālliteratūras bestsellers, pēc pieciem desmit gadiem būs aizmirsts. Noru Ikstenu priecē, ka Latvijas Televīzijas projekta „Lielā lasīšana” TOP 100 balsojumā iekļuvis viņas romāns „Dzīves svinēšana”. Darbs ir iznācis 1998. gadā, t. i., gandrīz pirms 20 gadiem, tas nozīmē, ka cilvēki to izvēlējušies tāpēc, ka tam viņu dzīvē ir kāda vērtība, nevis tāpēc, ka tas ir kārtējais „modes šedevrs”.

Pirms diskusijas Madonas novada bibliotēkā notika bērnu radošā darbnīca „KiKK jeb Kas ir Kultūras kanons”. Tajā piedalījās 75 bērni, kuri veica visdažādākās aktivitātes: gāja rotaļās, zīmēja, krāsoja, līmēja, būvēja Gaismas pili.

Šī bija piektā diskusija Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotajā pasākumu ciklā „Latvijas kultūras kanona zīmē”. Pirmā diskusija 26. februārī notika Balvos un bija veltīta kultūras kanona tautas tradīciju sadaļai. Diskusija par kanona kino sadaļu notika 4. martā Cēsīs, par mūzikas sadaļu – 18. martā Liepājā, par skatuves mākslas sadaļu – 27. martā Daugavpilī.

Nākamās diskusijas par Latvijas kultūras kanonu notiks:

  • 16. aprīlī Mežotnes pagasta Mežotnes bibliotēkā – arhitektūras un dizaina vērtības (piedalās arhitekte Ieva Zībārte un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis);
  • 24. aprīlī Jēkabpils Galvenajā bibliotēkā – vizuālās mākslas vērtības (piedalās mākslas zinātniece Laima Slava un mākslinieks Aivars Vīlipsons).

Pasākumu cikls ir projekta „Latvijas kultūras kanona vērtību popularizēšana Latvijas publiskajās bibliotēkās” sastāvdaļa. Projekta mērķis – veicināt Latvijas kultūras kanona atpazīstamību un rosināt diskusijas par kultūras vērtībām. Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija.