Diskusijas ekspertes bija kinokritiķe Daira Āboliņa un kinožurnāliste Kristīne Matīsa, diskusiju vadīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku konsultatīvā centra projektu vadītāja Liega Piešiņa.

Latvijas kultūras kanons izveidots 2008. gadā un ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. To veido 99 vērtības septiņās kultūras jomās: arhitektūra un dizains, kino, literatūra, mūzika, skatuves māksla, tautas tradīcijas un vizuālā māksla. Kino sadaļā rodamas 12 vērtības:

  • Lāčplēsis (1930);
  • Baltie zvani (1961);
  • Purva bridējs (1966);
  • Elpojiet dziļi… (Četri balti krekli, 1967);
  • Nāves ēnā (1971);
  • Ceplis (1972);
  • Ābols upē (1974);
  • Vanadziņš (1978);
  • Vecāks par desmit minūtēm (1978);
  • Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981);
  • Vai viegli būt jaunam? (1986);
  • Šķērsiela (1988).

Kā redzams, Latvijas kultūras kanona kino sadaļas veidotāji izvēlējušies kanonā iekļaut konkrētas filmas, nevis, piemēram, personības vai virzienus, kā to darījuši citu sadaļu eksperti. Lai gan, salīdzinot ar citām kultūras kanona sadaļām, kino nozare ir visjaunākā, tas nenozīmē vieglāku vērtību izvirzīšanas ceļu, jo izvēlēties 12 filmas no visa latviešu kinematogrāfa ir gana sarežģīts uzdevums. Daudzi vērtīgi un pat izcili darbi palika ārpus kanona, kas, protams, izraisīja lielu sabiedrības neapmierinātību. Piemēram, vienīgā kanonā iekļuvusī animācijas filma ir Arnolda Burova „Vanadziņš”. Taču izvēlēties vienu multfilmu no Arnolda Burova daiļrades nav viegli, turklāt „aiz borta” paliek pārējie izcilie latviešu animatori, piemēram, Roze Stiebra un Signe Baumane. Interesanti, ka bija trīs filmas, par kuru iekļaušanu kanonā eksperti bija vienisprātis. Pirms darba grupas sarunu uzsākšanas katrs eksperts izveidoja savu kino vērtību sarakstu. Filmas, kas atkārtojās visu ekspertu sarakstos, bija: Jāņa Streiča „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, Herca Franka „Vecāks par desmit minūtēm” un Ivara Kraulīša „Baltie zvani”.

Kā atzina Daira Āboliņa, „kanons” nav īstais vārds šādu sarakstu apzīmēšanai, jo tā izstrādes gaita un arī „produkts” liecina, ka mēs spēlējamies ar šo terminu. To skaidri pierāda Kristīnes Matīsas apgalvojums, ka kanons nav akmenī iecirsta dogma, jo mūsdienās pret kanonu var izturēties gana brīvi un elastīgi. Tāpat Kristīne Matīsa uzsvēra, ka vērtīgākas par pašu kanonu ir tā izraisītās diskusijas, jo tās liek pievērsties kultūras vērtībām, pārdomāt un izvērtēt kultūras mantojumu.

Jāatzīst gan – lai kļūtu par vērtību, jāiziet laika pārbaude. Tieši tāpēc, pēc Kristīnes Matīsas domām, jauniešu ieteiktās jaunākās kino vērtības, kas tika minētas, piedaloties Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajā konkursā „Jaunais kultūras kanons (1991–2013)”, pagaidām kanonā nav ievietojamas. Jaunieši ierosinājuši kultūras kanonā iekļaut tādas jaunākās latviešu filmas kā „Rīgas sargi”, „Kolka Cool” un „Sapņu komanda 1935”. Vienīgā jauniešu izvirzītā vērtība, ko būtu ar mieru akceptēt arī kinokritiķi ir „Mammu, es tevi mīlu”. Vēl jaunieši vēlētos kanonā redzēt Jāņa Streiča spēlfilmas „Cilvēka bērns” un „Likteņdzirnas”, Vladimira Kaijaka romānu ekranizējumu „Likteņa līdumnieki”, Dzintras Gekas dokumentālās filmas, Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālo filmu „Bekons, sviests un mana mamma”, kā arī animācijas filmas „Joka pēc alfabēts” un „Bezmiegs”.

Veidojot kanonu, svarīgi ir izvēlēties kritērijus, jo nacionālo izjūtu un mākslas kvalitāti nav nemaz tik viegli apvienot. Piemēram, Lailas Pakalniņas filmas ir ļoti profesionālas, tāpēc – augstu novērtētas ārzemēs, taču vidusmēra skatītājam Latvijā tās ir nesaprotamas tieši savas augstās mākslinieciskās kvalitātes dēļ. Jānim Streičam ir izdevies apvienot individuāli nacionālo ar mākslinieciski kvalitatīvo, kaut vairumu viņa filmu tomēr ierobežo piesaiste laikmetam un nacionalitātei. Piemēram, „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un „Mans draugs – nenopietns cilvēks” varētu būt grūti saprotamas tiem, kas nav piedzīvojuši padomju laikus: gan mūsdienu jaunatnei, gan ārzemniekiem. Latviešu kino iziešanu starptautiskā arēnā ierobežo lokālais izpausmes veids, jo starptautiskās atzinības gūšanai nepieciešamas pavisam citas kvalitātes nekā popularitātes iemantošanai tautā. Turklāt vairumam Latvijas iedzīvotāju trūkst izpratnes par kino mākslinieciskās kvalitātes vērtēšanas kritērijiem. Piemēram, labs kino nav literāra darba tiešs ekranizējums vai Holivudas stila pakaļdarinājums.

Diskusijas gaitā izvirzījās secinājums, ka labākais latviešu kino radīts 20. gadsimta 70. gados. Šis apgalvojums radīja pārdomas par mūsdienu demokrātijas un padomju stagnācijas laika priekšrocībām un trūkumiem. No iepriekš minētā secinājuma izriet, ka labākais kino Latvijā tapis stagnācijas laikā! Kristīne Matīsa to pamatoja ar to, ka stagnācija un cenzūra liek domāt, runāt tēlos, zemtekstos, tāpēc arī tāds rezultāts. Tagad, kad vismaz teorētiski valda vārda brīvība, cilvēkiem vai nu nav vairs ko teikt, vai arī viņi to neprot darīt skaisti un mākslinieciski. Nopietnus šķēršļus kvalitatīva kino tapšanā mūsdienās liek arī finanšu trūkums. Mūsdienu režisoram nepietiek ar to, ka viņš ir talantīgs, viņam jāprot arī piesaistīt naudu, strādāt ar sponsoriem, atrast labu producentu. Valda uzskats, ka padomju laika dzelzs priekškars mūsu kino veidotājus šķīra no pasaules vēsmām un neļāva uzņemt pasaules līmeņa kino, taču Kristīne Matīsa apgāza šo stereotipu, apgalvojot, ka daudzas padomju laikā uzņemtās latviešu kinofilmas atbilst labākajām attiecīgā laika tendencēm un ir vienlīdzīgās pozīcijās ar tā laika Eiropas vai Amerikas kinematogrāfu. Secinājums – Latvijas kultūras kanonu bija vērts veidot kaut vai tāpēc vien, lai celtu latvieša pašapziņu un viņš nenoniecinātu savas vērtības.

Diskusiju noslēdza īsfilmas „Baltie zvani” demonstrācija. Savukārt mazajiem cēsniekiem bija iespēja piedalīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku konsultatīvā centra speciālistu piedāvātajā radošajā darbnīcā „KiKK jeb Kas ir Kultūras kanons?”, kuras laikā bērni krāsoja un līmēja kanona vērtības, gāja rotaļās un veidoja Gaismas pils maketu.

Jāpiebilst, ka Cēsis par kino sadaļas diskusiju vietu netika izvēlētas nejauši. Kā apstiprinājumu cēsnieki bija sagatavojuši plakātu „Cēsu pilsētā uzņemto filmu maršruts” (sk. attēlu raksta sākumā). Diskusijas gaita pierādīja, ka šī izvēle bija pareiza. Tā kā diskusijas dalībnieku skaits nebija liels, to var nosaukt par kamerdiskusiju. Taču neba apmeklētāju skaita daudzumā slēpjas pasākuma veiksme vai neveiksme. Varbūt tieši diskusijas kamersastāvs ļāva tai izvērsties tik emocionālai un atklātai. Pateicoties Dairas Āboliņas un Kristīnes Matīsas plašajām zināšanām un aizraujošajiem stāstiem, kā arī auditorijas atsaucībai un ieinteresētībai diskusija bija vienlīdz emocionāla un izzinoša.

Kino pasaules tālākiepazīšanu var turpināt žurnālā „Kino Raksti”. Pašapziņas celšanai par latviešu kino noderēs Kristīnes Matīsas grāmata „Vecās labās… : latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles” (Rīga : Atēna, 2005), ko var uzskatīt par Latvijas kultūras kanona kino sadaļas paplašināto variantu. Visas Kristīnes Matīsas grāmatā un Latvijas kultūras kanonā iekļautās filmas „Gaismas tīkla” bibliotēkām bez maksas pieejamas portālā „Filmas.lv”.

Šī bija otrā diskusija Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotajā pasākumu ciklā „Latvijas kultūras kanona zīmē”. Pirmā diskusija 26. februārī notika Balvos un bija veltīta kultūras kanona tautas tradīciju sadaļai.

11. martā Ventspils Galvenajā bibliotēkā tiks atklāta Latvijas Nacionālās bibliotēkas ceļojošā izstāde „Latvijas kultūras kanons Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas kolekcijā „Zudusī Latvija””.

Nākamās diskusijas par Latvijas kultūras kanonu notiks:

  • 18. martā Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā – mūzikas vērtības (piedalās mūzikas žurnālists Orests Silabriedis un Liepājas simfoniskā orķestra vadītājs Uldis Lipskis);
  • 27. martā Latgales Centrālajā bibliotēkā – skatuves mākslas vērtības (piedalās režisors Oļegs Šapošņikovs un teātra kritiķe Līga Ulberte);
  • 4. aprīlī Madonas novada bibliotēkā – literatūras vērtības (piedalās grāmatu redaktore Gundega Blumberga un rakstniece Nora Ikstena);
  • 16. aprīlī Mežotnes pagasta Mežotnes bibliotēkā – arhitektūras un dizaina vērtības (piedalās arhitekte Ieva Zībārte un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis);
  • 24. aprīlī Jēkabpils Galvenajā bibliotēkā – vizuālās mākslas vērtības (piedalās mākslas zinātniece Laima Slava un mākslinieks Aivars Vīlipsons).

Pasākumu cikls un izstāde ir projekta „Latvijas kultūras kanona vērtību popularizēšana Latvijas publiskajās bibliotēkās” sastāvdaļa. Projekta mērķis – veicināt Latvijas kultūras kanona atpazīstamību un rosināt diskusijas par kultūras vērtībām. Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija.