Budraiči atrodas Žemaitijā, Šauļu apriņķī, netālu no Tītuvēnu (Tytuvėnai) un Ķelmes (Kelmė) pilsētiņām. Ciemā dzīvo 300 iedzīvotāji, un Lietuvā tas kļuvis pazīstams pēc sekmīgas vietējā uzņēmuma darbības. Uzņēmumā, kurš ar Eiropas Savienības projektu finansiālu atbalstu dibināts jau 2008.–2009. gadā, Budraiču iedzīvotāji pārstrādā apkārtējo saimniecību uzaudzētos augļus un dārzeņus. Saražotā produkcija kā atzīts ekoprodukts ir iecienīta visā valstī.

Tas izklausās neticami, taču Budraiču iedzīvotāji bez bibliotēkas dzīvoja turpat 20 gadus. Nav brīnums, ka budraitieši nolēma atjaunot pirms 18 gadiem likvidēto bibliotēku, turklāt – pašu spēkiem. Vietējā uzņēmumā iegūtie peļņas līdzekļi tika ziedoti bibliotēkas dibināšanai – tika iekārtotas telpas, pasūtīti periodiskie izdevumi. “Mūsu uzņēmums nevar lepoties ar milzīgu peļņu, taču šo to izdodas nopelnīt. Par šo naudu tad arī esam ierīkojuši bibliotēku, par šo naudu pasūtām laikrakstus, žurnālus,” stāsta sabiedriskās organizācijas “Budraiču kopiena” (“Budraičių bendruomenė“) projektu vadītāja Virgīnija Žurbenkiene (Virginija Žurbenkienė). Taču vislielāko darbu, viņasprāt, ir paveikuši iedzīvotāji – paši izremontēja telpas, sanesa grāmatas. Bibliotēkā esošie trīs datori iegādāti par projektu līdzekļiem. “Ievilkām internetu. Atsaucās pat ārzemēs mītošie tautieši, uzdāvināja grāmatas,” stāsta sabiedriskās organizācijas priekšsēdētāja Virgīnija Umantiene (Virginija Umantienė).

Grūti pat aptvert, cik lielu darbu paveikuši ciema iedzīvotāji. Taču vislielāko iespaidu atstāj tas, ka cilvēki ir gatavi paši bibliotēkā arī strādāt. Pēc pašu izveidota grafika budraitieši ne tikai kurina krāsni un vāra tēju, bet arī izsniedz grāmatas, pieskata un pamāca interneta izmantotājus.

Budraiču bibliotēka paguvusi izpelnīties ievērību arī ar to, ka saviem apmeklētājiem ir atvērta nedēļas nogalēs. “Bet kā gan citādi? Tieši nedēļas nogalēs taču cilvēkiem vislabprātāk patīk satikties, šķirstīt žurnālus un lasīt grāmatas,” skaidro V. Žurbenkiene. Viņa stāsta, ka situācija Budraičos bijusi ļoti nomākta. Ciemā ilgus gadus nav bijis nevienas kultūras iestādes, tāpēc nav brīnums, ka jau pirmajā bibliotēkas darba dienā cilvēki nav gribējuši izklīst un lūguši pagarināt darbalaiku.

Bibliotēka ierīkota ēkā, kur agrāk atradies kultūras nams, un ikviens bibliotēkas apmeklētājs atzīst, ka tajā ir ne tikai skaisti, bet arī silti. Tā kā par interneta izmantošanu nav jāmaksā, visi datori gandrīz vienmēr ir aizņemti – tos izmanto kā pieaugušie, tā bērni. Budraitieši uz bibliotēku nāk ne tikai lasīt grāmatas un žurnālus, bet arī uzzināt jaunumus, nosūtīt e-pastu vai pa Skaipu parunāt ar ārzemēs dzīvojošajiem tuviniekiem. Tāpat visiem ir svarīgi pakomunicēt vienam ar otru ārpus ierastajām un apnikušajām mājas sienām.

Lai gan Lietuvas plašsaziņas līdzekļos šī ziņa ievietota 2012. gada pavasarī, un neizdevās atrast jaunāku un aktuālāku informāciju, domāju, ka notikums ir ļoti iedvesmojošs. Tas ir stāsts, kurš kārtējo reizi atgādina, cik daudz varam izdarīt paši un ka tieši no pašu darbības vai bezdarbības ir atkarīga gan mūsu ikdiena, gan nākotne. Tas ir stāsts, kuru vērts stāstīt tālāk – paraugam un iedvesmai.