Jēkabpils zonālā valsts arhīva direktores Guntas Pašunas kabinetā puķēm patīk: tās, saules pusē uz palodzēm saliktas, siltumā gozējas un aug itin kuplas. Arhīvs cilvēkam varētu asociēties ar milzu dokumentu plauktiem, nopietnību, varbūt pat zināmu noslēpumainību, taču šī pirmā telpa arhīva ēkā, kurā ienākam, rada itin omulīgu gaisotni.

 

Bagātība, kas jāved ar kravas auto

 

Jēkabpils zonālais valsts arhīvs, kas ir Latvijas Nacionālā arhīva teritoriālā struktūrvienība, atrodas bijušās Lauktehnikas kantora telpās, un nu jau labu laiku tas aizņem pilnīgi visu lielo ēku. Vēl vairāk — apjomīga dokumentu glabātava atrodas arī Zvanītāju ielā. Te — Brīvības ielā 2a — ir desmit darba kabineti un ikdienā savus pienākumus veic desmit darbinieki.

 

Brīvības ielas mājā Jēkabpils zonālais valsts arhīvs aizņem 1 782 m² lielu platību. Par milzīgo dokumentu apjomu, kas atrodas šeit strādājošo pārziņā, liecina, piemēram, tas, ka tad, kad 2010. gadā tika likvidēts informācijas un pakalpojumu sektors Ogrē (īsi pirms tam arī Aizkrauklē), dokumentu ķīpas no turienes tika vestas uz Jēkabpili, izmantojot divas smagās automašīnas, un šis process esot aizņēmis turpat trīs nedēļas.

 

G. Pašuna stāsta, ka arhīva nosaukums pirms kāda laika tika nomainīts, jo tas bijis garš un grūti iegaumējams. Taču tā ir tikai nosaukuma maiņa. Nekas cits nav mainījies: darbs un pienākumi tie paši: meklēt krājumos vajadzīgos dokumentus un sniegt izziņas arhīva apmeklētājiem.

 

— Jēkabpils zonālais valsts arhīvs nodrošina nacionālajā dokumentārajā mantojumā iekļaujamo dokumentu uzkrāšanu, uzskaiti, saglabāšanu un izmantošanu Jēkabpils pilsētā, kā arī Aizkraukles, Aknīstes, Ikšķiles, Jaunjelgavas, Jēkabpils, Kokneses, Krustpils, Ķeguma, Lielvārdes, Neretas, Ogres, Pļaviņu, Salas, Skrīveru un Viesītes novados, — tā rakstīts arhīva mājas lapā.

 

Kā 547 000 mapēs atrast īsto dokumentu?

 

Kādi tad ir šie dokumenti, kas te glabājas? Kādu laika posmu tie aptver? Kas pārsvarā nepieciešams tiem cilvēkiem, kuri diendienā uz arhīvu nāk?

Jēkabpilī uzkrāti Aizkraukles (ko līdz 1990. gadam sauca par Stučku), Jēkabpils un Ogres rajonu padomju okupācijas perioda vietējo valsts varas un pārvaldes iestāžu, uzņēmumu un organizāciju dokumenti par laika periodu no 1944. līdz 1991. gadam. Arī likvidēto Jēkabpils (1945 —1949), Ogres (1947 — 1949) apriņķu un Jaunjelgavas, Neretas (1950 — 1956), Krustpils (1950 — 1962), Līvānu un Pļaviņu (1950 — 1959) rajonu iestāžu dokumenti. Tāpat Aizkraukles, Jēkabpils un Ogres rajonu LR perioda vietējo valsts un pašvaldību institūciju dokumenti (1991 — 1996), kā arī atsevišķu privāto uzņēmumu dokumenti. Vēl fondos rodami kolhozu un padomju saimniecību, starp tiem arī Skrīveru izmēģinājumu saimniecības, Ogres dārzkopības izmēģinājuma stacijas, mācību, veselības aprūpes, kultūras, sporta iestāžu un organizāciju lietvedības dokumenti.

 

Jēkabpils zonālā valsts arhīva darbinieki par ievērojamākajiem savā rīcībā esošajiem agrāko rūpniecības gigantu fondiem uzskata Ogres trikotāžas kombināta, Jēkabpils būvmateriālu rūpnīcas un Krustpils tiltu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas arhīvus. Te rodamas arī Jēkabpils rajona bijušā kara komisariāta lietās esošās ziņas par Otrā pasaules kara laikā kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem Padomju armijas karavīriem.

 

G. Pašuna mūs ieved vienā no arhīva Brīvības ielā esošajām glabātavas telpām, kas atrodas aiz metāla durvīm. Ieejot vietā, kas agrāk bija Lauktehnikas kultūras nama zāle, acīm paveras rindās salikti metāla plaukti, kas stiepjas no grīdas līdz pat griestiem. Tie pilni ar kastēm un mapēm, kas, sasietas ar aukliņām, rindojas tikai arhivāriem vien zināmā secībā. Katra mape vai kaste ir viena glabāšanas vienība, un Jēkabpils arhīvā tādu ir 547 000. Darbs ar tām prasa lielu pedantismu: pietiek vienu lapiņu ielikt nepareizā mapē un cauri ir — kāda cilvēka dzīvē zūd, piemēram, svarīgs darba stāža posms. Glabātavas kastes ir piesūcinātas pret mitruma un pelējuma uzņemšanu. Telpā arī atrodas speciāla ierīce, kas savāc mitrumu, un laiku pa laikam materiālu paraugi tiek vesti uz laboratoriju pārbaudīt, vai nav iemetusies pelējuma sēne, kas ir bīstama, jo tās iedarbībā papīrs sabirst. Lai gan mūsdienās arī pelējuma sēnes skartu, īpaši vērtīgu dokumentu varot atjaunot speciālā laboratorijā.

 

— Cilvēki ir pārliecināti, ka mums te viss sasistematizēts līdzīgi kā bibliotēkas katalogā vai datora datu bāzē: nospied tikai pogu un mirklī viss atveras. Bet tā nav. Dokumenti mums neglabājas pa tēmām vai uzvārdiem. Ne reizi vien ir bijis tā, ka apmeklētājs prasa: — Paskatieties, kas tur pie mana uzvārda atrodams! Vai citam interesē viss, kas arhīvā rodams par Daugavas tiltu. Nav tādas atsevišķas kastes, mapes vai plaukta par Daugavas tiltu vai Jāni Bērziņu! Bet es cilvēkus saprotu, jo tad, kad pati šeit nestrādāju, arī domāju tāpat, — stāsta G. Pašuna.

 

Cik ilgu laiku prasa atrast cilvēkam vajadzīgās ziņas, piemēram, par nostrādātajiem gadiem vai mēnešiem kolhozā? Arhivāri zina, ka tas ir darbietilpīgs process, jo reizēm jāpāršķir 10 — 15 uzskaites grāmatas, kurās kolhoza grāmatveži savulaik rēķinājuši izstrādes dienas. Cik dienu uzskaitīts, cik un par ko samaksāts. Vieglāk esot meklēt ziņas par darba stāžu cilvēkiem, kuri strādājuši rūpnīcās, jo tur ir rīkojums par pieņemšanu, rīkojums par atlaišanu, kas labi iezīmē nostrādātā laika perioda robežas.

 

Ļoti svarīgie dokumenti par darba stāžu

 

— Iet gadi, cilvēkam tuvojas pensijā iešanas laiks, un viņš pēkšņi apjauš, cik svarīgi bijis tas, ka savulaik tika uzskaitīts un dokumentēts itin viss, ko cilvēks savā mūžā darījis. Piemēram, skolas laika darbs «Lotos» vienībās. Dažā gadījumā tieši tā viena vasara, kad esi ravējis kolhoza biešu vagas, izrādās izšķirošs faktors lielākas pensijas aprēķināšanai, jo pirms tam cilvēkam pietrūka tieši to pāris mēnešu darba stāža, — stāsta G. Pašuna. Tomēr esot reizes, kad dokumenti nav saglabājušies, un tad atliekot vien vērsties tiesā, kur vajadzīgais būs jāpierāda ar liecinieku palīdzību.

 

Jēkabpils arhīvā tiek uzkrāti arī likvidēto, bankrotējušo un privatizēto valsts iestāžu un uzņēmumu personāla dokumenti. Pēdējās desmitgadēs vērojams, ka ar valsts un pašvaldību iestāžu arhīvam iesniegtajiem dokumentiem viss esot labā kārtībā, bet lietvedības bēdu leja šajā laika periodā ir dažādās sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) un citi privāti uzņēmumi, jo īpaši laikā, kad tie likvidējas. Gadoties arī pa kādam labam piemēram: kad beidza pastāvēt šūšanas uzņēmums «Jēkabs», visi dokumenti precīzi tikuši nodoti fondā. Arhīva darbinieki teic, ka gods un slava šā uzņēmuma darbiniekam, kas to visu labi sakārtoja. Kopš spēkā maksātnespējas likums, privātajiem uzņēmumiem ar arhīvā nododamajiem dokumentiem jau vedoties labāk.

 

Dokumenti, kas apliecina darba stāžu, allaž esot tie, ko arhīva apmeklētāji prasa visvairāk. Arī arhivāri, tāpat kā darba inspektori, patlaban strādājošajiem iesaka likt aiz auss to, ka darba līgumam ir jābūt obligāti, savs līguma eksemplārs jāsaglabā, tāpat kā citi dokumenti, kas saistīti ar stāža pierādīšanu un citām līdzīgām lietām.

 

No 2002. gada Jēkabpils arhīvā glabājas arī Aizkraukles (Stučkas) valsts notariāta kantora (1968 — 1993), Jēkabpils valsts notariāta kantora (1945 — 1993), Līvānu valsts notariāta kantora (1990 — 1993) un Ogres valsts notariāta kantora (1949 — 1993.) dokumenti. G. Pašuna stāsta, ka arhīva darbiniekiem ir spēkā konfidencialitātes nosacījums. — Kaut vai šie notāru dokumenti. Tos, piemēram, vēstures pētniekiem skatīt nedosim. Tas ir slēgtais fonds. Vienīgie cilvēki no malas, kas pie tiem var piekļūt, ir advokāti. Tāpat mēs nedrīkstam izpaust ziņas par uzņēmumu darbinieku algām, kas arī rodamas sējumos, ko uzņēmuma lietveži ar laiku nodod arhīvā.

 

Jēkabpils arhīvā glabājas arī LR Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas departamenta Aizkraukles, Jēkabpils un Ogres rajonu nodaļu norakstīto pasu kolekcija, kā arī mājasgrāmatu kolekcija. Par pasēm arhīvisti teic, ka tās vienīgi aizņem vietu, nekā dod labumu. Laika gaitā likumi par veco pasu glabāšanu mainījušies turp un atpakaļ: te tās bija jānodod arhīvā, te nevajadzēja, tad atkal vajadzēja. Arhivāri teic, ka loģikas to saglabāšanā esot maz, jo patlaban pasē ziņu par tās īpašnieku paliek arvien mazāk. Sarkanajās PSRS pasēs gan viss bija kā uz delnas: dzīvesvietas pieraksts, tautība, bērni, laulības un pat ziņas par pases īpašnieka asins grupu.

 

Arhivāra darbs ievelk savos valgos nemanāmi

 

Gunta Pašuna pati arhīvu zinībās nu jau ieguvusi maģistra grādu, bet reiz 1989. gadā viņa darbu šajā vietā sāka no zemākā pakāpiena: fondu glabātāja, arhīviste (pirmā, tad otrā kategorija), nodaļas vadītāja, direktora vietniece un direktore.

— Te nav liela darbinieku mainība, jo šis darbs ir interesants. Sāc to darīt kaut vai tāpat kā es, kad šurp atnācu, jo man tobrīd vajadzēja darbu un te bija brīva vieta. Un ar laiku man tapa skaidrs, ka šis darbs jau mani nemanot ievilcis savos valgos. Tā, piemēram, Ausma Kalniņa no arhīva aizgāja 70 gadu vecumā, un viņas darba stāžs tobrīd bija veseli 47 gadi.

 

Viens no vispieredzējušākajiem Jēkabpils arhīva darbiniekiem ir vecākais eksperts un lasītavas saimnieks Pēteris Klišs. Pie viņa nonāk tie arhīva apmeklētāji, kuri kaut ko vēlas pētīt paši. — Piemēram, ja skolēns vēlētos rakstīt pētniecisko darbu par kādu kolhozu izveidi, apvienošanu un tamlīdzīgām lietām, varētu nākt uz lasītavu. Tad ņemam attiecīgās mapes un sākam strādāt. Var nākt šurp kaut vai katru darba dienu, šķirstīt, lasīt, pētīt. Te varētu rasties ne viens vien interesants zinātniski pētnieciskais darbs. Pie mums bieži viesojusies ģeogrāfe un grāmatu autore Ruta Avotiņa, vēstures pētnieks Uldis Lasmanis, kurš secināja, ka te tādas pērles atrodamas, kādu citviet nav, — stāsta P. Klišs. Daudz vielas skolēnu pētījumiem varētu dot Sēlijas novada patriota akadēmiķa Sigismunda Timšāna dzīves laikā savākto materiālu un grāmatu krājums, ko tas uzticējis glabāt tieši Jēkabpils zonālajam arhīvam. Reizumis uz šo ēku savus audzēkņus ekskursijā atved arī vienas otras skolas pedagogi. Tā ka arhīvs ir pretimnākošs arī interesentiem.