Liverpūles Universitātes psihologi un literatūras pētnieki atklājuši, ka literatūras klasikas lasīšanai ir labvēlīga ietekme uz prātu, tā padara lasītājus uzmanīgākus un liek tiem kļūt pašapcerīgākiem.

 

Zinātnieki ar skeneru palīdzību pētīja eksperimenta dalībnieku smadzeņu aktivitāti, lasot Šekspīra, Vērdsverta, Tomasa Stērnsa Eliota un citu atzītu rakstnieku daiļradi. Pēc tam klasiķu darbi tika “pārtulkoti” daudz vienkāršākā un mūsdienīgākā valodā.

 

Eksperimentā noskaidrojās, ka sarežģīta proza un dzeja smadzenēs izraisīja lielāku smadzeņu elektrisko aktivitāti nekā vienkāršotie teksti. Vislielāko aktivitāti smadzenēs radīja neparasti vārdi un frāzes, kā arī sarežģīta teikumu struktūra.

 

Turklāt dzejas lasīšana īpaši izraisa īpašu aktivitāti labajā smadzeņu puslodē, kas atbildīga par autobiogrāfisko atmiņu. Tā palīdz lasītājiem pašu pieredzi salīdzināt ar lasīto. Britu zinātnieki uzskata, ka tas to padara noderīgāku nekā mūsdienās populārās pašpalīdzības grāmatas.

 

“Nopietna literatūra darbojas kā raķetes palaišanas mehānisms,” raksta angļu literatūras profesors Filips Deiviss. “Pētījums parāda, ka literatūra izmaina garīgās takas, radot jaunas domas, formas un sakarības.”

 

“Tas ir arguments par labu nopietnai valodai un nopietnai literatūrai, nevis pašpalīdzības grāmatām vai “vieglajai” daiļliteratūrai, kas tikai pastiprina paredzamus viedokļus un vispārpieņemtu skatījumu uz sevi,” skaidro Deiviss.