Un ne jau tikai viņi. Par Valkas novada centrālo bibliotēku un tās kolektīvu jau ilgi dzirdam tikai labus vārdus. Iedzīvotāji neslēpj, ka viņiem kaut vai tāpat ir prieks iegriezties iestādē, painteresēties par jaunumiem, par gaidāmajām grāmatām, jo zina – bibliotēkas darbinieces vienmēr būs laipnas un pretimnākošas. Savulaik, kad intervēju no Rīgas uz Valku atbraukušo tulkotāju Zani Brūveri-Kvēpu, viņa kā pirmo iepatikušos vietu minēja tieši bibliotēku. “Tajā strādā ļoti brīnišķīgs kolektīvs. Man ir prieks uzturēties bibliotēkā, jo zinu – vienmēr sagaidīšu sirsnīgu pretimnākšanu,” saka Z. Brūvere-Kvēpa.

Kolektīvs ir ilgnoturīgs, ar lielu pieredzi

 

Nolēmu no pašām bibliotekārēm uzzināt, kā viņas vērtē šādu sava darba raksturojumu un kā izdodas iepatikties apmeklētājiem.

 

Novada centrālās bibliotēkas vadītāja Ginta Dubrovska uzskata, ka panākumu atslēga meklējama tieši strādājošo kopīgā attieksmē pret saviem pienākumiem. “Mēs esam ilgnoturīgs kolektīvs. Te nestrādā gadījuma cilvēki. Visām darbiniecēm ir nepieciešamā izglītība un vairāku gadu pieredze. Labi saprotam – ja šī profesija ir izvēlēta, tad jāprot arī strādāt ar cilvēkiem. Man jau šķiet, ka bibliotekāres vispār pēc dabas ir laipnas. Ikdienā gadās satikties ar visādiem cilvēkiem – daži ir kaprīzi, gadās arī, ka ierodas kāds iereibis, bet visi tiek laipni uzklausīti,” stāsta G. Dubrovska.

 

Ja min dažādus gadījumus, tad jāpiemin arī tāds, ka, iepazīstot kolektīvu no apmeklētājas pozīcijām, vēlāk lasītāja pati izvēlējusies strādāt bibliotēkā. Tā notika ar galveno bibliotekāri Gunitu Gendrjuku, kura pēc stāža ir viena no jaunākajām darbiniecēm. Galvenā bibliogrāfe Irina Grīslīte stāsta, ka Gunita sākusi nākt uz bibliotēku pēc nepieciešamās literatūras kā studente. “Palīdzējām sagādāt visu nepieciešamo literatūru, tā labāk iepazināmies, un nu viņa ir mūsu vidū,” saka I. Grīslīte. “Redzēju, ka te ir jauks kolektīvs. Arī darbs šķita interesants, jo ik dienu ir iespējams uzzināt kaut ko jaunu un paplašināt redzesloku. Tas arī nostrādāja par labu manai izvēlei,” atzīst G. Gendrjuka.

Bibliotēkas ir būtiski mainījušās

 

Gadu gaitā bibliotēkas un to nozīme sabiedrībā ir mainījusies. Daudz izmaiņu skāris arī bibliotekāru darba specifiku. “Gandrīz visas esam sākušas strādāt padomju gados. Toreiz bibliotekāres bija kā pelēkas peles, kuras sabiedrībā īpaši neizcēlās. Šad tad kādā filmā tās parādīja no pozitīvās puses kā sabiedrības inteliģences pārstāves, bet tas arī bija viss. Sēdējām un izsniedzām ienācējiem grāmatas. Tam visam esam izgājušas cauri. Tā arī radies iespaids, ka sēžam starp grāmatām un garlaikojamies. Šad tad iedomājos – bet tā taču nav! Mēs, tāpat kā daudzi, esam radošas un bagātas ar izdomu. Tagad, kad bibliotēkās ir ienākušas mūsdienas ar attiecīgajām tehnoloģijām, viss ir mainījies. Domāju, arī sabiedrība saprot, ka gan mēs, gan mūsu iestāde ir kļuvušas pilnīgi citādas. Pienācis laiks, kad apmeklētāji prasa mums padomu, kā orientēties internetā, un, ja varam palīdzēt, tad mums pašām par to ir prieks. Tas vienkārši ir super!” secina G. Dubrovska.

 

Visvairāk ar mūsdienu tehnoloģijām iestādē strādāt iznāk Irinai, kura atbild par elektronisko datu bāzi. “Ļoti daudz laika aizņem informācijas ievadīšana elektroniskajos katalogos. Kādreiz man prātā neienāca, ka kaut ko tādu bibliotēkā vajadzēs darīt, bet tagad man šis darbs aizņem lielāko darbdienas daļu,” skaidro I. Grīslīte, piebilstot, ka lauku bibliotēku darbiniecēm ir vēl sarežģītāk, jo viņas ir vienas un jāpagūst gan paveikt vajadzīgo ar datoru, gan apkalpot klientus.

 

Tā ka vecais stereotips, ka bibliotekārēm ir mierīgs, nervus nomierinošs darbs, kurā var iegrimt arī grāmatu pasaulē, vairs galīgi neatbilst patiesībai. Ginta atzīst, ka darbinieces nereti vakaros jūtas gan morāli, gan fiziski izpumpējušās.

Bauda strādāt ar cilvēkiem

 

Liela daļa cilvēku, apmeklējot bibliotēku, to nemana. Viņi redz tikai laipno un sirsnīgo izturēšanos. Lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja Ruta Garsele atzīst, ka sadzīves rūpes izgaist aiz patikas pret darbu ar cilvēkiem. “Laiks, kad es strādāju tieši ar atnākušajiem klientiem, man ir svētki, jo man tas ļoti patīk. Vienmēr pret visiem izturos vienādi uzmanīgi – vienalga, kādu amatu vai stāvokli sabiedrībā atnācējs ieņem. Katrs cilvēks ir atšķirīga personība. Man ļoti patīk ikvienu uzklausīt un palīdzēt,” saka Ruta.

 

Šāda attieksme radījusi arī pretreakciju. Vēlos zināt, kā viņai izdodas sameklēt interesantus, radošus cilvēkus, kurus ne reizi vien R. Garsele aicinājusi uz tikšanos ar valcēniešiem bibliotēkā. “Viņi paši atnāk un piesakās pastāstīt, ko darījuši vai sasnieguši, jo  mūsu iestāde iepatikusies. Ir bijuši gadījumi, ka vēlēšanos atbraukt pie mums uz tikšanos ar vietējiem cilvēkiem izteikuši viesi no Latgales un Kurzemes, bet ne vienmēr nepietiekamu finanšu līdzekļu dēļ esam spējuši viņus uzņemt. Ir arī tā bijis, ka lasītāji iesaka kādu cilvēku, ar kuru mēs varētu rīkot tikšanos,” stāsta R. Garsele.

 

Bibliotekāres atzīst, ka laika gaitā mainījusies ne tikai viņu darba specifika – mainījušies arī bibliotēkas lasītāji. Bērnu literatūras nodaļas vadītāja Ruta Korpa novērojusi, ka visvairāk šīs pārmaiņas redzamas bērnos. “Mūsdienu bērni ir ļoti gudri, arī viņu intereses ir daudzpusīgākas nekā agrāk. Tajā pašā laikā daļa no viņiem arvien vairāk ar grāmatām ir uz “jūs”, jo interesi par tām izkonkurē dators. Attieksme pret literatūru mazāk mainījusies pieaugušajiem. Tiem rakstītais vārds joprojām palicis mīļš,” apliecina R. Korpa.

 

Ginta par lielu ieguvumu uzskata iespēju piedāvāt interneta pakalpojumus bez maksas. Tā ievērojami palielinājusi bibliotēkas apmeklējumu. Pateicoties šim piedāvājumam, daudziem iestāde kļuvusi vēl vairāk nepieciešama.

Saliedē kopīgs mērķis

 

Darbu kvalitatīvi var paveikt laba un saliedēta komanda. Vaicāju, kā tādu izdevies izveidot. G. Dubrovska neslēpj, ka viss jau nenotiek nepārtrauktā saskaņā. Ir bijuši arī strīdi, sīkas nesaskaņas, jo ne vienmēr cilvēks ir labā garastāvoklī un bez ikdienas problēmām sirdī. Tomēr tādi mirkļi nāk un aiziet, bet paliek visu 11 darbinieču kopīgā vēlme panākt, lai apmeklētājs no iestādes aizietu apmierināts. Un tas saliedē kolektīvu. Ginta un viņas kolēģes atzīst, ka nostiprinājušās arī dažas tradīcijas, kas uztur draudzīgumu kolektīvā. Tādas ir kopīgas dzimšanas dienu svinēšanas. Jubilārei tajā dienā ne par ko nav jārūpējas. Svētku galdu klāj darbabiedres. Turklāt no katras dzimšanas un citām svinamajām dienām tiek noglabāta viena salvete, uz kuras uzrakstīts attiecīgās dienas datums. Ikvienā šādā pasākumā salvetes ir ar atšķirīgu krāsu un zīmējumu. Tagad ir sakrāts vesels klāsts tādu salvešu. Var rīkot pat izstādi! Kad ir izdevība, bibliotēkas darbinieces brauc ekskursijās. Svēta lieta viņām ir arī dalība pilsētas sakopšanas talkās.

 

Par nākotni kolektīvam ir vairākas vīzijas. Jana Čākure vēlas piepildīt savu sapni un bibliotēkas mājaslapā ierakstīt visus izcilākos novadniekus. Ginta kā vadītāja vairāk domā par praktiskām lietām un neslēpj, ka ļoti vēlas Bērnu literatūras nodaļā veikt remontu, lai mazajiem lasītājiem izveidotu atraktīvu un krāsainu vidi. Irina piebilst, ka liela vēlēšanās ir iegūt modernākus datorus un vairāk līdzekļu jaunu grāmatu iegādei. Tas viss veicinās vien to, ka iedzīvotāji arī turpmāk bibliotēku uzskatīs par patīkamu iestādi, kurā vērts iegriezties.