Kārlis Ulmanis (1877–1942) ir viena no spilgtākajām, taču vienlaikus vispretrunīgāk vērtētajām personībām Latvijas vēsturē. Viņam bija izšķiroša loma pirmās Latvijas Republikas dzimšanā. Neraugoties uz daudzajiem jaunās valsts teritorijas tīkotājiem, kas bija ielauzušies mūsu zemē un centās nostiprināt savas pozīcijas, Latvijas Pagaidu valdības vadītājam Kārlim Ulmanim izdevās pārliecināt gan Latvijas iedzīvotājus, gan ārzemju sabiedrotos par jaunās valsts dzīvotspēju. Viņam pieder cildenais solījums 1918.gada 18.novembrī, proklamējot neatkarīgu Latviju: “(..) visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības”. Latvija izcīnīja patiesu neatkarību. Ar Kārļa Ulmaņa kā pirmā Ministru prezidenta akceptu 1919.gadā nodibināta Latvijas Universitāte un citas nacionālai valstij svarīgas institūcijas. Pēc viņa iniciatīvas 1920.gadā izveidots Kultūras fonds, kura lielākais devums bija visaptveroša tautas (publisko) bibliotēku tīkla izveide Latvijā.

Taču Kārlim Ulmanim bija lemts spēlēt nozīmīgu lomu arī pirmās Latvijas Republikas bojāejā. Demokrātiskas un taisnīgas valsts apsolījumu viņš lauza jau 1934.gada 15.maijā, apturot Satversmes un Saeimas darbību un uzņemoties teju vienpersonisku valsts vadību. Ar viņa kā Valsts un Ministru prezidenta piekrišanu 1939.gada rudenī Latvijā tika ierīkotas Padomju Savienības karabāzes. 1940.gada 17.jūnijā, nesastopot nekādu pretestību, valstī ienāca Sarkanā armija. Pēc tam Kārlis Ulmanis, joprojām būdams Valsts prezidents, apstiprināja Maskavā sastādītu marionešu valdību ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Šī valdība nodrošināja Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā un pavēra ceļu sarkanajam teroram, kurā cieta arī pats Kārlis Ulmanis. 1940.gada 22.jūlijā viņš tika ar viltu aizvests uz Krieviju un nometināts Vorošilovskā. Sākoties hitleriskās Vācijas karam ar PSRS, Kārlis Ulmanis tika arestēts un ievietots Valsts drošības pārvaldes iekšējā cietumā Ordžinikidzes apgabalā. 1942.gada septembrī Kārlis Ulmanis tika nogādāts Krasnovodskā Turkmēnijas PSR, kur 20.septembrī izbeidzās viņa dzīve.

Kā vērtējams Kārļa Ulmaņa apvērsums 1934.gada 15.maijā un kādas bija tā konsekvences tālākajā notikumu attīstībā? Kādēļ viņš lauza demokrātiskas valsts apsolījumu? Kādas bija Kārļa Ulmaņa iespējas pretoties, nepadoties draudīgās un agresīvās Padomju Savienības diktātam? Kādi bija vai vismaz varēja būt viņa apsvērumi, pakļaujoties tam vairāku gadu garumā, līdz morālais neatkarības zaudējums pārvērtās fiziskajā? Ko no Kārļa Ulmaņa dzīves un darbības varētu mācīties jaunā paaudze?

Aicinām ieklausīties rakstnieka un publicista, grāmatas “Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (Zvaigzne ABC, 2010) autora Jāņa Ūdra un vēstures zinātņu doktora, Latvijas jaunākā vēstures perioda pētnieka Gata Krūmiņa viedokļos par mītiem apvīto politiķi. Domāsim un diskutēsim par mūsu valsts vēsturi ar skatu uz Latvijas tagadni un nākotni! Aicināti visi interesenti.

Uz tikšanos 2011.gada 26.maijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā K.Barona ielā 14, Jaunākās periodikas lasītavā (1.stāvā), plkst. 16:00.