Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Edgars Plētiens 

Raunēnietis Edgars Plētiens ir vēsturnieks, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietnieks izglītības kvalitātes vadības un digitālās transformācijas jomā, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs, viens no LU programmas “Mācītspēks” dalībnieku kuratoriem un skatītāju iemīļotā LTV1 dokumentālā raidījuma “Tas notika šeit” vēsturnieks, atbildes visbiežāk meklējot tieši vietējās reģionu bibliotēkās.

Edgars ir klātesošs arī nozīmīgos bibliotēku nozares pasākumos, tostarp Latvijas bibliotekāru novadpētniecības saietā-konferencē “Bibliotēku un novadpētnieku sadarbība: lokālās kultūrvides resursu veidošanai un piederības izjūtas veicināšanai ikvienam” (2024. gada 26. septembris) Jūrmalas Centrālajā bibliotēkā, stāstot par novadpētniecības lomu raidījuma “Tas notika šeit” tapšanā, kā arī nupat izskanējušajā konferencē “Lasīšana digitālajā laikmetā, rakstītais vārda spēks un bibliotēkas” (2025. gada 28. marts) Latvijas Republikas Saeimā, piedaloties diskusijā “Skolu bibliotēkas – ko gaidām un sagaidām?” un mudinot skolotājus biežāk uzdot uzdevumus, kuru ietvaros skolēniem būtu jādodas uz bibliotēku.

Latvijas Bibliotēku portāla redakcija saka lielu paldies Edgaram Plētienam par atsaucību un rasto laiku intervijai par bibliotēkām.

Grāmatas un lasīšana ir ļoti nozīmīga Latvijas identitātes daļa. Šogad mēs atzīmējam pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgadi. Kādi, tavuprāt, būtu būtiski vēstījumi, kam būtu jāizskan par grāmatām un lasīšanu?

Esmu reālists. Zinu, ka ikdienā cilvēki ir ļoti aizņemti, un neatliek daudz laika blakus lietām. Man šķiet, ka ir būtiski lasīt tik daudz, cik mums ir iespējams. Tas būs gana labi. Svarīgi ir pēc tam lasīto pārdomāt, salikt pa plauktiņiem. Personīgi uzskatu, ka tieši iekšējā refleksija jeb pārdomas ir tās, kas liek cilvēkam piedzīvot savu attīstību. Pārējais, kas notiek ar mums ikdienā, vienkārši sagādā resursu refleksijai.

Kāpēc bibliotēkas? Kāda ir tava motivācija tās atbalstīt?

Bibliotēkas kopš veciem laikiem ir bijušas informācijas un zinātnes koncentrēšanās vietas. Protams, tām laika gaitā loma ir mainījusies, taču man patīk par bibliotēkām domāt kā par zināšanu un prasmju saplūšanas vietām. Un tas notiek ar grāmatu palīdzību. Un bibliotēkas savā ziņā ir nācijas izglītības indikators. Jo valstī ir labāki rādītāji ar lasīšanu un zinātni kopumā, jo vajadzētu būt tā, ka nācijā vairāk akumulējas zināšanas, kas tālāk pārnesas uz uzņēmējdarbību ar pievienoto vērtību.

Par ko priecājies bibliotēku nozarē?

Man ir prieks, ka bibliotēkas, laikam ejot, ir kļuvušas vēl atvērtākas sabiedrībai. Ir dažādas aktivitātes (piemēram, grāmatu klubi vai mini koncerti ar dzeju u.t.t.), kas sabiedrību pievelk bibliotēkas telpām. Es zinu, ka dažādos novados droši vien pieredze ir dažāda, taču par bibliotēku, piemēram, Raunā es varu tikai priecāties. Un visam vienmēr pamatā būs cilvēki, kas to darbu dara.

Kāda ir Latvijas bibliotēku stiprā puse?

Man gribētos domāt pēc savas pieredzes, ka tie ir cilvēki, kas bibliotēkās strādā. Viņu atvērtība, gatavība palīdzēt, nereti vispārējā inteliģence un aizrautība ir ļoti atbalstoša. Tas ir bibliotēku zelts.

Kas bibliotēku nozarē būtu jāmaina?

Es teiktu, ka novados reģionā ir vairāk jādomā, kā sadarboties novada un skolu bibliotēkām. Tāpat jāveicina sadarbība ar kultūras centriem vai citām kultūras iestādēm. Jo ciešāka kopiena, jo ir iespējams labāk sasniegt definētos mērķus gan ar pieaugušajiem, gan bērniem.

Ko iesaki bibliotēkām, lai pulcētu ap sevi spēcīgu kopienu?

Izmantot plašās iespējas bibliotēku telpās darīt pēc iespējas dažādākas lietas. Jo procesi ir dažādāki, jo tie piesaista dažādāku auditoriju. Un tā bibliotēkas var kļūt par vēl apmeklētākiem centriem. Un, protams, manis iepriekš pieminētā sadarbība.

Tavas pirmās atmiņas par bibliotēku?

Tā ir Bērnu un jauniešu bibliotēka Cēsīs, uz kuru bija jādodas pēc grāmatām. Tur bija tik atsaucīga bibliotekāre Inese Majore. Viņas atsaucība un laipnās acis ļoti iedrošināja doties uz bibliotēku vēl un vēl. Tur, šķiet, arī man tā pa īstam iepatikās lasīt, jo bija atsevišķa telpa ar tolaik interesantām un reti pieejamām enciklopēdijām un krāsainām grāmatām, kur bija dažādas rekonstrukcijas un zīmējumi. Bez interneta laikmetā tas “ļoti ierāva” grāmatu pasaulē.

Kura Latvijas vai pasaules bibliotēka tevi iedvesmo?

Ir tāda Trīsvienības koledža Dublinā, kurā ir veca bibliotēka. Esmu redzējis to tikai fotogrāfijās un noteikti gribētu tur paciemoties. Man kopumā patīk vecas un klasiski skaistas bibliotēkas ar koka plauktiem un koka galdiem. Tas ir no sērijas “Man kā vēsturniekam”.

Kāda ir tava pārsteidzošākā pieredze ar bibliotēkām Latvijā vai pasaulē?

Mani pārsteidz, ka Latvijā mazo vietu bibliotēkās ir tik daudz vērtīgu novadpētniecības materiālu. Tas ir fundamentāls darbs, ko bibliotekāri ir paveikuši. Un tā, manuprāt, ir ļoti būtiska bibliotēkas funkcija tur, kur nav muzeju.

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās?

Ja drīkst pasapņot, tad es ļoti priecātos, ja bibliotēkās būtu pieejami jaunāko grāmatu īsi kopsavilkumi. Ne tie, kas parasti grāmatām ir uz aizmugures vāka, bet gan garāki, teiksim, uz vienas A4 lapas. Tas ļoti palīdzētu izvēlēties nākamo lasāmo grāmatu. Laika ir tik maz, ka negribu to tērēt, lasot daiļliteratūras grāmatas, kas mani saturiski neinteresē.

Vai ir kāda grāmata, kuru iesaki izlasīt tiem, kas vēlas atbalstīt kultūru?

Es pārsvarā lasu profesionālo literatūru. Taču man pašam joprojām ļoti patīk Aleksandra Dimā “Grāfs Monte-Kristo”. Šajā grāmatā ir dažas būtiskas filosofiskās mācības, kas man pašam ir ļoti svarīgas.

Trīs lietas, kas tev sagādā prieku, uzlādē, iedvesmo?

Mani uzlādē tas, ka varu dot otru iespēju lietām. Tas ir kontekstā ar divām vecām mājām, kuras pamazām atjaunoju, un tās atgūst savu agrāko izskatu. Prieku man sagādā mani skolēni skolā, jo viņos visātrāk redzu, ka pozitīvas pārmaiņas ir iespējamas. Un iedvesmo gan cilvēku, gan valstu veiksmes stāsti, kas liek uz lietām paskatīties citādāk, ārpus ikdienas rutīnas.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies u.c.)

Es gribētu, lai ikdienā viens pret otru esam vienkārši cilvēcīgi. Bez rupjības, bez pārmetumiem, bez nosodīšanas un bez liekām un savtīgām interesēm. Lai vai kas, bet mums ir jāatceras, ka cilvēcību neviens vēl nav atcēlis.

Ko tu novēlētu vai ieteiktu bibliotēku saimei?

Es novēlu vēlreiz apdomāt, kāpēc jūs esat bibliotekāri. Padomāt par saviem mērķiem, ko gribat paveikt un izdarīt. Un apdomāt, cik daudz jau esat paveikuši. Tas nereti palīdz vienkārši iztaisnot muguru un doties uz priekšu, un turpināt darīt.

Paldies!

Aicinām lasīt:

2025
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Jānis Palkavnieks
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Rūta Bokta

2024
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Gints Kaminskis
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Jolanta Borīte
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Agita Zariņa-Stūre
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Andris Teikmanis
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Renāte Punka
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Agnese Lāce
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Juris Binde
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Anda Čakša
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Ināra Dundure

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv