Mans ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos).

Es iemācījos lasīt piecu gadu vecumā reizē ar brāli pirmklasnieku. Uzturoties pie vecmammas, iepazinu arī vecās drukas burtus. Kopš sevi atceros, mani saistīja grāmatas un šūšana. Kaut kur ciemojoties, vienmēr izpētīju grāmatu plauktus, bet pie mammas šuvējām – modes žurnālus, audumu atgriezumus. Lasīšana un spēlēšanās ar pašzīmētām papīra lellēm un to kleitām bija manas mīļākās nodarbes. Zvejniekciema skolā ar dažām klasesbiedrenēm vai ik dienu gājām uz bibliotēku, bijām čaklas lasītājas, tāpēc profesiju vēlējos saistīt ar literatūru. Ar šūšanu, adīšanu un pēdējā laikā arī ar aušanu esmu nodarbojusies amatierlīmenī, bet bibliotekāra profesiju apguvu Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (tagadējā LKA Latvijas Kultūras koledža), kur varēja iestāties tūdaļ pēc astotās klases.

Darba gaitas piekritu uzsākt Kaijciemā, kur Limbažu rajona kultūras nodaļa grasījās atvērt bibliotēku. Neko daudz nepārzināju rajona ģeogrāfiju, domāju – būs tuvumā pie jūras, kur kaijas lidinās. Taču izvēlētā darbavieta atradās iekšzemē. Tur arī ieprecējos. Vēlāk darba gaitas turpināju Viļķenē, kur Atmodas laikā uzzināju, ka Viļķene bijusi himnas autora Baumaņu Kārļa dzimtā vieta. Savulaik viņš bija apprecējis Kaijciema Sāruma muižas rentnieka fon Vites meitu Mariju Karolīni Elizabeti. Tā nu sanāk, ka mani un Baumanu Kārļa ceļi saistībā ar ieprecēšanos ir bijuši līdzīgi.

Jāteic, ka 50 gadu vecumā otrreiz mēroju ceļu uz Bruņinieku ielu 57 Rīgā, lai piemācītos mūsdienu zinības un iegūtu augtāko profesionālo izglītību kā bibliotēku informācijas speciāliste.

Esmu Latvijas Bibliotekāru biedrības biedre kopš tās atjaunošanas 1989. gadā, piedalījusies tās organizētajās aktivitātēs, pieredzes apmaiņas braucienos, Vidzemes nodaļas vasaras semināros, pēdējos gados arī vasaras pārgājienā. Caur un caur jūtos piederīga bibliotekāru saimei. Zināmu pieredzi esmu veidojusi arī kā vietējo pagasta ziņu redaktore. Dažkārt uzrakstu Limbažu laikrakstam “Auseklis“ kādu rakstu par Viļķenes kultūras vai sporta dzīves notikumiem, tādējādi veidoju novadpētniecības resursus.

Vislielāko prieku un gandarījumu man savā darbā sagādā

Esmu laimīga, ka uz darbu varu iet ar prieku, vienmēr ir ko darīt, turklāt darbiņi ir daudzveidīgi, tos iespējams pamainīt. Strādājot viena cilvēka bibliotēkā, pati esmu sev priekšniece un padotā – no darbu un budžeta plānošanas līdz grāmatu apstrādei, plauktu un izstāžu kārtošanai, pasākumu režijai, kafijas galda klāšanai un trauku mazgāšanai, publicitātei, datortehnikas uzstādīšanai, lietotāju konsultācijām utt.

Gandarījumu sagādā veiksmīgi izpildīta uzziņa, īpaši par novadpētniecības tēmām. Arī, ja varu palīdzēt studentiem atrast informāciju, piegādāt grāmatas SBA (starpbibliotēku abonementa) kārtā vai norādīt uz avotiem. Pēdējā laikā, burtiski ik dienu, ir nācies izpildīt uzziņas saistībā ar dzimtu pētniecību. Šajā jomā varu pielietot zināšanas un dokumentālas liecības, kas uzkrātas ilgajos darba gados gan tematiskajās mapēs, gan savos atmiņu failos. Esmu gandarīta par sadarbību ar muzeju un arhīvu speciālistiem, vēsturniekiem, novadpētniekiem. Taisni žēl, ka savā mūžā neesmu rakstījusi dienasgrāmatu, lai piefiksētu šo to saistībā ar satiktajiem ļaudīm.

Mans lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā

Lai gan esmu intraverta (man patīk klusums un miers, ne velti izvēlējos šo profesiju), tomēr dažkārt piezogas un urda vēlme uzdrošināties izmēģināt ko jaunu, nebijušu. Par lielāko izaicinājumu uzskatu BIS ALISE ieviešanu Viļķenes bibliotēkā, veidojot savu lokālo katalogu tālajā 1997. gadā. Arī ikdienas darbā netrūkst brīžu, kad jāpārvar sava komforta zona, organizējot un vadot pasākumus, plānojot un īstenojot plašākus projektus.

Zināšanas / prasmes / rakstura īpašības, kuras visvairāk noderējušas profesionālajā darbībā

Pacietība, precizitāte, lietu kārtība, sistematizēšana, alfabēts. Savulaik, pirms datoru ēras, noderēja plakātistu pulciņā apgūtās iemaņas, ar plakātspalvu varēju uzrakstīt glītus izstāžu virsrakstus un afišas. To izmantoja arī kultūras nama un sovhoza vajadzībām – lika rakstīt tabulas ar slaucēju darba rādītājiem u.tml.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu

Vispaliekošāko iespaidu uz mani ir atstājusi Baiba Mūze, informācijas tehnoloģiju uzņēmuma “Tieto Latvia“ (“Tietoevry” Latvijas filiāles) speciāliste, bibliogrāfe ar pamatīgām zināšanām. Viņa rūpējās par BIS ALISE ieviešanu, vadīja nodarbības novadpētniecības datu bāzes veidošanā u.c. Neaizmirstami ir Baibas organizētie piesātinātie pieredzes ieguves braucieni uz ārvalstīm, kuros mums pavērās plašs skatījums uz bibliotekārā darba modernizāciju laikā, kad pašiem vēl nebija uzcelta jaunā “Gaismas pils“. Viņas vadībā esmu piedalījusies braucienos uz Vācijas, Norvēģijas un Spānijas bibliotēkām. Katra no tām izcēlās ar kaut ko īpašu, bet pirmā prātā nāk Gīterslo pilsētas bibliotēka Vācijā, kas bija nesen uzcelta pilsētas centrā, iepirkumu ielas galā. Tā arhitektoniski bija veidota pēc tirdzniecības zāles principa, lai cilvēks justos kā ierastā vidē, gājienā uz veikalu. Ieejas bruģis iestiepās līdz kafejnīcai, kas it kā aicina, ka te droši var ienākt, te nekas nedraud. Gaišumu cauri vairākiem stāviem, kuru kāpnes vijās ap centrālo laukumu, radīja stiklotais jumts. Plašums, gaišums, telpaugi, mākslas izstādes, īpaši stūrīši lasītājiem – tādi tagad atrodami arī mūsu bibliotēkās.

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās / kādā konkrētā bibliotēkā

Līdz ar bibliotēku reorganizāciju aktuāls kļūst jautājums par bibliotēku sasniedzamību nomalēs dzīvojošajiem. Dažviet Latvijā jau kursē bibliobusi, droši vien tas būtu risinājums bibliotekāro pakalpojumu nodrošināšanā arī mūsu Limbažu novadā.

Grāmata, kuru iesaku izlasīt / profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem

Tā kā bibliotekāra darbs lielā mērā saistās ar literatūras pārzināšanu un līdz ar to arī lasīšanu, varu teikt, ka mana pieredze šai jomā, neskatoties uz ilgo stāžu un agrīno aizraušanos, ir visai nožēlojama, salīdzinot ar jauno paaudzi, kas lasa oriģinālliteratūru un dungo dziesmiņas angļu valodā. Esmu pārtikusi tkai no tā, kas tulkots latviski, līdz ar to apzinos, ka mana ieteikuma amplitūda ir visai ierobežota. Tomēr – mēdz teikt, ka katra grāmata pie lasītāja nonāk īstajā brīdī. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, manās rokās nonāca mecenāta Viļa Vītola grāmata “Pārdomas par Krieviju”. To tagad iesaku izlasīt ikvienam.

Manas dzīves īpašie mirkļi

Protams, tāpat kā visiem, prieku sagādājuši ģimenes dzīves notikumi, arī pagodinājuma brīži darbā, kuru nav trūcis. Tomēr ir arī citi mazie uzplaiksnījuma brīži, līdzīgi krītošām zvaigznēm, kas palikuši atmiņā: sadziedāšanās ar nejauši sastaptām radniecīgām un uz viena viļņa nonākušām dvēselēm; laimes sajūta, ko sniedz grāmatas lasīšanas process, kad negribas to nedz nolikt malā nepabeigtu, nedz aizšķirt pēdējo lapu, kā šķiroties no drauga.

Trīs lietas, kas man sagādā prieku (uzlādē, iedvesmo)

Melna kafija (Tchibo) – ikrīta rituāls mundrumam, garšas un smaržas baudai.

Mākslas izstādes, tai skaitā amatnieku tirdziņi, kuros smelties radošas idejas. Vienmēr apbrīnoju radošumu, izdomu, gaumi, milzu darba ieguldījumu, prasmes un pacietību. Prieks par talantīgiem un darbīgiem ļaudīm mūsu Latvijā.

Daba. Īpaši tuva ir vasara ar siltām novakarēm, kad var baudīt  gulēt zem klajas nakts debess un baudīt to. Arī pavasaris ar dažādu nokrāsu zaļajiem un pelēcīgi violetajiem toņiem dabā, ko tā vien gribas ieaust kādā lielajā lakatā.

Daces Rempes īpašais jautājums: Mārīte, esmu patiešām priecīga, ka liktenis mūs savedis kopā. Ja nebūtu VIP, tad nemaz nezinātu, cik kolosāla bibliotēkas vadītāja ir Viļķenē. Tev ir lieliska humora izjūta, kas cilvēkos man ir ļoti svarīga. Pastāsti kādu jautru notikumu no Tavas bibliotekāres dzīves!

Humora dzirksts dzīvē ir nepieciešama, to uzturam ģimenē, saskarsmē ar tuvākajiem draugiem un darbabiedriem.

Ikdienas darbā jau nekāda īpaša jautrība nevalda. Jautrība rodas, sastopot līdzīgi domājošus, uz viena viļņa esošus līdzcilvēkus, kuri spēj uz lietām paraudzīties ar optimismu. Viens no pēdējiem jautriem piedzīvojumiem bija spontāna kolektīvās dzejas radīšana autobusa pēdējās rindās mājupceļā no pieredzes brauciena uz Madonu, kad savārstījām kopā dažādas rindas gan no ceļā redzētā, gan asociācijām.

Raugoties no attāluma, tagad varu pasmaidīt par aktivitātēm Sabiedriskā interneta pieejas punkta (SIPP) izveidei bibliotēkā. Toreiz tā izvērtās par problēmu un risinājumu meklēšanu vairāk kā gada garumā, jo nebija iespējams nodrošināt signālu no Rīgas. Vienu no raidītājiem nācās “izklapatot“ (slēgt speciālus līgumus un saskaņojumus gan ar LMT, gan elektrosadales tīklu) uz LMT torņa apmēram puskilometra attālumā no bibliotēkas. Katru dienu kaut kam zvanīju, jautāju, skaidroju. Sāku pierakstīt, kam zvanīts, ar ko runāts, kas apsolīts, lai nākamajā reizē par to atgādinātu. Labi, ka visas darbības piefiksēju, jo bija jādod atskaites Sorosa fondam par projekta virzību un termiņu kavēšanas iemesliem. Visbeidzot, lai uztvertu signālu no torņa līdz antenai pie bibliotēkas, vajadzēja nozāģēt dažus zarus tuvējās kapsētas kokiem. Ik pa laikam, ja notika kāds elektrības pārrāvums, kas laukos gadījās diezgan bieži, nācās soļot uz LMT torņa teritoriju restartēt strāvas slēdzi. Tolaik to darīju ar apziņu, lai bibliotēkas lietotājiem nodrošinātu šo moderno pakalpojumu, bet šodien tas izklausās gana smieklīgi un mūsdienu paaudzei varbūt pat neticami. Faktiski SIPP izveidi varētu pieskaitīt pie lielajiem izaicinājumiem.

Man prieku sagādā anekdotes, asprātīgie Valda Artava un Alberta Kronenberga dzejoļi. Pašlaik lasu somu rakstnieka Arto Pāsilinnas ironisko romānu “Apburošās masu pašnāvības“, smejoties gandrīz par katru teikumu un apbrīnojot autora bagātīgo valodu, karātavu humoru. Man iepatikās kāda personāža doma, ka ir vērts izbaudīt atlikušās dzīves pirmo dienu (ik dienu).

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)

Savās darba gaitās esmu sastapusi daudzus iedvesmojošus kolēģus, sākot jau ar Limbažu Centrālās bibliotēkas laikiem. Vadītāja Dzidra Amoliņa bija pārlieku stingra un prasīga, tomēr arī ar progresīvu skatījumu uz dažādiem jauninājumiem un modernizāciju bibliotēku darbā. Nav iespējams nosaukt visus kolēģus, kas sastapti profesionālajās gaitās un iedvesmojuši ar savām zināšanām, prasmēm, laipnību, iejūtību un atsaucību. Ar apbrīnu un cieņu varu pieminēt Silviju Liniņu, Silviju Tretjakovu, ilggadējo LNB direktoru Andri Vilku, savu laikabiedri Broņislavu Sauku Limbažu novada Galvenajā bibliotēkā.

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks)

Ūziņu bibliotēkas vadītāja Gunita Kulmane, kas savā mazajā namiņā ir izveidojusi teju muzeju, savācot milzu informāciju par pagastu un vietējiem iedzīvotājiem, novadniekiem. Turklāt viņa ar apbrīnojamu enerģiju rūpējas arī par apkārtnes sakopšanu un izdaiļošanu.

Īpašais jautājums šim izvēlētajam dalībniekam

Gunita, pastāsti par savu pieredzi, idejām vai plāniem, lai nodrošinātu savākto (arī ieskenēto) materiālu ilgtspējīgu saglabāšanu.

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!