Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Daina Girvaite 

Mans ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos).

Maniem vecākiem mājās bija ļoti liela bibliotēka, atceros, ka bērnībā pat taisīju daleņus un kārtoju grāmatas pēc alfabēta. Un, protams, ļoti daudz lasīju, lasīt iemācījos jau 4 gadu vecumā, un līdz 10–12 gadu vecumam biju izlasījusi ne vien visas bērnu, bet arī pieaugušo grāmatas. Tomēr nedzīvoju ar sapni kļūt par bibliotekāri, nekad nebiju domājusi par to kā savu ideālo profesiju. Taču ticu, ka dzīve mums nemitīgi piedāvā izvēles, un atkarībā no tā, kādu lēmumu pieņemam katrā dzīves situācijā, soli pa solim arī veidojas ceļš uz to, kas un kādi mēs esam.

Pirms kļuvu par bibliotekāri, daudzus gadus strādāju grāmatnīcā, arī manas bakalaura studijas nebija saistītas ar bibliotēku nozari. Tomēr brīdī, kad pieņēmu lēmumu strādāt mazā pagasta bibliotēkā, jutu, ka tiešām to vēlos darīt, aizrāvos ar šo darbu milzīgā entuziasmā. Nostrādāju 7 brīnišķīgus gadus Pelču pagasta bibliotēkā, pēc tam pieņēmu izaicinājumu kļūt par metodiķi Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā, nokārtoju bibliotekāra kvalifikācijas eksāmenu, studēju vadības zinības maģistrantūrā. Pēc pavisam neilga laika nācās pieņemt vēl lielāku izaicinājumu, un kopš tā brīža jau pagājuši 5 gadi, kopš esmu Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītāja. Esmu pateicīga, ka viss noticis tieši šādā secībā, ka man ir bijusi iespēja iepazīt darbu bibliotēkā no dažādiem skatu punktiem. Un jāsaka – vienmēr tas ir interesants!

Vislielāko prieku un gandarījumu man savā darbā sagādā

Dinamika, sajūta, ka mēs, bibliotekāri, esam vieni no pirmajiem, kas uzzina par jaunām tehnoloģijām un iespējām, ka mūsu darbs nekad nav vienmuļš. Lielu gandarījumu sniedz izdevušies projekti, priecīgi un pozitīvi noskaņoti cilvēki (gan bibliotēkas apmeklētāji, gan kolēģi).

Mans lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā…

…ir vadīt lielu kolektīvu. Visi esam profesionāļi, katrs savā vietā, visi – personības, tik dažādas un sarežģītas. Zelta vidusceļa meklēšana situācijās, kurās saduras diametrāli pretēji viedokļi, ir tiešām sarežģīts uzdevums. Kā cilvēks, kas pieradis par visu būt atbildīgs pats, ļoti mācos strādāt komandā, uzticēt dažādus projektus arī citiem kolēģiem un pieņemt, ka viņi darīs citādāk, nekā būtu darījusi es un ka tas ir absolūti normāli.

Zināšanas / prasmes / rakstura īpašības, kuras visvairāk noderējušas profesionālajā darbībā

Varbūt izklausīsies nedaudz nenopietni, bet man ļoti palīdzējusi prasme ātri lasīt. Tādējādi es spēju īsā laikā uztvert ļoti daudz informācijas, sašķirot to, atmest lieko un paturēt noderīgo (tā vismaz es ceru). Protams, mūsdienās ciešam ne jau no tā, ka informācija nebūtu pieejama, bet no tā, ka tās ir par daudz un jau rada pārslodzi, tāpēc aizvien vairāk izvērtēju, kam vērts veltīt laiku. Man nav nepieciešams fona troksnis, ļoti maz skatos televizoru un arī mūziku klausos tad, kad tiešām to vēlos. Kā bērns biju ļoti klusa un kautrīga, un klases audzinātāja nereti man nedaudz ironiski veltīja sakāmvārdu “Runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts”. Tās reizes, kad esmu pratusi īstajā brīdī paklusēt, noteikti ir zelta vērtas. Tāpēc teikšu, ka par vienu no rakstura īpašībām, kas man darbā palīdz, uzskatu tieši savaldību. Diezcik klusa gan vairs es neesmu, esmu introverts, kas iemācījies pielāgoties ekstravertu pasaulei un arī uzstāties publikas priekšā man vairs nav mokoši. Ļoti ceru, ka mana humora izjūta arī ir tā, kas man profesionālajā darbībā noder. Mēģinu visur saklausīt un arī iespēlēt pozitīvo noti.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu

2016. gadā man bija iespēja piedalīties starptautiskā konferencē NEXT Library Dānijā, Orhūsā. Tā notika bibliotēkā Dokk1 un tā man vēl līdz šim ir nepārspēts modernas un iedvesmojošas bibliotēkas paraugs. Dokk1 bibliotēka pozicionē sevi kā publisku telpu, kas funkcionē kā kultūras centrs, apvienojot tādas institūcijas kā bibliotēka, klientu apkalpošanas centrs un televīzija. Dokk1 nodrošina vietu kopienas debatēm, neformālām grupām, pārdomām, mācībām un spēlēm. Vēlākos gados esmu apmeklējusi vēl daudzas jaunas un interesantas bibliotēkas gan ārvalstīs, gan Latvijā, tomēr to fantastisko sajūtu, ko radīja šī Dānijas bibliotēka, nespēju aizmirst.

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās / kādā konkrētā bibliotēkā

Ļoti gribētos, lai Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā būtu iespēja apmeklētājiem piedāvāt klusuma un digitālā detoksa telpas, taču apzinos, ka ēkas plānojums un tehniskās iespējas to diez vai pieļautu. Viena no lietām, kas mani fascinēja arī Dokk1 bibliotēkā – milzīgs, ērts, skaņu izolējošs krēsls, kas tevi iekļauj kā patvērumā no ārpasaules problēmām un trokšņiem, vērsts pret logu, aiz kura viļņojas jūra…

Grāmata, kuru iesaku izlasīt / profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem

Ir pārāk daudz šādu grāmatu un resursu, lai izvēlētos vienu. Un ticu arī, ka katram ir sava gaume un vajadzības. Kas noder vienam, otram ir garlaicīgs, nav tādas universālas grāmatas, kas sajūsminātu ikvienu… Protams, man ir savs grāmatu “sarakstiņš”, pie kura ķeros reizēs, kad kāds no bibliotēkas apmeklētājiem man jautā, ko es ieteiktu palasīt. Es ieteiktu visiem bibliotekāriem – ne tikai lasiet, bet arī runājieties par lasīto! Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā jau vairāk nekā 3 gadus katra mēneša pēdējās ceturtdienas vakarā tiekamies tiešsaistes diskusiju klubiņā PLAUKTs, tās ir fantastiskas 2 stundas, kad runājam par lasīto, ir tik dažādi viedokļi, un tas ļoti bagātina.

Manas dzīves īpašie mirkļi

Tie noteikti ir mirkļi, ko pavadu kopā ar savu ģimeni, saviem mīļajiem cilvēkiem un arī mīļdzīvniekiem savās mājās zaļajā Ventmalā (arī pelēkajā un baltajā, taču siltās vasarās pozitīvā iedarbība noteikti pastiprinās!). Tā ir miera osta, mana no apkārtējās pasaules trokšņiem un problēmām pasargātā vide, kur jūtos tiešām laimīga un mierā.

Trīs lietas, kas man sagādā prieku (uzlādē, iedvesmo)

Spāņu valoda neapšaubāmi pirmajā vietā. Sāku to mācīties aptuveni pirms 12 vai pat vairāk gadiem un turpināšu mācīties visu mūžu. Ļoti patīk gan valodas skanējums, gan tās bagātība, nereti sajūsminos par vārdiem, kuriem nav atbilstošu latviešu valodā, lai gan ir tāda dīvaina sajūta – ļoti labi saproti kādu vārdu ar sirdi, bet pārtulkot nav iespējams.

Lai baudītu spāņu valodu dzīvē, ne tikai grāmatās un filmās, atvaļinājumos cenšos aizbraukt uz Spāniju. Tā ir otra lieta (lietas!), kas uzlādē un iedvesmo – saule, siltums, krāšņā daba, laipnie cilvēki, bagātais kultūras mantojums.

Man ļoti patīk doties garās pastaigās. Jau sesto gadu izbaudu iespēju katru vasaru noiet pārsimts kilometrus no Sv. Jēkaba ceļa (Camino de Santiago), taču arī ikdienā cenšos noiet vismaz 10–12 kilometrus dienā. To daru arī tad, ja līst vai snieg.

Litas Vēkauses īpašais jautājums: Daina, kā Tu visam atrodi laiku? Pēc sociālajiem tīkliem redzu, ka Tu daudz strādā,daudz ceļo, daudz lasi grāmatas.

Paldies Litai par jautājumu, es tieši tādu varētu uzdot viņai pašai, zinot, cik daudzveidīgas ir viņas intereses un kādus labus darbus viņa dara – kā tam visam var atrast laiku?  Man šīs 3 lietas ir absolūti savstarpēji saistītas – es strādāju, lai brīvajos brīžos varētu ceļot, un grāmatu lasīšana, tāpat kā ceļošana, dod iespēju vienlaicīgi it kā nodzīvot vairākas dzīves, iepazīt cilvēkus, vietas, dabas un kultūras skaistumu un dažādību. Visam laiku nekad nav iespējams atrast, tāpēc ir svarīgi definēt, kuras ir mūsu dzīves prioritātes. Kam varam atļauties veltīt laiku un kam nē. Kā mūsu rīcībā esošo laiku piepildām. Manuprāt, mēs visi apzināmies, ka laika ir maz un tas paskrien vēja ātrumā, tāpēc vērts strādāt darbu, kas sniedz prieku un gandarījumu, vērts ieguldīties hobijos un sajūtās, nevis lietās un mantās, un noteikti vērts (un vajag!) atrast laiku sev.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)

Bibliotekāra darbs ir ārkārtīgi priviliģēts. Mums tiek iedoti resursi, lai mēs varētu cilvēkiem dāvināt. Dāvināt iespēju lasīt grāmatas, presi, lietot datorus, konsultēties, saņemt uzziņas, tikties ar autoriem, pavadīt laiku mājīgās lasītavās. Mans novēlējums ir, lai mēs esam dāsni, pieliekot šiem mums jau piešķirtajiem resursiem bagātīgi klāt savējos – smaidus, laipnus vārdus, atbalstu, ieinteresētību, pacietību – gan attiecībās ar bibliotēku lietotājiem, gan ar kolēģiem.

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks)

Solvita Štekerhofa, Ventspils Pārventas bibliotēkas vadītāja.

Īpašais jautājums šim izvēlētajam dalībniekam

Tu esi viens no tiem cilvēkiem, kuru, kaut nedaudz iepazīstot, gribas saukt par “spridzekli” – mirdzošām acīm, vienmēr entuziasma un ideju pilna. Kādu Tu saskati nākotnes bibliotēku, kam tur, Tavuprāt, vajadzētu būt un notikt?

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!