Grāmatu nākotne ir cilvēki: Intervija ar Krišu Salmani
No 2024. gada 4. aprīļa līdz 21. septembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) izstāžu zālē skatāma Kriša Salmaņa izstāde “Bezdarbības māktie ziloņi”. Izstādes izpētes procesā mākslinieks tikās ar visdažādākajiem bibliotēkas speciālistiem – indeksētājiem, mākslas krājuma glabātājiem, grāmatniecības vēsturniekiem un citiem.
Izstāde iekļaujas LNB izstāžu ciklā, kas tiek veidots sadarbībā ar mūsdienu māksliniekiem. Šīgada cikla izstādes autors Krišs Salmanis ir spilgts Latvijas laikmetīgās mākslas pārstāvis. Starp viņa pēdējā laika nozīmīgākajām personālizstādēm minama “Rūgts” Kim? laikmetīgās mākslas centrā (2023), kas izvirzīta Purvīša balvai, un “Konstrukcija” galerijā “Alma” (2021). Par izstādi “Dziesma”, ko Krišs veidoja kopā ar Annu Salmani un Kristapu Pētersonu izstāžu zālē “Arsenāls” (2015), tās autori saņēma Purvīša balvu, kas reizi divos gados tiek pasniegta par izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā.
Izstādes kuratore un LNB izstāžu projektu vadītāja Anda Boluža aicināja Krišu Salmani uz sarunu, lai ar izstādes tapšanu, ideju un izaicinājumiem iepazīstinātu arī Latvijas bibliotekāru auditoriju.
Izstādē “Bezdarbības māktie ziloņi” redzam tavu priekšstatu par bibliotēku. Tā līdzinās spoguļu labirintam, kurā lasītāju vai skatītāju sagaida vairāki atradumi – banānu kastes, ķieģeļa izsists caurums stiklā un citi. Tiekoties un sarunājoties ar bibliotekāriem izstādes tapšanas procesā, tu pētīji tieši informācijas sistēmas. Šķietami tehnisks uzstādījums tevi aizvedis līdz eksperimentālam rezultātam.
Kaut kad bija modes vārdiņš “radošums”, visiem bija jābūt radošiem. Es centos to vārdu nelietot, pārāk bieži un viegli tas tika visur iepīts, bet, ja tā padomā – skaidrs, visiem darbiem jābūt radošiem. Nav jāslauka ietve parketa rakstā vai jāizdomā varavīksnes krāsas slota, bet radošam jābūt, lai izdomātu, kā noslaucīt ielu, neaizslaukot zemi no puķu dobes, kur īsti nekas neaug. Katrā profesijā ir jābūt radošam, īpaši bibliotēkā – tas ir acīmredzami. Atnes “ķieģeli” uz bibliotēku (Eināra Pelša Kopotu rakstu sējumu), un ar atvērtu prātu jāsāk domāt, kas tas ir un kur to likt, to nevar vienkārši pēc tabulām izsecināt. Tas man patika šajos bibliotēkas apmeklējumos – ir informācijas sistēmas, digitālie meklētāji, bet tomēr daudz ir atkarīgs no priekšmetotājiem. Izdomāju, ka izstādes darbu nosaukumiem katram būs savs UDK numurs. Tas šķita tik vienkārši, katrs vārds tikai jāatrod šīs klasifikācijas tabulās kā vārdnīcā, bet izrādījās daudz sarežģītāk, – bija jāsūta epasti šurpu turpu ar UDK speciālisti Ritu Legzdaini.
Pašā sākumā gribēju uztaisīt kaut ko, kas vispār neiekļautos bibliotēkas informācijas sistēmās vai liktu pamocīties priekšmetotājiem. Tomēr izrādījās, ka arī tas nav tik vienkārši, vairākas līdzīgas idejas kāds bija uztaisījis vēl 20. gadsimta 80. gados, līdz es nonācu pie “Lasītājas”, kas ir izlikta izstādē – tas gan ir tikai prototips, jo dzīvē tāda vēl nav, bet tad, kad būs, es gribēšu redzēt, kā varēsiet to iepriekšmetot un kādu UDK numuru piešķirt. (Smejamies)
“Lasītāja” nav vienīgais darbs tavā izstādē, kas izaicina priekšstatus. Esam ar tevi arī diskutējuši, vai izstādē “Bezdarbības māktie ziloņi” ietvertais darbs uz audekla ir glezna vai tomēr zīmējums. Tu esi minējis, ka gribētu vairāk gleznot. Kas tevi saista glezniecībā?
Mani saista, kā gleznotāji domā par pašu glezniecību. Glezniecība ir krāsa uz virsmas, tomēr, domāšanas procesā nonākot līdz šim šķietami tik vienkāršajam secinājumam, rodas kaut kas lielisks un bagātīgs. Varbūt ir mākslinieki, kas glezno un risina konkrētas tēmas savos darbos, viņu gleznām ir cits uzdevums, bet man visvairāk patīk, skatoties uz labu glezniecību, redzēt, kā autora doma ir materializējusies tieši tajā brīdī, kad triepiens nācis “pa taisno no galvas” un pieskāries audeklam, tur nav pa vidu ne skices, ne alumīnija, ne meistara, kuram bija jāuzzīmē leņķītis, jānozāģē un jānovīlē. Glezniecība ir kā valoda. Es mēģinu tev pateikt kaut ko ar vārdiem, bet gleznotājs var to pateikt, dažkārt uzjaucot pareizo toni un uzliekot to pareizajā vietā.
Domājot par manu darbu izstādē bibliotēkā, štrihs vai triepiens varētu izšķirt, vai tā ir glezna vai zīmējums. Man bija svarīgi, ka šis akrila krāsas flomāsters ir spiežams un krāsa nāk ārā trekna, un glezna beidzas brīdī, kad krāsa vairs viegli neklājas, bet kļūst švīkājama.
Tu kā mākslinieks esi noformējis arī grāmatas, un starp tām ir grāmata “Mans vectēvs bija ķiršu koks” (Jāņa Rozes apgāds, 2022). Vai šīs grāmatas vāks arī ir gleznots?
Lai gan vāks ir taisīts ar mazu otiņu uz papīra, tas tomēr vairāk ir zīmējums, nekā gleznojums. Katru krāsu es ieklāju atsevišķi, pēc tam tās apstrādāju datorā. Darbs bija izplānots process ar dažādiem līdzekļiem, kas beigās tiek nodrukāts. To es neuzskatu par mākslu vai savu pašizpausmi, bet veicu kā interesantu darba uzdevumu un priecājos, ja man piespēlē izlasīt grāmatas, ko es pats neizlasītu. Šī bija kolosāla grāmata, ļoti patika. Grāmata tomēr ir tās autora, literāta mākslas darbs, es to mākslinieciski ietērpju, noformēju tā, lai ir patīkami ņemt rokās vai, ja taisu ilustrācijas, palīdzētu vai, pareizāk sakot, patraucētu iztēloties pašiem. To var izdarīt mākslinieciski augstvērtīgi, var arī oriģinālus ierāmēt un likt pie sienas, kamēr izstādes mākslas darbi ir kas cits, tās ir manas domas un sajūtas.
Vai tev ir kāds pašam mīļākais grāmatas vāks?
Huana Boniljas grāmatas “Bez biksēm ienākt aizliegts” (Jāņa Rozes apgāds, 2017) vāks man diezgan labi patīk. Tā ir grāmata par dzejnieku Vladimiru Majakovski. Es zināju, ka citi jūsmo par viņa dzeju, bet man viņš grāmatā nepatika kā cilvēks, likās baigais krāns. Man izdevās to parādīt uz vāka, neviens neiebilda, iespējams, nepamanīja. Te ir bikses, rāvējslēdzējs un virsraksts, kas lien laukā. No vienas puses, tas ir rupji, smieklīgs prastākais joks, tomēr ir gandarījums, ka to var pasniegt tā, ka neviens neapvainojas, es pats tikai zinu, un izskatās atbilstoši, noformējumā ir atsauces uz konstruktīvismu. Man pašam patīk žurnāla “Domuzīmes” pēdējais vāks (2/2024). Patīk arī Aivara Madra dzejas grāmatiņas “Zonas” (Neputns, 2019) vāks. Uz vienas vāka puses ir redzama meitene ar vīna Manastirska izba pudeli rokās un kaut kāds mopēds, jo viņa dzeja – tas bija pirmais viņa izdotais krājums ar dzeju no agras jaunības līdz pat tam brīdim, kad viņš grāmatu izdeva, ar dažādām jūtām un pārdzīvojumiem bagātīga grāmata. Vāka otrā pusē, iekšpusē, ir tā pati aina, tikai meitene ir redzama no mugurpuses, viņa skatās uz rūpniecisko zonu, uz kuģu remontrūpnīcu. Arī Kārļa Vērdiņa “Gatavā dzeja” (Neputns, 2020) man patīk. Tā ir konceptuālās dzejas grāmata, kur es pirmo reizi uzzināju par Eināru Pelšu un Preiļu konceptuālistiem. Gatavā dzeja man asociējās ar gatavu ēdienu, ko paņem no ēdnīcas, tāpēc grāmatas vākam izvēlējos materiālu ar faktūru kā putuplasta ēdiena kastītēm. Grāmatai ir attaisāms un aizspraužams vāciņš. Arī grāmatas ilustrācijas ir konceptuālas.
Vai šāda varētu būt grāmatniecības nākotne? Vērdiņa grāmatai piemīt izteiksmīga, tverama forma.
Jā, datorā tā būtu pavisam citāda, sausāka. Saturs būtu foršs tāpat, bet drukāto izdevumu ir tiešām prieks pašķirstīt, tā ir tāda priecīga un pamatīga ironija par visu kopā. Tagad, kad ir tik ļoti attīstījušās tehnoloģijas, arī grāmatas ir attīstījušās, tās plaukst un zeļ, krāšņums, kas tagad tiek izdots, ir vēl nepieredzēts, tomēr grūti iztēloties, ka grāmata varētu iebraukt pretējā grāvī un kļūt tikai kā forma, tikai greznumpriekšmets. Tas ir atsevišķs žanrs, kas eksistē kopš renesanses laikiem, kad princim vajadzēja izskatīties gudram un viņš pasūtīja gatavu bibliotēku. Eskorjalā, Spānijas karaļa rezidencē netālu no Madrides, apmeklēju Karalisko bibliotēku – tā tiešām ir īsta renesanses bibliotēka, kur daudzos stāvos atrodas grāmatas, uz griestiem uzgleznoti visi filozofi, pa vidu – grezni globusi un kartes, viss, kā nākas. Princis tās visas grāmatas esot arī lasījis, bet pats interesantākais, ko līdz šim nebiju redzējis – grāmatas izvietotas plauktos nevis ar muguriņām pret mums, bet ar papīra daļu un viss papīrs ir nozeltīts. Visi plaukti pilni un zeltā! Atceros arī epizodi no britu seriāla Black Books par grāmatu antikvariātu Londonā, kur kāds pircējs ienāk un vēlas pirkt visu plauktu ar grāmatām, ja vien tās ir īstās ādas vākos. Pārdevējs atbild, ka tas ir īsts Dikenss, bet pircējam svarīga ir īstā āda, kas piestāvētu viņa ādas dīvānam. Tomēr es nedomāju, ka tā ir grāmatu nākotne. Grāmatu nākotne ir cilvēki, kas grib lasīt grāmatas, pētīt tās un skatīties.
Vai esi dzirdējis, ka Limbažos grasās slēgt vairākas bibliotēkas?
(Intervija notiek pirms pieņemtā lēmuma par vairāku bibliotēku reorganizāciju.)
Būs dārgi tās atkal atvērt.
Interviju sagatavoja:
Anda Boluža
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Norišu centra
Izstāžu projektu vadītāja
anda.boluza@lnb.lv