Tropiņu ģimenes mājas “Jumari” senāk, ap 1827. gadu, nesušas “Būmeisteru” vārdu, vēlāk sauktas “Jaunzemi”. Mūsu ciemiņiem stāstāmā ir daudz, jo zināmā dzimtas vēsture ievijusies jau astotajā paaudzē, un tā cieši saistīta ar Krišjāņa Barona māsu Madi. Gunitas un Ivara rimtais un pārdomātais stāsts mijas ar fragmentu lasījumiem no ģimenei svarīgām grāmatām. Un tad pienāk mirklis, kad Gunita parāda līdzi paņemto dzimtas Bībeli. Nav īsti zināms un atrodams, kurā gadā grāmata izdota, taču tās senatnīgums ir nenoliedzams.

Patiesas apbrīnas vērts ir tieši šīs vienas grāmatas stāsts. Tajā ir viss – no dzimšanas līdz aiziešanai, ikdienas sūrums un mīļuma dzirksts un vēl mūsdienās atrastie spēka vārdi. Dzimtas Bībele ir ļoti īpaša ar to, ka tās pirmajās lappusēs Gunitas vecvecpaps Kārlis Lipenbergs ar roku ierakstījis savu bērnu dzimšanas, kristību un, diemžēl, arī miršanas datus. Šīs rakstītās rindiņas ir pilnas ar mīļumu, jo pie meitu vārdiem ierakstīts “meitiņa”, blakus atrodam lielas sāpes, jo glabā ierakstu, ka dēls Kārlis nodzīvojis vien 7 mēnesīšus.

Kāzas Kārlis Lipenbergs un Freivaldu Līna svin 1904. gada maijā. Savukārt 1910. gadā Kārlis izdara drosmīgu izvēli, kas atstāj iespaidu uz visām nākamajām dzimtas paaudzēm. Viņš tiek izsaukts uz Dundagas pili, kur barons Kristiāns Ostenzakens par labu rentes nosacījumu pildīšanu piedāvā tiesības izpirkt “Jaunzemu” mājas. Nepieciešamā naudas summa ir liela, un ģimenei tādas nav, tamdēļ tiek noslēgts maksāšanas līgums uz 55,5 gadiem. Līgumu slēdzot, Kārlim ir 36 gadi, tas nozīmē, ka līgums beigtos 1965. gadā, kad viņam būtu ļoti cienījams vecums, proti, 92 gadi. Nākotnes sakritība vai dzimtas plānos ierakstītais, bet tieši šajā gadā piedzimst viņa pirmais mazmazdēls, Gunitas vecākais brālis Gundars, kuram šī vieta ir ļoti, ļoti mīļa kopš mazotnes, tāpat kā pārējiem ģimenes locekļiem.

Un vēl senā grāmata Gunitas rokās ir īpaša ar to, ka viņa tieši šeit ir atradusi sev nepieciešamos spēka vārdus, pārvarot smagas veselības problēmas. Bībele, protams, drukāta vecajā drukā, un varam tikai apbrīnot, cik raiti Gunita lasa senos tekstus.

Gunitas un Ivara Tropiņu stāstītais, protams, ir krietni garāks, gan par vecvecākiem Eduardu un Otīliju Lipenbergiem, gan Gunitas mammu un tēti Jāni un Vilmu Kukļiem, par brāļiem Normundu un Gundaru un, protams, jaunāko paaudzi, Gunitas un Ivara trim bērniem: Ediju, Evitu un Ernestu. Bet apbrīnojami, kā caur vienu grāmatu spējam ielūkoties tik daudzu paaudžu dzīves stāstos. Lai turpinās iesāktais stāsts! Pāršķiram lapaspusi un sakām milzīgu paldies par sarunu un mums dāvāto uzticību!

 

Dzimtas stāstā ieklausījās:
Ruta Emerberga
Dundagas bibliotēkas vadītāja 
ruta.emerberga@talsi.lv