Saruna par arhitektūras, dizaina un satura attiecībām. Dizaina ietekme uz kultūrtelpu tēlu, apmeklējumu un apmeklētājiem. Kāda nozīme ir dizainam mūsdienu cilvēka dzīvē un domāšanā? Dizains un arhitektūra iespaido saturu vai otrādi?

Latvijas bērnu lasītprasme ir kritiski zema. Ko darīt, lai nākamās paaudzes lasītu? Lasīšana nav tikai laika pavadīšana, tā ir pamatā zināšanām, izglītībai, sasniegumiem un dzīves kvalitātei. Tas ir arī veids, kā pastāvēt mazai tautai, tās valodai un kultūrai. Lasīšanas veicināšana ir ģimeņu, skolotāju, bibliotēku, rakstnieku, politikas veidotāju un visas sabiedrības kopdarbs.

Mākslīgā intelekta (MI) rīki ienāk arī grāmatniecībā. Vai iespējama grāmatas autora un dizainera koprade ar MI? Kā atrast līdzsvaru starp sadarbību un konkurenci? Vai cilvēka radošums ir izsmelts? Cik ļoti grāmatas tapšanā drīkstam paļauties uz MI asistentiem un kas notiek ar autorības jautājumu? Diskusijā par mākslīgā intelekta spožumu un postu piedalīsies rakstnieki, dizaineri, dizaina pētnieki un lasītāji. Interaktīvajā daļā kopā lūkosimies nākotnes scenāriju spekulācijās un sacentīsimies radošumā ar MI.

Vai grāmatu izdošana apdraud mežus un kaitē videi? Vai tas ir mīts, ka e-grāmatas ir videi draudzīgākas? Kā vienlaikus rūpēties par vidi, kultūru un ekonomiku? Diskusijā atbildes meklēs vides aktīvisti, izdevēji, uzņēmēji un mežsaimnieki. Vai viņiem izdosies atrast kopsaucēju?

Sarunā satiekas lasošā Z paaudze ar mileniāļiem, lai noskaidrotu, kādi ir mūsu stereotipi vienam par otru un kāda ir reālā aina. Vai lasīšanas paradumu maiņa ir dramatiska? Kāda ir fanu literatūras ietekme uz tiem? Vai tiesa, ka mūsdienu jaunietim Blaumanis angļu valodā “lasās” vieglāk un organiskāk nekā latviešu valodā? Vai lasīt ir stilīgi? Un vai tas bija stilīgi 1990. gados? Vai jaunībā jālasa Veidenbaums, “Uliss” vai komiksi? Ko izvēlamies šodien – drukātās vai elektroniskās grāmatas? Nākot uz sarunu, apdomā, kāda ir vai bija tava lasāmviela 13 līdz 25 gadu vecumā.

Urbānās socioloģijas pētnieks Rejs Oldenburgs ir rakstījis par neformālu publisku pulcēšanās vietu nozīmi – cik šīs vietas ir būtiskas kopienai un sabiedriskajai dzīvei, apgalvojot, ka kultūrvietas, arī bibliotēkas, un citas “trešās vietas” starp darbu/skolu un mājām ir demokrātijas un kopienas vitalitātes pamats. Vai Latvijas bibliotēku tīkls ir novērtēts kā kopienas resurss, kā šī “trešā vieta” dažādos dzīves posmos? Vai pašvaldības, plānojot pakalpojumus iedzīvotājiem, saredz bibliotēkas ne tikai kā kultūras un izglītības, bet arī kā sociālo resursu? Ko bibliotēka kā “trešā vieta” var savai kopienai piedāvāt?