Dienā, kas daudziem saistās ar pavasarīgām, sievietēm dāvātām ziedu buķetēm, vērību pelnījuši arī paši dāvātāji. Piedāvājam ieskatu bibliotekāru vīriešu pasaules izzināšanā no senatnes līdz mūsdienām (uztverams ar smaidu un veselīgu humora dzirksti). Sveiciens mūsu foršajiem kolēģiem – mēs, dāmas, viņus patiesi novērtējam!

Bibliotēka – vīriešu vai sieviešu pasaule?

Lielākajai daļai sabiedrības nav jaunums, ka agrākos gadu simtos bibliotekāra profesija bija izteikts stiprā dzimuma monopols – sievietēm gluži vai “nepaceļams” amats… Protams, mūsu nozares vēsturē daudzi vīrieši atstājuši nepārvērtējamu ieguldījumu. Viens no viņiem – decimālās klasifikācijas izgudrotājs Melvils Djuī (Melville Louis Kossuth Dewey, 1851–1931) – jau 19. gadsimta beigās izteica viedokli, ka “bibliotekāra profesija varētu izrādīties piemērota arī izglītotām sievietēm un tādējādi viņu izredzes gūt panākumus tiktu pietuvinātas vīriešu iespējām.”

 

Pamazām grāmatu krātuves zaudēja savu elitāro raksturu, to kļuva arvien vairāk un… bez sievietēm vairs iztikt nebija iespējams! 20. gadsimtam raksturīgā mērķtiecīgā profesijas feminizācija pat uzskatāma par sava veida mīklu: kā vīrieši, kuri tik ilgi bija bibliotēku jomas noteicēji, pēkšņi varēja palikt mazākumā? Viens no populārākajiem skaidrojumiem – lai strādātu bibliotēkā, vajadzēja apgūt aizvien vairāk enciklopēdisku zināšanu, bija perfekti jāpārzina krājums, kas daudziem stiprā dzimuma pārstāvjiem šķita pārāk apgrūtinoši; arī lasītāji kļuva aizvien zinošāki un prasīgāki – vairs nepietika ar primitīvu interesantāko romānu ieteikšanu… Īpaši negatīvu iespaidu uz vīriešu īpatsvaru bibliotēku personāla sastāvā atstāja abi Pasaules kari – vīriešu bija kļuvis krietni mazāk tīri fiziskā izpratnē.

 

Kā rodas stereotipi

Process attīstījās lavīnveidīgi, un lielāko daļu bibliotekāro amatu ļoti strauji pārņēma daiļais dzimums – kungiem atlika tik vien kā kļūt par vadošo personālu, piemēram, zinātnisko vai akadēmisko bibliotēku vadītājiem un direktoriem! Jau drīz šī feministiskā tendence bija tiktāl pārņēmusi bibliotēku jomu, ka vīriešus bibliotēkās sāka uzskatīt par neveiksminiekiem un “otrās šķiras” cilvēkiem. Lai gan priekšstatos par sievieti bibliotekāri 20. gadsimta sākumā dominēja jaunas un trauslas meitenes tēls, kura sapņo iespējami ātrāk pamest drūmo un putekļaino bibliotēku un iziet pie vīra, jau 1930.-tajos gados daudzu pasaules valstu literatūrā gluži neizskaidrojami ienāca klasiskais, stereotipiskais un ne pārāk pievilcīgais sievietes bibliotekāres tēls – “kārna nenosakāma vecuma vecmeita ar copīti un raga brillēm, ar caururbjošu skatienu apveltīta, turklāt lasītājus neieredzoša draņķīga rakstura būtne, kura nemitīgi izsaka aizrādījumus”. Sastopams skaidrojums, ka iepriekš minēto stereotipu iedzīvināšanā lielā mērā vainojami vīriešu dzimuma rakstnieki, kuri, vērojot bibliotekāres, vērsa pret viņām sava veida atriebību par to, ka daiļais dzimums viņus tik pārliecinoši izkonkurējis no “līdz šim tīri vīrišķīgās profesijas”…

 

Profesijas prestižs turpināja strauji kristies; viens no galvenajiem rādītājiem bija zemās algas – izveidojās priekšstats, ka “par tādu samaksu neviens normāls vīrietis neies strādāt bibliotēkā!”. Mūsdienās pat grūti noticēt, ka, piemēram, Krievijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkas dibinātājs Johans Šumahers (Johann Daniel Schumacher, 1690–1761) ieņēma otro svarīgāko posteni aiz Zinātņu akadēmijas prezidenta, un viņa alga bija divreiz lielāka nekā gubernatoram!

 

Dzimumu līdzsvars

Atjaunot dzimumu proporcijas bibliotēku pasaulē spēja tikai informācijas un komunikāciju tehnoloģiju ēras iestāšanās – beidzot bibliotekāro telpu ir “atsvaidzinājuši” IT speciālisti, dizaineri, video un skaņas speciālisti, projektu un norišu koordinētāji… Bibliotēku gaiteņos pēc ilgāka laika atkal jaušams vīriešu aromāts!

 

Tomēr kopējā tendence nav mainījusies arī mūsdienās – pārliecinošais sieviešu pārsvars nozarē vismaz lielākajā daļā pasaules radījis zināmu psiholoģisko spriedzi, kā rezultātā daudzi kungi, sabijušies no izdaudzinātā sievišķīgās profesijas raksturojuma, pat neuzdrošinās šajā jomā ielūkoties! Sabiedrībā eksistē arī prognozes, ka bibliotekāru atalgojums paaugstināsies vien tad, kad šo profesiju plašāk pārstāvēs tieši vīrišķais dzimums!

 

Interesanti – dažu socioloģisku pētījumu rezultāti liecina, ka bibliotekārus vīriešus īpaši augstu vērtē tieši lasītājas dāmas, kamēr bibliotēku darbinieces pret saviem kolēģiem vīriešiem joprojām izturas diezgan skeptiski un ar zināmu neuzticību…

 

Kā jūtas vīrietis bibliotēkā

Aptaujājot bibliotēkās strādājošos vīriešus savukārt dzirdami atzinumi, ka viņi šo profesiju uzskata par savam dzimumam pat nedaudz kaitīgu, jo – ja vien šie kungi nav bibliotēkas administrācijas pārstāvji, profesijas nosaukums traucē viņiem justies pietiekami komfortabli. Kā biežākie šādu izjūtu iemesli nosaukti:

  • kolēģes bibliotēkas vīriešus mēdz iesaistīt smagu priekšmetu pārvietošanā, kas var atstāt negatīvu iespaidu uz viņu veselību;
  • vīriešiem nereti nākas veikt dažādu ierīču remontdarbus (un šeit nav runa tikai par datortehniku!);
  • tā kā pastāv viedoklis, ka vīrieši mazāk nekā sievietes ir iesaistīti bērnu audzināšanā un vakaros viņiem ir vairāk brīva laika, bibliotēkā viņi biežāk tiek iesaistīti steidzamu uzziņu vai dažādu “laikietilpīgu papilduzdevumu” veikšanā, kā arī brīvdienu un vakaru dežūrās;
  • sievietes ir vairāk piemērotas tiešās lasītāju apkalpošanas darbam (piemēram, bērni vai jaunieši drošāk uzdod jautājumu bibliotekārei sievietei nekā turpat netālu esošam bibliotekāram vīrietim).

 

Ievērību pelna arī psihologu atzinums, kādēļ bibliotēkas administratīvos amatus (direktors, departamenta vadītājs) būtu ieteicams veikt tieši kungiem: sievietes, ieņemot vadošus amatus, biežāk kļūst agresīvas, viņu darbība mēdz tiekties uz konfliktiem, intrigām un varaskāri, kas nav raksturīgi vīriešiem.

 

Kāds VIŅŠ ir?

Pēc vairāku bibliotēku darbinieku – jaunu, ar mūsdienīgu domāšanu apveltītu vīriešu – intervēšanas un rezultātu apkopošanas nozares periodikas materiālos izkristalizējas “vidējā” mūsdienu bibliotekāra vīrieša tēls ar viņu raksturojošām iezīmēm:

  • viņa devīze: “Viegli bibliotēku nozarē varēja būt vien vakar!”;
  • viena no viņa pamatatziņām: “Pasauli pārvalda stereotipi”;
  • līdz nokļūšanai bibliotēkā ieguvis diplomu vai apguvis nepabeigtu studiju kursu vairākās radniecīgās specialitātēs (vēsture, filoloģija, žurnālistika vai ģeogrāfija); dažos gadījumos pēc darba uzsākšanas bibliotēkā vēlāk tiek apgūta arī bibliotekāra profesija atbilstošā izglītības iestādē;
  • palīdz veidot bibliotēkas pozitīvo tēlu un vairot publicitāti;
  • galvenās raksturojošās iezīmes: lasa vidēji 1–2 grāmatas nedēļā, pārsvarā – elektroniski, jo: labas grāmatas nav, kur nopirkt, nav, par ko nopirkt, kā arī mājās trūkst vietas to glabāšanai;
  • brīvajā laikā sporto – nodarbojas ar skriešanu (arī uz velotrenažiera) un svaru cilāšanu;
  • reizēm raksta dzeju vai prozu;
  • uzskata, ka visi vīrieši sadzīviskā skatījumā ir aptuveni vienādi, atšķiras vienīgi “skūšanās regularitāte, attieksme pret alu–futbolu–automašīnām un vēl daži nenozīmīgi sīkumi”;
  • komunikabls un atsaucīgs attieksmē pret lasītājiem;
  • smaidīgs, moderni ģērbts;
  • reizēm vada bibliotēkā organizētos pasākumus, tādējādi “ieliedams balzāmu no dzīves nogurušu sieviešu dvēselēs”;
  • par bibliotēku saka: “Šī iestāde ir uztverama arī kā process, sava veida pretspēks ārpasaules un digitālās pasaules diktētajam postošajam laika plūdumam”;
  • ir pārliecināts, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad visas bibliotēkas tiks slēgtas – paliks tikai bezgalīgi informācijas plūdi, tomēr cilvēku spēkos ir šo nenovēršamību novilcināt uz iespējami ilgāku laiku;
  • uzskata, ka nav būtiski, vai cilvēks lasa poligrāfisku vai elektronisku izdevumu – galvenais, ka viņš vispār lasa;
  • darba dzīves moto: “Cilvēkam ir jāmīl bibliotēku sevī, un sevi – bibliotēkā!”.

 

Veiksmes un laimes atslēga – harmonija

Pieredzējušu bibliotēku speciālistu, tajā skaitā personāla speciālistu gadu gaitā izveidojusies pārliecība ir, ka jebkurā darba kolektīvā visveiksmīgāko rezultātu sniedz dažādu paaudžu sieviešu un vīriešu harmoniska kopdarbība, kas ideālā gadījumā nodrošina veiksmīgu labākās pieredzes pārnesi. Tiek uzskatīts – jo vairāk vīriešu bibliotēkā strādā, jo lielāks ieguvums bibliotēkai. Tas tāpēc, ka vīrieši labvēlīgi ietekmē sieviešu kolektīva mikroklimatu, izvirza un ievieš netradicionālas idejas un risinājumus, vairumā gadījumu izceļas ar pozitīvu domāšanu un, beigu beigās – spēj paveikt daudz ko tādu, kas daiļajam dzimumam vienkārši nav pa spēkam!

 

Starptautiskajā sieviešu dienā ir pieņemts runāt par sieviešu solidaritāti, taču allaž ir svarīgi atcerēties, ka ne velti daba ir radījusi divus dzimumus, un solidaritāte starp sievieti un vīrieti (īpaši profesionālajā jomā) arī ir ļoti svarīga. Vīriešu klātbūtne kolektīvā nodrošina to, ka dzīve ir gan harmoniskāka, gan interesantāka un jautrāka – un tas taču ir noderīgi un pozitīvi!

 

 

Informāciju pēc nozares periodiskajos izdevumos

un tīmeklī rodamajiem materiāliem sagatavojis

LNB Bibliotēku attīstības centrs

Tagi: Bibliotekāri, 8.marts