Oktobra tikšanās reizē apspriedām dzejnieka un tulkotāja Leona Brieža romānu Vilcene un atraitnis.

Lai atgūtos no zaudējuma, atraitnis viens pats vada laiku Rumānijas Karpatu kalnos un nakšņo pamestā mednieku būdā. Mežonīgajos klaiņojumos viņa vienīgā pavadone un sarunu biedrene ir vilcene, kuru viņš dēvē par mežalaņķīti.  Dzejas klasiķis Leons Briedis meistarīgi savieno tagadni ar pagātni.  Ar lielu rūpību autors apraksta augu, putnu, dzīvnieku nosaukumus un īpašības. Romāna vēstījums ir dinamisks un pašironisks. Pārdomas par eksistenciālām tēmām, daudzie neizteiktie "kāpēc" un tikai attālināti nojaušamais dialogs ar Dievu klaidoņa domu gaitā materializējas, iegūstot taustāmas aprises, ietērpjoties kailas esamības un izdzīvošanas minimuma veidolā. Jo izrādās: kad nekā vairs nav, var izdzīvot bez nekā.

 

Lasītāja klubiņa dalībnieki Leona Brieža romānu Vilcene un atraitnis augsti novērtēja un atzina, ka tas ir meistarīgi uzrakstīts. Kā izteicās lasītāji,  romāns Vilcene un atraitnis ir kaut kas krietni vairāk par rakstnieka pašterapiju pēc smaga personiska zaudējuma.

 

Nākamā tikšanās reize 5. novembrī, kad dalīsimies domās par rakstnieces Maijas Krekles  darbiem.

 

Gaidām visus interesentus!