2017. gada 5. aprīlī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Konferenču centrā notika Bibliotēku novadpētniecības darba vadlīniju projekta publiskā apspriešana un jau otrā [1] aktuālajiem novadpētniecības darba jautājumiem veltītā diskusija.

Pasākumu organizēja LNB Bibliotēku attīstības centrs, un tajā piedalījās vairāk nekā 50 Latvijas novadpētniecības darba speciālistu.

 

2017. gada martā noslēdzās darbs pie Latvijas bibliotēku novadpētniecības darba vadlīniju projekta izstrādes. Vadlīniju projekts tika publicēts tīmeklī, kā arī izsūtīts bibliotēku e-pasta vēstkopās, dodot iespēju bibliotekārajai sabiedrībai iesaistīties vadlīniju pilnveidē, iesniedzot priekšlikumus izmaiņām un papildinājumiem. 

 

5. aprīļa novadpētniecības darba speciālistu sanāksmē vadlīniju projekts tika apspriests un pamatā atbalstīts. Izskanēja arī vairāki priekšlikumi vadlīniju projekta pilnveidei, kas pēc tam tika iestrādāti vadlīnijās. Piemēram, līdz šim nebija skaidrības, kā dēvēt bibliotekāru, kurš veic novadpētniecības darbu bibliotēkā. Latvijas novadpētniecības darba speciālisti vienojās, ka turpmāk tiks lietots termins “novadpētniecības bibliotekārs”. Tika diskutēts arī par termina “uzziņu aparāts” maiņu, jo tas ir novecojis formulējums, kas mūsdienu bibliotēku vidē vairs neiederas. Tā vietā tika piedāvāti vairāki citi varianti, no kuriem lielāko atsaucību guva “bibliotēkas informācijas meklēšanas sistēma”. Termini gan vēl apstiprināmi Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Informācijas un dokumentācijas terminoloģijas apakškomisijā.

 

Dažus iebildumus izraisīja arī vadlīniju punkts, kurā noteikts, ka novadpētniecības bibliotekāram jābūt kvalificētam bibliotekāram. Tika norādīts uz reālo situāciju nozarē, ka daudziem bibliotekāriem nav profesionālās izglītības, un uzsvērts, ka pastāv vēl lielāki profesionālu darbinieku piesaistes riski nākotnē. Taču, tā kā novadpētniecības darbu caurvij teju visi bibliotekārā darba procesi, kā to kvalitatīvi spētu veikt neprofesionālis? LNB Letonikas un Baltijas centra vadošā pētniece, Bibliotēku novadpētniecības darba vadlīniju konsultante un redaktore Jana Dreimane uzsvēra, ka risks ir tieši profesionalitātes prasību samazināšana. Vadlīnijas būs noderīgas, lai pamatotu un apstiprinātu novadpētniecības darba nozīmīgumu bibliotēkas finansētājiem, pārvaldītājiem, administrācijai, lai argumentētu algota profesionāla darbinieka štata vietas nepieciešamību pretstatā brīvprātīgo piesaistīšanai u.tml. Nevajag arī baidīties no jēdziena “kvalificēts bibliotekārs”, jo tas nebūt neapzīmē tikai augstāko profesionālo izglītību, bet gan dažādus profesionālās izglītības līmeņus, ko ir pa spēkam apgūt ikvienam, kas strādā bibliotēku nozarē. Turklāt, tā kā vadlīnijas ir ieteicošas nevis obligātas, nav izslēgta iespēja vadīties nevis pēc vadlīniju norādēm (kas gan būtu vēlams), bet pēc konkrētajiem apstākļiem, finansējuma iespējām u.c.

 

Domas dalījās arī attiecībā uz novadpētniecības darba pamatuzdevumu un papildu virzienu noteikšanu vadlīnijās. Izskanēja priekšlikums novada “šodienas” iemūžināšanu — vietējā satura veidošanu, dokumentējot mūsdienas un neseno pagātni —, noteikt kā pamatvirzienu, jo par daudzām aktualitātēm novada dzīvē publicētas informācijas nav un daudzi bibliotekāri ir uzņēmušies šo darbu: fotografē, filmē, raksta notikumu apskatus vietējām avīzēm vai publicēšanai savos resursos. Tomēr radās šaubas par bibliotēku kapacitāti šī uzdevuma veikšanai, tādēļ tas tomēr palika noteikts kā papildvirziens.

 

Joprojām daudzi bibliotēku novadpētniecības darba jautājumi ir neskaidri un diskutējami. Diskusijai par šiem jautājumiem bija paredzēta pasākuma otrā daļa.

 

Novadnieks bibliotēku novadpētniecībā: atlases kritēriji

 

Vai visām bibliotēkām būtu izvirzāmi vienoti novadnieku jeb personu, par kurām vākt novadpētniecības materiālus, atlases kritēriji? Vai vākt novadpētniecības materiālus tikai par izciliem, ievērojamiem, slaveniem novadniekiem? Ko darīt, ja, piemēram, kādai slavenībai novadā ir lauku īpašums, kurā viņš ierodas tikai kā vasarnieks? Vai vākt materiālus par Kristapa Porziņģa vecmāmiņu, kura dzīvo pagastā? Vai par kādu ievērojamu cilvēku, ja viņš novadā ir vien 3 gadus strādājis?

 

Rīgas Centrālās bibliotēkas Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene sacīja, ka jebkurš būtu pelnījis, lai bibliotēka vāc un saglabā materiālus par viņu un viņa dzimtu. Taču jāņem vērā bibliotēkas ierobežotā kapacitāte. Vispirms būtu jāvāc materiāli par novadā pazīstamiem cilvēkiem. Par ievērojamām slavenībām, kas pārcēlušās citur — mazāk (jo par tiem vāks gan valsts nozīmes, gan tagadējās dzīvesvietas bibliotēkas). Par viņiem galvenokārt atspoguļojams laika posms, kas saistās ar novadu (dzīvojis, mācījies).

 

I. Sallinene atzina, ka novadpētniecības darbs lielā mērā salīdzināms ar mākslu, jo izvēles nereti izdarāmas intuitīvi — jāsajūt un jāsaprot.

 

Bauskas Centrālās bibliotēkas galvenā bibliogrāfe Laimdota Ozoliņa dalījās pieredzē: svarīgs kritērijs šaubu gadījumos ir konkrētās personas attieksme pret novadu un ieguldījums novada dzīvē un attīstībā.

 

Jēkabpils pilsētas bibliotēkas vadītāja Renāte Lenša pauda uzskatu, ka cilvēka svarīgumu nevajadzētu noteikt kā ierobežojošu kritēriju, un aicināja vairāk pievērsties parastajiem cilvēkiem, kas dzīvojuši novadā, jo tieši caur šo cilvēku dzīvēm atklājas patiesā kultūras vēsture. Piemēram, 20. gadsimta 20.-30. gados rakstītās dienasgrāmatas un vēstules ir unikālas, nozīmīgas liecības, kuras ir svarīgi saglabāt.

 

Diskusijas dalībnieki nonāca pie secinājuma, ka novadpētniecības vadlīnijās izvirzāmi tikai galvenie novadnieku atlases kritēriji (dzimis, audzis, dzīvo (dzīvojis), mācījies, strādā (strādājis) novadā, devis paliekošu ieguldījumu novada attīstībā, veicinājis novada atpazīstamību Latvijā un pasaulē), pārējie paliek pēc katra izvēles.

 

Kas ir vērtīgs? Kā izvairīties no subjektīvisma?

 

Vadlīnijās noteikts, ka prioritāri ir komplektējami unikāli materiāli ar vēsturisku, kultūrvēsturisku, zinātnisku vai māksliniecisku vērtību, vai praktisku nozīmi vietējās kopienas dzīvē. Taču noteikt materiālu vērtību nereti ir tiešām grūts uzdevums. Pat tad, ja bibliotekārs vadās pēc labākās sirdsapziņas, vairoties no subjektivitātes materiālu vērtēšanā, jāņem vērā, ka katram laikmetam ir sava vērtību, sabiedrisko un vēsturisko procesu, notikumu izpratne. Ir arī daudzi gadījumi, kad materiālu vērtība atklājas vien pēc ilgāka laika.

 

R. Lenša ieteica izšķirt materiālus, kurus mērķtiecīgi komplektē bibliotekārs, no materiāliem, kurus atnes un piedāvā iedzīvotāji. Bibliotēkas ar savu darbu, attieksmi un pieejamību ir izpelnījušās iedzīvotāju uzticību, tādēļ iedzīvotāji diezgan bieži griežas bibliotēkā ar vēlmi atdot savus materiālus, kurus uzskata par vērtīgiem un saglabājamiem. Šādus materiālus labāk būtu pieņemt no cilvēkiem bez stingras izvērtēšanas un atlases, jo citādi tie var aiziet nebūtībā. Jērcēnu pagasta bibliotēkas vadītāja Ilvija Ķimse uzsvēra, ka bibliotēkas ir vistuvāk cilvēkiem, tādēļ varētu darboties kā koordinatori kultūras vērtību saglabāšanā — izvērtēt atnestos materiālus un, ja tie neatbilst bibliotēkas komplektēšanas profilam, nosūtīt uz institūciju, kurai šie materiāli varētu būt piederīgi. Savukārt SIA “Tieto Latvia” speciāliste Baiba Mūze uzsvēra, ka bibliotekāra galvenais uzdevums ir sniegt informāciju, kur un kādi resursi ir atrodami, neatkarīgi no tā, vai tie atrodas bibliotēkā vai citur.

 

J. Dreimane ieteica materiālu izvērtēšanā aktīvi izmantot sadarbības principu — ja pašiem pietrūkst kompetences, meklēt citu speciālistu (LNB, muzeju, arhīvu, arī citu nozaru pārstāvju) palīdzību.

 

Ir daudzas bibliotēkas, kas vāc un glabā praktiskas ievirzes materiālus, piemēram, apkopo vietējās receptes, veido tematiskās mapes ar, piemēram, vietējiem skaistumkopšanas padomiem vai svētku tradīcijām. Vai šie materiāli uzskatāmi par vērtīgiem? Vairums diskusijas dalībnieku apliecināja — jā, tie ir vērtīgi, jo tā ir novada materiālā kultūra, etnogrāfiskas liecības.

 

Izraisījās diskusija arī par to, kas ir īslaicīgas nozīmes materiāli un vai tos glabāt. R. Lenša atzīmēja, ka materiālu īslaicīgums arī varētu būt katram novadam atšķirīgi nosakāms — kas vieniem nesvarīgi, tas citiem ir svarīgi. Piemēram, Jēkabpilī svarīgas ir ziņas par ledus iešanu Daugavā. Ar šo tēmu saistās arī interesants gadījums bibliotēkā — ziņas par ledus iešanu Daugavā bijušas nepieciešamas vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” iznākušā Ingas Ābeles romāna “Duna” rakstīšanā. Bibliotekāre ar “Periodika.lv” palīdzību šīs ziņas arī veiksmīgi atradusi. Citviet savukārt noderīgi izrādījušies pagājušā gadsimta beigās pagasta avīzītē publicētie parādnieku saraksti, pēc kuriem izdevies noskaidrot norādes uz konkrētu īpašumu piederību. Diskusijas dalībnieki gan atzina, ka šāda veida materiāli jāizvērtē, vadoties pēc “veselā saprāta”. Un nebaidoties, ka kaut kādā mērā izvēle būs subjektīva.

 

Brīvu piekļuvi – vai visam?

 

Latvijas vēsture ir sarežģīta. Neizbēgami starp novadpētniecības materiāliem var būt tādi, kas satur tendenciozu, sagrozītu, kļūdainu, personas diskreditējošu, sensitīvu informāciju. Vai šādiem materiāliem ir pieļaujama brīva piekļuve? Piemēram, padomju laika izdevumi bieži ir klaji melīgi, vai vēlams, ka tos izmantos, piemēram, skolēni? Diskusijas dalībnieki atzina, ka arī cilvēku atmiņu stāstos nereti “uzpeld” negaidīti un satraucoši fakti. R. Lenša sacīja, ka, diemžēl, atmiņa intervējamajiem cilvēkiem mēdz “pieklibot”, savos atmiņu stāstos viņi var piedēvēt citiem cilvēkiem daudzas lietas, ko viņi nekad nav darījuši — vai šādu informāciju vajag publiskot? Turklāt visbiežāk nav iespējams pārbaudīt faktu ticamību, pārliecināties, vai tā ir taisnība. Nereti stāstītāji paši nevēlas kādu konkrētu informāciju publiskot — „ja publiskos, tad to nestāstīšu”. J. Dreimane uzsvēra, ka ar ikvienu atmiņu stāsta autoru jāslēdz vienošanās par intervijas publicēšanas nosacījumiem, kur fiksēts, vai un kad materiāls ir publiskojams (piemēram, pēc 50 vai 70 gadiem). Ja cilvēks ieraksta laikā atklāj, ka kaut ko nevēlas publiskot, arī tas ir jāņem vērā un to nedrīkst publiskot, vienīgi var mēģināt vienoties par kādiem termiņiem. Arī LNB ir deponēti arhīvu materiāli, kuriem ir noteikts, pēc cik gadiem tiem varēs brīvi piekļūt, tos izmantot un uz tiem atsaukties.

 

J. Dreimane uzsvēra, ka uz novadpētniecības krājumu, tāpat kā uz pārējo bibliotēkas krājumu, attiecas “Bibliotēku likumā” noteiktais cenzūras aizliegums: pieejamība materiāliem nodrošināma neatkarīgi no to autoru politiskās, ideoloģiskās, reliģiskās vai cita veida pārliecības vai informācijas, kas tajos ietverta. Tātad arī padomju laika materiāliem ir nodrošināma brīva pieejamība ikvienam.

 

Bibliotekārs — sadarbības iniciators un novadpētniecības resursu koordinators savā novadā

 

Jau iepriekš diskusijā izskanēja, ka bibliotekāri darbojas kā starpnieki starp iedzīvotājiem un institūcijām, kurās iesniegt glabāšanā novadpētniecības materiālus. Vai Latvijā būtu iespējams sekot pasaules tendencēm un bibliotēkām uzņemties visu novadpētniecībā iesaistīto sadarbības iniciatora un koordinatora lomu?

 

Vairāki diskusijas dalībnieki sacīja, ka savstarpēja koordinācija starp bibliotēkām, citām atmiņas institūcijām, nevalstiskajām organizācijām u.c. jau notiek. Mērķis — izvairīties no novadpētniecības darba dublēšanas. Tiek īstenoti arī dažādi sadarbības projekti. Tomēr uzņemties visu novadpētniecībā iesaistīto koordinatora darbu, turklāt profesionālā līmenī, būtu ļoti sarežģīti un darbietilpīgi — bibliotēkām nav tādu resursu.

 

Novadu kultūru daudzveidības atspoguļojums novadpētniecībā

 

Diskusijas dalībnieki informēja, ka šis aspekts novadpētniecības darbā netiek speciāli uzsvērts, taču ikviena bibliotēka vāc materiālus par visām norisēm savā novadā, nenorobežojoties no citām kultūrām. Jebkurā pilsētā ir citas tautības (krievi, poļi, baltkrievi, ukraiņi, ebreji, romi u.c.), reliģiskas kopienas (piemēram, vecticībnieki), jo īpaši daudz ir materiālu par senatni (piemēram, par baltvāciem). Šie materiāli atsevišķi netiek izdalīti, bet gan iepludināti kopējā novadpētniecības krājumā.

 

Inovatīvi novadpētniecības krājuma popularizēšanas veidi

 

Latvijas bibliotēkas novadpētniecības krājumus popularizē gan tradicionālos, gan arī inovatīvos veidos: veido novadpētniecības emuārus, rīko konkursus tīmekļa vietnēs, izstrādā virtuālas spēles, izvērš darbību sociālo tīklu platformās (“Facebook”, “Draugiem.lv”, “Twitter”, “Youtube”), veido novadpētnieciskas vietnes ar Tīmekļa 2.0 elementiem. Tomēr lielai daļai Latvijas bibliotēku pagaidām nav iespēju veidot digitālo resursu piedāvājumu, jo informācijas tehnoloģiju nodrošinājums un serveru jauda liela apjoma datu glabāšanai ir nepietiekami. Jau vairākus gadus novadpētniecības pasākumos tiek diskutēts par vienotas bibliotēku novadpētniecības platformas izstrādes nepieciešamību. LNB Attīstības departamenta direktors Uldis Zariņš informēja, ka šādas platformas izstrādei nav finansējuma. LNB Digitālā mantojuma centra vadītāja Jana Ķikāne iepazīstināja ar plānotajām ERAF projekta “Kultūras mantojuma digitalizācija” aktivitātēm: nacionālas nozīmes kultūrvēsturiskā mantojuma kolekciju veidošana, sistēmu integrācijas arhitektūras un koncepcijas izstrāde vienotajai digitālā mantojuma platformai, masveida nošu digitalizācija, digitālās bibliotēkas kopējā meklētāja uzlabošana. Reģionu bibliotēku novadpētniecības kolekciju vispārēja integrēšana šajā platformā nav plānota, kā arī netiek plānots veidot jaunas vietnes vai portālus. Turklāt, ievērojams daudzums bibliotēku novadpētniecības materiālu jau tiek uzkrāti BIS “Alise” Novadpētniecības datubāzē. Vai SIA “Tieto Latvia” varētu izstrādāt novadpētniecības platformu? B. Mūze apliecināja, ka šāda vienota novadpētniecības platforma ir nepieciešama, jo tā ļautu izvairīties gan no novadpētniecības darba dublēšanas, gan no problēmām, ko rada novadu robežu maiņa utt. SIA “Tieto Latvia” varētu nodrošināt šādas platformas izstrādi, taču nav iespējams īstenot tik lielu projektu bez valstiska pasūtījuma, atbalsta, centralizēta risinājuma, kā arī skaidriem finansējuma avotiem.

 

LNB bibliotēku tehnoloģiju speciālists Ivars Indāns ieteica izmantot jau esošās brīvās (bezmaksas) informācijas platformas bibliotēku novadpētniecības materiālu ievietošanai un popularizēšanai: “Google”, “Wiki”, “PastVu”. Viņš ieteica sākt ar “Google Maps”, kur var publicēt informāciju gan par savu bibliotēku, gan citām novada institūcijām un uzņēmumiem, pievienot darba laikus, fotoattēlus un citu informāciju (piemēram, Jelgavas pilsētas bibliotēkas informācija “Google Maps”: https://goo.gl/maps/LRM4xyAv3g22). Tieši ar “Google Maps” bieži vien tiek sākta vietu izpēte. Publiskās un privātās partnerības ietvaros Latvijā izveidotas uz Tīmekļa 2.0 iespējām balstītas vietnes, kuras var izmantot novadpētniecības informācijas iegūšanai, kā arī savas informācijas publicēšanai, piemēram, “PlaceNote” un personu, notikumu un vietu enciklopēdija Nekropole. Uz diskusiju bija ieradies arī šo vietņu izstrādātājs un uzturētājs — SIA “Lursoft IT” pārstāvis Ainars Brūvelis, kurš vairāk pastāstīja par “PlaceNote”, “Nekropole” un LU LFMI Latviešu folkloras krātuves (LFK) digitālo arhīvu “Garamantas.lv. Viņš aicināja bibliotekārus izmantot šos resursus, kā arī veikt ierakstus par personām, notikumiem, vietām, kapsētām un apbedījumu vietām, iesaistīties LFK digitālā satura pilnveidošanā. A. Brūvelis informēja arī par iespēju bibliotēku tīmekļa vietnēs ievietot “Lursoft.lv” novada uzņēmumu meklētāju (pamatinformācija būs pieejama bez maksas reālajā laikā). Vietņu uzturētājs arī solīja būt atsaucīgs aicinājumiem apmeklēt bibliotēkas, lai informētu par šiem resursiem un to sniegtajām iespējām.

 

Aicinu dalīties ar savu viedokli par diskusijā apskatītajiem tematiem raksta komentāros vai rakstot uz e-pastu: Marlena.Krasovska@lnb.lv.  

 

[1] 2016. gada 9. jūnijā LNB norisinājās pirmā novadpētniecības diskusija. Diskusijas apskats pieejams: http://www.biblioteka.lv/sector/News/ArticleItem.aspx?article=39703&type=0

Ziņu sagatavoja:

Marlēna Krasovska


Bibliotēku attīstības centrs


Latvijas Nacionālā bibliotēka


Tālr. 67716049


Marlena.Krasovska@lnb.lv