Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu u.c.

 

Autobiogrāfiskajā romānā “Plikie rukši” Rihards Bargais gan turpina īsprozas krājumā “Tenkas” aizsākto anekdotisko tekstu ciklu, kas humoristiski, varbūt dažbrīd groteski, tomēr visnotaļ trāpīgi attēlo dažādas Latvijas kultūras dzīvē pazīstamas personības, gan savu vēstījumu talantīgi izvērš intonatīvi un stilistiski daudzveidīgā prozas darbā ar savdabīgu kompozīciju.

 

Romāna “Plikie rukši” aizsākums ir tagadne, šis brīdis, un notikumi, skatīti caur Riharda Bargā subjektīvo prizmu, ačgārnā hronoloģijā slīd caur lasītāja uztveri kā atklātas skumīgas, filozofiskas, pārsteidzošas, smieklīgas un sirsnīgas pārdomas un vērojumi. Tagadni turpina autora personiskais skatījums uz 20. gs. 90. gadiem, atjaunotās Latvijas valsts sākumu, uz Trešo atmodu, Padomju Latvijas sadzīves kurioziem un stereotipiem, uz savas bērnības atmiņām.

 

“Pliko rukšu” unikalitāte rodama romāna vispārcilvēciskajā, talantīgajā un daudzveidīgajā vēstījumā, kas attēlo marginālo cilvēku un tā likteni Latvijā teju piecdesmit gadu šķērsgriezumā.