Otrā pasaules kara laikā Latvijas tautas vēlmi atgūt zaudēto valstisko neatkarību izteica pakāpeniski izveidojusies pretošanās kustība. Atšķirībā no nacistu okupētās Rietumeiropas, kas cīnījās pret vienu ienaidnieku, Baltijas valstīm tie bija divi – Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Sarežģītajā situācijā Baltijas tautas nebija ieinteresētas atklāti vērsties pret Vāciju – vienīgo militāro spēku, kas varētu aizkavēt atkārtotu PSRS okupāciju. Tāpēc sadarbība ar nacistiem nereti tika uzskatīta par mazāko ļaunumu, bet pretestībai lielākoties bija nevardarbīgs raksturs.

 

Latvija turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts un tās likumīgie pārstāvji – Latvijas diplomāti ārzemēs – vēlējās sekmēt Rietumu sabiedroto uzvaru karā. Tomēr Baltijas valstu diplomātu centieni pievienoties 1941. gada 14. augustā parakstītajai Atlantijas hartai un 1942. gada 4. janvārī pieņemtajai Apvienoto Nāciju deklarācijai tika noraidīti. Lai panāktu viena noziedzīga režīma – hitleriskās Vācijas sakāvi, ASV un Lielbritānija sadarbojās ar citu ne mazāk noziedzīgu režīmu – staļinisko Padomju Savienību un attiecībā uz komunistu okupēto Austrumeiropu ignorēja pašu pasludinātos tautu pašnoteikšanās principus.

 

Svarīgs atbalsta punkts Latvijas neatkarības centienu aizstāvēšanā izrādījās neitrālās Zviedrijas galvaspilsēta Stokholma, kur netraucēti darbojās Vācijas, PSRS un Rietumvalstu vēstniecības un izlūkdienesti. Voldemārs Salnais, bijušais Latvijas sūtnis Zviedrijā, kļuva par izšķirošo posmu nelegālo sakaru izveidošanā starp pretošanās kustību okupētajā dzimtenē un amerikāņu, britu un zviedru ārlietu un militārās izlūkošanas dienestiem brīvajā pasaulē. 1943. gada 13. augustā Rīgā slepeni izveidotā Latvijas Centrālā padome (LCP) Konstantīna Čakstes vadībā sniedza Rietumiem bagātīgu informāciju par patieso situāciju Latvijā un tās tautas vēlmi atgūt zaudēto neatkarību.

 

Kara gados Zviedriju sasniedza 4500 latviešu bēgļu, un vairāk nekā puse no viņiem te ieradās slepeno bēgļu laivu akciju rezultātā. Izcila nozīme šo laivu braucienu organizēšanā izrādījās LCP Ventspils sakaru grupai un daudziem gados vēl jauniem laivu pārcēlājiem, kas neskaitāmas reizes šķērsoja Baltijas jūru. Arturs Arnītis, Eduards Andersons, Pēteris Jansons, Kārlis Frišenfelds, Osvalds Bileskalns, Valentine Lasmane un daudzi citi pretošanās kustības dalībnieki ir pelnījuši, lai viņu vārdi izskanētu daudz plašāk nekā līdz šim. Mūsdienās vairāk ir jāapzinās arī Zviedrijas Aizsardzības štāba C-biroja un ASV Kara bēgļu padomes sniegtais tehniskais un finansiālais atbalsts šo laivu akciju norisē.

Latvijai ir arī sava nenotikusī Neatkarības diena – 1944. gada 8. septembris, kad Valsts prezidenta vietas izpildītājs un Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas Valsts atjaunošanu un valdības izveidošanu. Tā nekļuva par realitāti, jo brīdis, kad Vācijas karaspēks atstātu un PSRS Sarkanā armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju, tā arī nepienāca. Nerealizēti palika arī ģenerāļa Jāņa Kureļa militārās vienības bruņotās sacelšanās plāni kara beigās Kurzemē. Kaut arī Latvijas tautai nebija lemts īstenot savas pašnoteikšanās tiesības, sakari starp Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotajiem veidoja pamatu Baltijas valstu starptautiskajai atzīšanai 1990.–1991. gadā. Par šiem un citiem jautājumiem vēsta Dr. hist. Ulda Neiburga monogrāfija “Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945)”.

 

Grāmata turpina “Mansarda” sēriju “imperfectum”, kurā iepriekš izdota Kaspara Zeļļa monogrāfija “Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941-1945) un Lauras Uzules un Vitas Zelčes monogrāfija „Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls”.

 

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Richarda Zariņa piemiņas fonda, Karlsonu ģimenes un Latvijas Okupācijas muzeja finansiālu atbalstu.

Monogrāfija ir balstīta un bagātīgi ilustrēta ar plašu dokumentu un fotouzņēmumu klāstu no Latvijas, ASV, Lielbritānijas, Zviedrijas, Vācijas, Krievijas un citu valstu vēstures avotu krātuvēm un privātkolekcijām.

Grāmatas zinātniskie recenzenti: Ph. D. Andrievs Ezergailis, Dr. hist. Kārlis Kangeris, Ph. D. Valters Nollendorfs.

Dr. hist. Uldis Neiburgs (1972) ir Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs. Beidzis Rīgas 69. vidusskolu (1990) un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti (1998). 2012. gadā aizstāvējis vēstures doktora disertāciju “Latviešu nacionālā pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945)”. 80 zinātnisku un 200 populārzinātnisku publikāciju autors. Monogrāfijas “Aiz šiem vārtiem vaid zeme: Salaspils nometne, 1941–1944” (2016) līdzautors, grāmatas “Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” (2014) autors, grāmatas un klausāmgrāmatas “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti: Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās” (2011) zinātniskais līdzredaktors. Filmu studijas “DEVIŅI” dokumentālo filmu “Latviešu leģions” (2000) un “Pretrunīgā vēsture” (2010) scenārija autors, fotoalbuma “Latviešu leģionāri. Latvian Legionnaires” (2005) līdzautors. Pētnieciskās intereses: Latvijas Otrā pasaules kara, padomju un nacistu okupācijas (1939–1991) vēsture, sociālā atmiņa un nacionālā identitāte.

 

Aicinām iegādāties grāmatu apgāda „Mansards” interneta veikalā http://www.apgadsmansards.lv/lv/book/485/draudu-un-ceriibu-loka/, kā arī lielākajās grāmatnīcās visā Latvijā.