Šī publikācija, kā arī virtuāls ieskats Pierīgas bibliotēku pirmsākumos, tapusi iniciatīvas ietvaros.

Bibliotēku vēstures pētniecības problemātika

Viens no aktuāliem jautājumiem Latvijas publisko bibliotēku vēstures pētniecībā ir bibliotēku dibināšanas gads un savas iestādes vēstures korekta reprezentācija. Vēl pavisam nesen Salaspils novada bibliotēkas dokumentos kā tās oficiālais dibināšanas datējums tika norādīts 1946. gads, kaut gan par pašvaldības uzturētu publisko bibliotēku varam runāt jau vismaz no 1922. gada. Līdzīga aina vērojama arī daļā citu Latvijas bibliotēku, tostarp Pierīgas reģiona bibliotēkās, kurām Salaspils novada bibliotēka ir kā metodiskais centrs.

Šāda situācija veidojusies vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, daļa bibliotēku arhīva lietu aizgājušas bojā pasaules karu laikā, līdz ar to ne vienmēr viegli atrodami dokumentēti fakti par senākiem laika periodiem. Otrkārt, vēstures pētniecība nav vienkārša un prasa no bibliotēkas darbiniekiem ne tikai zināšanas un izpratni par vēsturiskajiem procesiem, bet arī laiku, kas jāvelta vēstures avotu apzināšanai. Treškārt, tās ir okupācijas sekas – oficiālie iestāžu dokumenti, kas tika radīti okupācijas laikā, apņēmīgi pauda to, ka padomju vara, tiecoties uz “saulaino tāli” visu “dibināja” no jauna – labāku, skaistāku, ideoloģiski pareizāku. Tā tas bija arī ar bibliotēkām. Lai gan Latvijas Nacionālā arhīva lietās par Pierīgas novadu nepārprotami norādīts, ka 1941. gadā Rīgas apriņķī ir 60 bibliotēkas un visas jau pastāvējušas iepriekš, tomēr periods “iepriekš”, tas ir, pirms okupācijas, turpmākos režīma dokumentos netiek pieminēts. Režīma ideoloģijas mērķis bija visās dzīves jomās dzēst no mūsu kolektīvās atmiņas neatkarīgas Latvijas ideju.

Šobrīd Pierīgas reģionā, ieskaitot filiāles, ir 39 publiskās bibliotēkas – katra ar savu vēsturi un attīstības gaitu, savu īpašo raksturu un savu kopienu, kurai kalpot. Un vienlaikus visas kopā mēs zīmējam vienotu Latvijas publisko bibliotēku ainavu, kura nevar pastāvēt bez savas iestādes vēstures izpētes un izpratnes. Bibliotēku vēsture ir lauks, kurā vienmēr “ir ko rakt”, un nekad nav par vēlu pārskatīt, pētīt dziļāk un nepieciešamības gadījumā no jauna definēt savas iestādes pirmsākumus.

Pagājušā gada nogalē, konsultējoties ar Latvijas bibliotēku vēstures pētnieci Janu Dreimani, padziļināti pētījām savas, Salaspils novada bibliotēkas, vēsturi, lai korekti un reizi par visām reizēm labotu bibliotēkas dokumentos nekorekti norādīto dibināšanas gadu. Pētniecības laikā noskaidroto apkopojām publikācijā, kas brīvi pieejama Salaspils novada pašvaldības izdevumā “Salaspils Vēstis”, kā arī šīs raksta turpinājumā. Ceram, ka mūsu piemērs kalpos par rosinājumu vēl kādai bibliotēkai, kura vēlas vairāk izprast un ar pārliecību stāstīt par savu vēsturi.

Pirmās ziņas par bibliotēku Salaspilī

Lasīšanas tradīciju aizsākumi Latvijā, tajā skaitā arī Salaspilī, saistāmi ar draudžu skolu izveidošanos. Kā lasāms vēsturnieces Lilitas Vanagas grāmatā “Salaspils novads: vēstures hronoloģija”, Salaspilī draudzes skola atzīmēta jau 1680. gada kartēs, bet pēc 1739. gada vizitācijas datiem tā ir pastāvējusi vismaz kopš 1690. gada.

Šobrīd senākā atrastā ziņa presē par publiski pieejamu bibliotēku Salaspilī atrodama 1895. gadā izdotajās “Latviešu Avīzēs”. Kāds autors vārdā Daugavnieks tur raksta par saviem vērojumiem Pierīgas novadā – par lauksaimniecības biedrības aktualitātēm, par Rīgas patrimoniālapgabala baznīcu draudžu dienām un nedienām, kā arī īsi piemin bibliotēkas dibināšanas faktu: “Salaspils pagastā pēdējā laikā bibliotēka tikusi ierīkota.”
Daugavnieka pieminētā bibliotēka visticmāk ir Salaspils sātības biedrības “Labais prāts” dibinātā bibliotēka, par kuras pastāvēšanu atrodamas ziņas Latvijas Valsts vēstures arhīva lietā “Salaspils pagasta padomes (valdes) bibliotēka un lasītava”. Tur atrodams Kultūras fonda domei adresēts lūgums, ko 1922. gada 5. septembrī Salaspils sātības biedrības “Labais prāts” vārdā iesniedzis Eduards Jirgensons: “Salaspils sātības biedrība “Labais prāts” griežas ar padevīgu lūgumu nodot viņas pārzināšanā vienu no Kultūras Fonda iekārtotām bibliotēkām. Sātības biedrība ir vecākā idejiskā biedrība Salaspilī (dibin. 1891. g.) un priekš kara tā uzturēja starp citu arī bezmaksas lasāmu galdu un bibliotēku, kas sastāvēja no vairāk kā 800 grāmatām. Kara laikā aizgāja bojā biedrības nams ar visu inventāru, jo kara laikā Salaspils atradās kara uguns sfērā. Tagad Salaspilī un apkārtnes pagastos nav nevienas bibliotēkas. Pagaidām bibliotēka būtu jāierīko Salaspils sešklasīgā pamatskolā, jo biedrība pie sava nama vēl nav tikusi.”

Lūgums adresēts Latvijas Kultūras fondam. Fonds tika nodibināts 1920. gadā, lai veicinātu latviešu kultūras dzīves attīstību. Kultūras fonds deva nozīmīgu ieguldījumu, atjaunojot Pirmajā pasaules karā izpostītās brīvbibliotēkas – piešķīra tām  naudas pabalstus un vēlāk arī grāmatu komplektus. 20. gadsimta 20.–30. gados valsts publisko bibliotēku funkcijas nereti deleģēja biedrību bibliotēkām, piešķirot tām Kultūras fonda bibliotēkas krājumu ar nosacījumu, ka to izmantošana pieejama bez maksas ikvienam iedzīvotājam. Tieši šis brīvas pieejamības faktors ir arī mūsdienu publisko bibliotēku darbības pamatā.

Kas bija sātības biedrības un Eduards Jirgensons?

Pieminot Salaspils sātības biedrību “Labais prāts”, kas šobrīd uzskatāma par Salaspils bibliotēkas priekšteci pirms Pirmā pasaules kara, ir vērts īsi raksturot šādu biedrību būtību un lomu sava laika sabiedriskajā dzīvē.
Sātības biedrības ir atturības biedrības. Par atturības biedrībām tolaik sauca tās, kas aicināja sabiedrību uz pilnīgi atteikšanos no alkoholiskajiem dzērieniem, savukārt sātības biedrības aicināja atteikties no stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem – tātad ievērot mērenību alkohola patēriņā. Latvijā organizēta pretalkohola kustība radās 19. gadsimta otrajā pusē, sākotnēji kā mācītāju iniciatīva, taču 1891. gadā aktīvu pilsētnieku vadībā Rīgā tika nodibināta sātības biedrība “Auseklis” un “Saule”, drīz pēc tām arī citas biedrības, tostarp Salaspils sātības biedrība “Labais prāts”. Biedrības rīkoja tolaik populāros jautājumu un atbilžu vakarus, organizēja korus, dibināja teātrus. Daudzām biedrībām bija savs tautas nams, kurā rīkoja saviesīgus vakarus. Sātības biedrības bija vietējās kultūras dzīves virzītājas, tās uzturēja arī publiski pieejamas bibliotēkas. Tā tas bija arī Salaspils sātības biedrības gadījumā.

Pēc Pirmā pasaules kara sātības biedrības savu darbību pārsvarā neatjaunoja, taču cilvēki, kas darbojās šajās biedrībās, turpināja būt sabiedriski aktīvi. Tāds bija arī Eduards Jirgensons (1881, Latvija–1952, ASV). Dzimis netālu no Smiltenes, taču, ieguvis mājskolotāja tiesības, pārnāk strādāt uz Salaspili par skolotāja palīgu, vēlāk kļūst par Salaspils pagasta sešklasīgās pamatskolas pārzini. Eduards Jirgensonam veltītā nekrologā viņa bijušais skolnieks raksta, ka jaunais skolotājs ātri iemantojis gan savu skolnieku, gan pagasta iedzīvotāju uzticību un mīlestību. Jirgensons nesavtīgi nodevies skološanas darbam, bijis viens no pirmajiem, kas Salaspils pagasta jauniešu vecākus mudinājis pēc pagasta skolas beigšanas sūtīt savus bērnus turpināt izglītošanos Rīgā. Eduards Jirgensons bijis sātības biedrības “Labais prāts” izrīkojumu administrators, teātra izrāžu režisors, suflieris u.c. pienākumu pildītājs. Līdztekus skolotāja pienākumiem ilgus gadus bijis Salaspils evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks. Pēc viņa rosinājuma uzcelts arī jaunais Salaspils pagasta valdes un skolas nams Daugavas krastā.

Bibliotēkas durvis ir atvērtas ikvienam

Tieši Eduards Jirgensons 1922. gadā iniciēja bibliotēkas atjaunošanu. Lēmums par bibliotēkas darbības atjaunošanu tiek pieņemts 9. oktobrī, un Jirgensons iecelts par Salaspils pagasta bibliotēkas vadītāju, savukārt bibliotēkas ikdienas pienākumus bez atlīdzības pilda skolotājs Andrejs Nadziņš, vēlākos gados arī citi skolas skolotāji. 1923. gada 13. janvārī pilnvarotais Andrejs Nadziņš parakstījis Kultūras fonda bibliotēkas lietošanas noteikumus un apstiprina, ka Rīgas apriņķa Salaspils pagasta padomei izsniegti 504 grāmatu sējumi 447 latu 20 santīmu vērtībā. Pārskatā par grāmatu lasāmību 1923. gadā norādīts, ka kopumā grāmatas izsniegtas 8500 reižu. Bibliotēka atrodas tā laika centrā, Salaspils pagasta sešklasīgajā pamatskolā, atsevišķā istabā. 1924. gadā bibliotēkai ir 170 lasītāju, bibliotēka atvērta svētdienās no 14 līdz 17. Arhīva atskaitēs lasāms, ka tolaik visvairāk tiek pieprasīta daiļliteratūra, vislasītākās grāmatas – Deglava “Vecais pilskungs”, Gogoļa “Tarass Buļba” un Poruka stāsti. 1926. gada janvārī tiek ziņots, ka bibliotēkā darbojas lasāmgalds, tiek abonēti žurnāli un bibliotēku apmeklējuši jau 437 lasītāji. Līdz Otrajam pasaules karam bibliotēka pakāpeniski aug, palielinās krājuma papildināšanai piešķirtie līdzekļi un arī lasītāju skaits.

1940. gadā bibliotēkas arhīva lietā ir pēdējais ieraksts. Tas liecina par “kaitīgās literatūras” izņemšanu – pie kaitīgās literatūras pieskaitīti Eduarda Virzas “Straumēni”, Kārļa Dišlera “Demokrātiskas valsts iekārtas pamati” un citas okupācijas varai nevēlamas grāmatas un to autori. 1941. gadā Salaspils pagasta bibliotēka atrodas Izpildu komitejas kancelejā un to vada kāds A. Borincs. 1944. gadā sākas garais otrās padomju okupācijas periods – publiskās bibliotēkas tiek pārdēvētas par “masu bibliotēkām” un līdz neatkarības atgūšanai tiek izmantotas kā valdošās varas ideoloģijas rupors.

Tātad, pētot vēstures avotus, varam secināt: Salaspils novada bibliotēkas dibināšanas gads ir nevis 1946., bet gan 1922., kad ikvienam brīvi pieejamas bibliotēkas finansēšanu uzņemas tā laika Salaspils pagasta padome.
Šodien Salaspils novada bibliotēka un tās filiāles, tāpat kā citas publiskās bibliotēkas Latvijā un citās neatkarīgās valstīs, turpina pirms vairāk nekā simts gadiem mūsu priekšteču uzsākto – nodrošināt ikvienam mūsu iedzīvotājam brīvu piekļuvi informācijai un zināšanām, piedāvāt resursus un telpu kritiskas, demokrātiskas un radošas domas attīstībai.

Rakstu sagatavoja:
Mg.hum, Mg.sc.soc Baiba Īvāne
Salaspils novada bibliotēkas
galvenā bibliogrāfe
​baiba.ivane@biblioteka.salaspils.lv